Teksti: 5Moz 9:13–21; Ebr 3:12–19; Jņ 3:1-15
“Jēzus atbildēja: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jņ 3:3)
Bībeles stundās mēs turpinām studēt Jāņa evaņģēliju, kas ir sevišķi dziļa un teoloģiski bagāta grāmata. Mūsu diskusijas ir ļoti interesantas. Ja vēl neesat bijuši uz šīm Bībeles stundām, es to ļoti iesaku, sevišķi šajā Gavēņa laikā. Vakar mēs lasījām tieši šo evaņģēlija tekstu, par Nikodēmu. Nu, lūk! Te ir dažas atziņas no vakardienas.
Par pestīšanu cilvēki dažreiz prasa, kurš nāk pie kura? Vai mēs nākam pie Dieva, un tikai tad Viņš mūs glābj? Vai Dievs nāk pie mums, un tad notiek mūsu pestīšana? Rezultāts abos gadījumos ir tas pats – notiek pestīšana (vismaz pestīšanas iespēja). Vienā gadījumā Dievs ir pasīvs skatītājs, kas gaida, kad mēs nākam pie Viņa. Otrā gadījumā Dievs ir aktīvs darītājs, kas iniciē pestīšanas notikumu. Tie, kuri dzirdējuši kaut daļu no maniem sprediķiem, zina, kuru mācību es atbalstu. Žēlastības būtība ir, ka mēs esam miruši un nespējīgi savos grēkos, tādēļ Dievs kā Glābējs nāk pie mums. Padomājiet! Vai cilvēki degošā mājā iet pie ugunsdzēsējiem, vai ugunsdzēsēji pie cilvēkiem? Protams, ka otrais variants! Tāpat ar Dievu. Dievs aicina cilvēkus, jo Viņš ir Pirmais.
Bībelē virziens vienmēr ir no Dieva uz cilvēku. Dievs radīja Ādamu, nevis Ādams Dievu. Dievs bija žēlīgs Noam un viņa ģimenei un glāba no plūdiem. Dievs aicināja Ābrahamu uz apsolīto zemi. Dievs uzrunāja Mozu no degošā ērkšķu krūma. Dievs ņēma Dāvidu no ganībām un iecēla viņu par ķēniņu. Dievs izvēlējās Jaunavu no Nācaretes, lai tā kļūtu par mūsu Pestītāja māti. Dievs ir iniciators, mēs atbildētāji.
Nikodēms bija vecs vīrs, kad viņš nakts aizsegā slepeni nāca pie Jēzus. No konteksta varam saprast, ka viņš sirsnīgi meklēja Dieva valstību un visu mūžu bija centies “darīt” patiesību, kā Jēzus vēlāk saka. Kaut tagad redzam, ka Nikodēms ir tas, kas nāk pie Jēzus, īstenībā Jēzus ir tas, kas atrada Nikodēmu. Ar savu bravūrīgo darbību, izdzenot lopu tirgotājus un naudas mijējus no tempļa, Jēzus modināja Nikodēmā ziņkārību, un tāpēc viņš ir šeit pie Jēzus tagad. Ja Jēzus nebūtu šķīstījis templi, Nikodēms nebūtu nācis.
Un kā jau ierasts Jāņa evaņģēlijā, kad Nikodēms prasa vienu jautājumu – “vai Tu esi no Dieva, vai Tu esi Mesija?”, Jēzus atbild pavisam uz citu, bet svarīgāku jautājumu – “tev jāpiedzimst no augšienes!” Tad Nikodēms prasa jautājumu, ko vairāki cilvēki mēdz jautāt: kas tā piedzimšana no augšienes ir, kā un kad tas notiek? Tas ir labs jautājums. Kā mazi bērni, kuri prasa vecākiem mūžīgos jautājumus “ko tu dari, kāpēc?”, mēs arī gribam saprast Dieva prātu un Viņa darbus.
Atkal Jēzus atbild ar mīklu: “Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet” (Jņ 3:8). Še tev! Tev nebūs zināt! Tev būs tikai nojaust, kā Dievs darbojas.
Bet par piedzimšanu no augšienes iepriekš Jēzus saka, ka jāpiedzimst no ūdens un Gara. Baznīca vienmēr ir sapratusi, ka šeit ir runa par kristības sakramentu, kur Dieva vārds savienots ar ūdeni mazgā atdzimšanai Svētajā Garā (Tit 3:5). Šajā brīdī Dieva žēlastība nāk pie cilvēka. Sēkla tiek iesēta cilvēkā. Bet, lai tā uzaugtu, ticības sēklai jātiek laistītai ar vārdu un ar Garu. Jēzus teica, ka vējš, t.i., Gars pūš kur gribēdams un tu nezini, no kurienes Viņš nāk un kurp Viņš iet. Kad un kur ticība tiek atmodināta cilvēkos, ir Svētā Gara darbs un Viņa ziņā.
Pēdējais, ko vēlos izcelt šovakar, ir par to pašu jautājumu, ko uzdevu sākumā. Kas notiek glābšanā – vai mēs ejam pie Dieva, vai Dievs pie mums? Noskaidrojām, ka Dievs ir tas, kas iesāka šo procesu. Ja Dieva žēlastība nenāktu pie mums vispirms, mēs nezinātu, kur to meklēt. Tas būtu līdzīgi tam, ja jums ir mašīna ar tukšu bāku. Jūs zināt, ka jums vajag benzīnu, bet nezināt, kur to meklēt, jo vienīgais benzīntanks ir Ādažu militārajā bāzē aiz aizslēgtiem vārtiem. Jums vajag kādu, kas jūs tur aizvestu, un kāds, kas tos vārtus var attaisīt, lai jūs tiktu pie benzīna. Nepilnīgs piemērs, bet no grēkā krišanas stāsta mēs zinām, ka Ādams un Ieva tika izraidīti no paradīzes un eņģelis ar ugunīgu zobenu tika likts, lai sargātu pieeju pie dzīvības koka. Šis koks ir nekas mazāks kā pats Kristus, kurš ir Dzīvība un Augšāmcelšanās. Pie Viņa nevar tikt tāpat vien, bet tikai tad, kad, tāpat, kā Jānim Atklāsmes grāmatā, Gars mums saka, “Nāc!” (Atkl 22:17). Dievs caur žēlastības līdzekļiem mūs sauc, mēs atbildam.
Šī otrā daļa ir tikpat svarīga, kā pirmā. Dievs mūs sauc – mēs atbildam. Ko mēs atbildam? Kā mēs atbildam? Vai tas notiek automātiski? Vai ir jau pieņemts debesīs par patiesību, ka mēs teiksim “Jā”?
Nē. Nekas nav nolemts vai noteikts. Ir iespējams pretoties žēlastībai, t.i., teikt Dievam “nē”, citādāk tā nebūtu žēlastība, bet Dieva gribas uzspiešana. Dievs ir mīlestība, un mīlestība lūdz, nevis piespiež. Pasakās līgavainis lūdz līgavas roku, un tad, kad viņa saka “jā”, aizved uz pili, lai dzīvotu kopā mīlestībā. Ļaunais sagrābj līgavu pret viņas gribu un ieslēdz pils pagrabos, lai viņa būtu viņa iekāres objekts.
Dievs mīlestībā radīja Ādamu, bet Ādams izvēlējās skriet prom no Dieva. Cilvēki krita grēkā. Bet Dievs neko neizmet. Viņš pārvērš. Viņš labo. Viņš pārveido. Tāpēc Viņš iesāka savu pestīšanas plānu, lai Dēls ienāktu pasaulē par samaksu mūsu grēkiem. Viņš izvēlējās asins līniju, caur kuru Pestītājs nāktu. No Ādama līdz Marijai, kā ķēde, kur katrs posms, katrs cilvēks šajā līnijā varēja uz Dieva žēlastības aicinājumu teikt “jā” vai “nē”. Dievs sauca Noa, un viņš atsaucās un uzbūvēja šķirstu. Dievs sauca Ābramu, un viņš atsaucās. Dāvids atsaucās. Jebkurā brīdī Dieva pestīšanas plāns varēja apstāties, jebkurš posms nogriezts. Protams, Dievs savā apredzībā zināja, kurš atsauksies žēlastībai, bet tas nav galvenais. Kā Kristus pie krusta mīlestībā atļāvās būt vājš un ievainots no mūsu rokām, tā Dievs mīlestībā atļaujas būt aizvainots, ka mēs nepiekrītam Viņa plānam. Tātad, kad Dieva žēlastība nāk pie cilvēka, tas ir ārkārtīgi svēts, bet reizē trausls brīdis – vai viņš teiks “jā” vai “nē”. Ja cilvēks spēj teikt “jā”, tas nav viņa nopelns, bet vienīgi Dieva žēlastība. Bet, ja cilvēks saka “nē” Dieva žēlastībai, nevar vainot Dievu, pats cilvēks ir notiesājis sevi, nepieņemdams piedāvāto glābšanu Kristū. Tāpēc eņģeļi klusē šajā žēlastības pilnajā izšķiršanās brīdī. Tāpēc viņi gavilē, kad šī žēlastība ir pieņemta.
Nikodēms pieņēma Dieva žēlastību Jēzū. Jēzus saka, “kas dara patiesību, nāk pie gaismas” (Jņ 3:21). Darīt patiesību nozīmē meklēt patiesību, būt atvērtam patiesībai, gatavam atsaukties patiesībai. Jēzus ir patiesība. Jēzus ir gaisma. Nikodēms, kas visu savu mūžu gaidīja, kad nāks patiesība, atrada patiesību un ienāca šajā gaismā, jo Jēzus izsauca viņu no tumsas. Āmen.