“Ja jūs Mani mīlat”, 9.jūn.2019. (K.Zikmanis)

“Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus.” (Jņ 14:15)

Katru svētdienu dievkalpojumos un citos svētbrīžos mēs apliecinām ticību Trīsvienīgajam Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētam Garam. Šodien Vasarsvētkos, kad Svētais Gars tika izliets pār Jēzus mācekļiem, ir dabiski, ka mūsu domas pievēršas jautājumam “Kas ir Svētais Gars?”

Ticība Tēvam daudziem ir visdabiskākā – es skatos uz brīnumaino radību un saprotu, ka Kāds to ir radījis, un tas nozīmē, ka eksistē Radītājs. Mēs lasām Katehismā: “Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli… un vēl uztur – turklāt visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs … to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs.”[2]

Ticība Jēzum Kristum ir nākamais nepieciešamais solis, lai izprastu Trīsvienības noslēpumu, jo “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol 2:9). Viņš ir Dieva Dēls, kurš ir nācis pie mums nabaga grēciniekiem kā cilvēks, lai atpestītu ikvienu, kas tic “no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu, lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē.”[4]

Tēvs mūs ir radījis. Dēls mūs ir pestījis. Tēvs sūtīja Dēlu, lai izglābtu mūs no grēka, nāves un elles. Paliek jautājums, kas ir Svētais Gars, un ko Viņš dara?

Nav jākaunas, ja mums ir šis jautājums. Neziņa Dieva lietās nav tāda lieta, par kuru ir jākaunas. Kas var pilnīgi izprast Dieva varenību un svētumu? Dievs stāv pāri visam. Tāpēc ticības lietas mēs saucam par mistērijām jeb noslēpumiem. Nevis noslēpumiem tādā ziņā, ka tas ir kaut kas, ko nav iespējams izprast vai nojaust, bet kaut kas, kurā ar Dieva palīgu mēs ieejam arvien dziļāk un dziļāk, atklādami no jauna un paplašinādami tās pašas patiesības, kuras tiek mācītas iesvētes mācībā. Nav jākaunas, ja mums ir jautājumi par Dievu. Jākaunas, ja mums par Dievu ir vienalga.

Kāpēc es tā saku? Jo, ja šis jautājums par Svēto Garu vai citi jautājumi par Dievu mums nav un neinteresē, tad tas norāda uz ticības remdenību, apātiju un vienaldzību. Par to ir jākaunas un vēl svarīgāk, jāatgriežas no šāda stāvokļa, jo par šādu bīstamu ticības stāvokli Jēzus brīdina: “Tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, Es tevi izspļaušu no savas mutes.” (Atkl 3:16)

Ja mums ir jautājumi par Dievu, ir jāpriecājas, jo tas nozīmē, ka mums tas interesē un mums ir svarīgas Dieva lietas. Ja mēs atbildes uz jautājumiem meklējam, lūdzam un pie Dieva durvīm klauvējam, tad šādiem izslāpušajiem Jēzus apsola atvērt, dot un atrast. (Mt 7:8; Lk 11:10)

Jēzus mācekļiem bija daudz jautājumu. Tāpēc Jēzus vairākās vietās, mūsu šīsdienas evaņģēlija lasījumu ieskaitot, atbildēja uz šo būtisko jautājumu par Svēto Garu. Jēzus teica, ka lūgs Tēvu, lai Tas sūtītu citu Aizstāvi, kas būs ar mums mūžīgi. Tāpēc, ka Jēzus tik bieži runāja par šo Tēva apsolījumu, ir pamats domāt, ka tas ir ļoti svarīgi. Luters ļoti labi izskaidro Svētā Gara lomu mūsu ticībā. Viņš saka: “Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis.”[7] Bez Svētā Gara palīdzības mēs neko nevaram saprast par Dievu, kā Jēzus teica: “Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst.” Bet kristiešiem mums Viņš ir, kā Jēzus arī saka: “Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos.” Svētais Gars tiek mums dots kristības ūdenī, un lietojot Dieva Vārdu un sakramentus, lai ieviestu mūs dziļāk Dieva noslēpumos.

Bet kā tas notiek? Viena lieta ir teorija, bet cieši saistīta ar to ir prakse. Jautājums ir: ko mēs darām ar tām lietām, kas mums atklātas? Piemēram, ko tas man palīdz, ja zinu, ka aptiekā var nopirkt zāles, lai izārstētu manu slimību, bet es neaizeju līdz aptiekai tās dabūt? Jeb, kā apustulis Jēkabs prasa: “Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz?” (Jēk 2:15-16). Ir svarīgi, ka mēs ticam ne vien vārdos, bet arī darbos. Jēzus saka: “Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus.”

Kā es varu zināt, ka kāds mani mīl? Ja tas vienkārši saka “Es tevi mīlu?” Jā un nē. Jo ja šis cilvēks ar vārdiem apliecina, ka mīl mani, bet tajā pašā laikā neciena mani, vai dara man pāri – vai tā ir mīlestība? Ko jūs domātu, ja kāds cilvēks būtu ciemos pie jums un teiktu, ka mīl jūs bez gala, bet kad jūs lūdzat, lai viņš nesmēķē, tomēr izvelk cigareti jūsu acu priekšā un sāk pīpēt – kas tā par mīlestību? Jeb cilvēks apliecina, ka ir gatavs nākt palīgā jebkurā diennakts laikā, bet tad, kad šī palīdzība tiek prasīta, vienmēr tiek atrasti aizbildinājumi, kādēļ viņš nevar palīdzēt tieši tagad – varbūt rīt, varbūt parīt, varbūt citā laikā, bet tagad nē. Ja šāds cilvēks mums gadītos, cik ilgs laiks paies, kamēr mēs viņam vairs neuzticēsimies?

Bet tas ir tas, kas notiek ticības dzīvē, kad sakām, ka ticam Jēzum, bet nenotiek nekas tālāk. Ja ar vārdiem apliecinām “Kungs, es Tevi mīlu!”, bet nekāda konkrēta rīcība neseko, tad mēs esam bīstāmā stāvoklī. Šis nav pretrunā ar mūsu ticības stūrakmeni “pestīšana žēlastībā caur ticību”. Mēs tiekam pestīti tik vien ticībā uz Dieva žēlastību Jēzū Kristū. Āmen. Bet šāda pestīšana, ko paši apzināmies, ka neesam pelnījuši, pamudina mūs uz labiem darbiem, mūsu Pestītāja dēļ – jo Viņš to no mums prasa. “Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus.” Jēzus pavēlēja mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Luters, pamācot par Dieva lielo žēlastību un mīlestību, pamudina mūs teikdams: Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt.” Es neesmu paklausīgs, lai iegūtu pestīšanu, bet tādēļ, ka esmu pestīts, būšu Jēzum paklausīgs un darīšu, ko Viņš man pavēl.

Bet kā? Caur Svēto Garu, kas mājo manī. Piemēram, Jēzus teica, mīliet tuvāko kā sevi pašu. Ir viegli, dzīvojot 4 sienās savā mājiņā, teikt: es mīlu savu kaimiņu – tas ir tāpat kā nelikties par viņu ne zinis. Bet kādu dienu sirdsapziņa sāk pamosties un liek saprast, ka tīšām vai netīšām tu esi kaimiņu apvainojis. Ko darīt? Pakausīt sirdsapziņai, ko Svētais Gars ir pamodinājis, un izlīgt ar kaimiņu – vai to ignorēt? Pestīšana ir jau mūsu, jo mēs ticam Jēzum. Bet šis Jēzus, ko mēs ar vārdiem apliecinām, ka mīlam, caur Svēto Garu prasa, lai izlīgstam ar kaimiņu. Vai mēs apliecinām mīlestību Viņam (un kaimiņam) caur savu rīcību? Tas ir atklāts jautājums. Bet tas ir būtisks jautājums. Varbūt kaimiņš domās, ka esam nedaudz “jukuši”, jo parasti cilvēki nemēdz prasīt piedošanu par apvainojumiem, bet kā apustulis Pēteris saka: “Jo labāk ir ciest, darot labu, ja tāda ir Dieva griba, nevis darot ļaunu.” (1Pēt 3:17)

Bieži cilvēki saka: es zinu, ka man vajadzētu (daudzpunkte). Man vajadzētu vairāk lūgties, man vajadzētu vairāk lasīt Bībeli, man vajadzētu vairāk kalpot, man vajadzētu mīlēt tuvāko. Ir daudz jautājumu ticības dzīvē, ko nevar konkrēti atbildēt vienā sprediķī – es nevaru dot vienu recepti, kas der visiem. Bet viss, ko Dievs prasa no mums, ir laba griba. Ja man ir pamudinājums vairāk lūgties (un tas ir tikai no Dieva, jo cilvēki nemēdz gribēt to darīt), bet nezinu, kā lai to dara, tad nāciet pie mācītāja, lai mēs kopīgi varam atrast veidu, kā to izdarīt. Tas pats attiecas uz Bībeles lasīšanu vai kalpošanu. Ja ir vēlēšanās, bet trūkst zināšanu vai ideju, kā to realizēt, tad nekautrējieties, un atnāciet pie draudzes gana, kuram uzticēts šis uzdevums palīdzēt draudzes locekļiem ticības lietās.

Visvairāk es varu pamudināt uz to, ka, ja mēs redzam, ka savos vārdos apliecinām mīlestību Kristum, bet savos darbos redzam trūkumus – tad mācītājs ir arī gatavs uzklausīt grēksūdzes, lai ar Svētā Gara palīgu tiktu no tiem atraisīti un atgriezti uz auglīgu ticības dzīvi.

Šodien ir Vasarsvētki, kad Svētais Gars nāca pār apustuļiem un tika dāvināts Baznīcai uz visiem laikiem. Kristības sakramentā ikviens, kas tic Kristum un Viņu apliecina, ir saņēmis Svēto Garu. Tādēļ, atcerēsimies savas kristības un zināsim, ka caur Kristus Vārdu un pēc Viņa apsolījuma Svētais Gars mājo mūsos. Svētais Gars mums tiek dots katru reizi, kad dzirdam Dieva Vārdu un baudām Svēto Vakarēdienu. Sekosim Gara pamudinājumiem mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Āmen.

[2] Dr. M.Luters, Mazais katehisms, Skaidrojums par Ticības Apliecību, 1.artikuls.

[4] Luters, 2.artikuls

[7] Luters, 3.artikuls