Teksti: Jer 15:15–21; Rm 12: 9–21; Mt 16:21–28
“Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mt 16:23b)
Ir anekdote, ka, ja gribat sasmīdināt Dievu, stāstiet Viņam par saviem plāniem. Kaut tas ir smieklīgi un nedaudz ciniski, šajā anekdotē ir sava patiesība. Kā kristiešiem mums ir jāatceras, ka mēs esam radījumi un neesam Radītājs, kas visu kontrolē. Ar to es negribu teikt, ka mums nav jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, bet ka mums ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību un jāmēģina izdzīvot mūsu dzīves kristīgi. Bet mēs nevaram kontrolēt visas lietas dzīvē. Mēs esam atkarīgi no ārējiem apstākļiem, kuri nav mūsu pakļautībā. Tas nozīmē, ka mēs esam atkarīgi no Dieva, kura pakļautībā ir visas lietas. Ja gribam dzīvot svētītu dzīvi, ir svarīgi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu.
Bet ko nozīmē dzīvot dzīvi saskaņā ar Dieva gribu? Izklausās skaisti, bet kā to realizēt? Šodien es novēlu šo sprediķi mums visiem, bet it sevišķi mūsu jauniesvētāmajiem.
Te derētu definīcija. Es definētu dzīvi, kas ir saskaņota ar Dieva gribu, kā tādu dzīvi, kas meklē Dieva gribu pāri mūsu iegribām.
Piemēram, jūs ieturat diētu. Jūs ieturat diētu noteiktu iemeslu dēļ – jūs gribat tievēt vai veselīgāk ēst, varbūt jums ir kāda pārtikas nepanesība v.tml. Jums ir mērķis diētai, un jūs vēlaties šo mērķi sasniegt. Kārdinājumi pārkāpt diētu ir visapkārt – šokolādes torte, čipsi un kola vai vienalga kas cits. Ēst šos našķus ir jūsu iegriba. Bet diētas griba, ja tā var to saukt, ir atturēties no tiem. Kurai gribai sekosiet? Savai iegribai vai diētas? Daudz no tā ir atkarīgs no jūsu apņemšanās, bet arī no iepriekš pieņemta lēmuma, kas nosaka, kā jūs rīkosieties šādā situācijā. Ir vieglāk sekot diētai, ja iepriekš esat stingri lēmuši to darīt.
Kaut ticība ir dāvana, ko saņemam no Svētā Gara, kas tiek stiprināts caur vārdu un sakramentiem, apņemšanās lietot šos žēlastības līdzekļus ir mūsu. Tas prasa no mums ikdienas apņemties lietot šos žēlastības līdzekļus, kā arī lūgšanu un mīlestības darbus, līdzīgi kā diēta prasa tai sekot vai nē. Mēs esam tie, kas izlemjam, vai vingrot mūsu garīgajā dzīvē vai nē.
Un tas prasa laiku. Ir viegli teikt, mācītāj, man ir ģimene un darbs, man nav laika garīgai dzīvei. Tā nav patiesība. Mēs vienmēr atrodam laiku tām lietām, kam mēs gribam. Ja jūs apņematies lasīt savu Bībeli un lūgt kaut vai 15 minūtes dienā, tas būs solis pretī dzīvei, kas liek Dieva gribu augstāk par savām iegribām.
Un, lasot Bībeli, mēs atklājam Dieva gribu un varam saskaņot savu prātu ar Viņējo. Jo kā mēs varam zināt Dieva gribu, ja mēs nelasām Viņa vārdu? Internets ir pilns ar mēmēm, kas it kā saka, kas ir Dieva griba, bet visdrīzāk tā ir kāda cilvēka ilgpilna vēlēšanās. Šie interneta teicieni parasti sākas ar vārdiem, “Dievs grib, lai tu… vai tev ir…” it kā Viņš būtu kāda zelta zivtiņa, kas piepilda katru vēlēšanos. Ja domājām par Viņu tā, pārkāpjam pirmo bausli, un esam taisījuši sev elku.
Dievs atbild uz lūgšanām, kas ir saskaņā ar Viņa gribu. Tāpēc ir svarīgi zināt Viņa vārdu, lai mēs varam lūgties saskaņā ar to. Jūs zināt drosmīgāko lūgšanu Bībelē? “Tavs prāts lai notiek.” Lūdzot šo, mēs pilnībā pakļaujam savas iegribas Dieva gribai, un tas ir labi. Viņš zina labāk, kas mums ir vajadzīgs un kad. Tas nenozīmē atstāt savu nākotni likteņa varā. Kā es jau teicu, mēs esam atbildīgi par savu rīcību un lēmumiem, kurus pieņemam. Bet ir daudz drošāk, ja meklējam Dieva gribu vārdā un lūgšanā. Tas mums arī dod sirdsmieru, zinot, ka Dievs mūs vadīs, kad meklējam Viņa prātu.
Kā mēs varam zināt, ka Dievs mūs vada? Pirmkārt, ja tas ir atklāts Viņa vārdā. Piemēram, baušļos – Dievs nekad neliks jums pārkāpt bausli. Kad dzirdu “Mācītāj, Dievs grib, lai es atstāju sievu!”, es atgādinu, ka tā ir cita balss, ne Dieva.
Mums nevajadzētu sekot mūsu jūtām, jo tās ir mainīgas. Toties mēs varam sekot Dieva mieram sirdī. Tas ir miers, kas ir augstāks nekā mūsu prāts un saprašana, kas ir dziļāks nekā visi ārējie trokšņi. Es atceros, sen atpakaļ mani aicināja prom no labas, stabilas draudzes uz draudzi, kurai bija daudz problēmu. Bet, lūdzot un lasot Bībeli, miers ienāca manā un Andas sirdī, un sapratām, ka bija jāpieņem aicinājums. Sirdsmiers ir atslēga.
Kā mans piemērs uzvedina – ir reizes dzīvē, kad Dievs ved mūs virzienā, kuru mēs paši nebūtu izvēlējušies. Evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus stāsta un skaidro mācekļiem, ka Viņam būs jāiet uz Jeruzālemi, kur Viņš tiks nodots un krustā sists. Tās nav ziņas, ko kāds gribētu dzirdēt. Tas bija tik pārsteidzoši, ka Pēteris mēģināja Jēzu atrunāt. Interesanti, ko Jēzus atbildēja – atkāpies no Manis, sātan. Tu nedomā kā Dievs, bet kā cilvēks. Dieva plānā bija krusts. Jēzus teica, ka mūsu dzīvēs nāks krusti, tādēļ mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, kad mums, sevišķi ticības dēļ, nāks grūtības. Bet ir jāatceras, ka caur visiem pārbaudījumiem Jēzus ir apsolījis būt mums klāt.
Šajos brīžos ir visvieglāk aizmirst par apņemšanos sekot Kristum un darīt Viņa gribu. Šajos brīžos vēl vairāk ir jāpievēršas žēlastības līdzekļiem – vārdam un sakramentiem, kā arī lūgšanām un vēl vienai, ko varam pieminēt – draudzei. Cilvēkiem ir svarīgs atbalsts, un to mēs varam atrast starp māsām un brāļiem draudzē.
Apņemties sekot Dieva gribai ir svarīgākā izvēle, ko cilvēks var darīt savā dzīvē. Bez Dieva palīdzības mēs to nespējam, bet ar Svētā Gara palīdzību mēs varam. Es aicinu ikvienu šeit šodien, un it īpaši mūsu jauniesvētāmos apņemties sekot Dieva gribai, lietot Viņa žēlastības līdzekļus, lūgties un meklēt atbalstu pie brāļiem un māsām, jo kaut šis ceļš ar Jēzu dažkārt ir grūts, tas ir svētīgs un dzīvi dodošs. Lai Svētais Gars mūs vada pa šo ceļu sekot Dieva gribai. Āmen.