“Jānis un Jēzus, jeb laiki un sezonas”, 22.jan.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 8:23–9:3; 1Kor 1:10–18; Mt 4:12–23

“Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, Viņš atgriezās Galilejā.” (Mt 4:12)

Mēs lasām šodienas evaņģēlija lasījumā, ka “kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, Viņš atgriezās Galilejā.” Ir interesanti, ka Jēzus negāja pie Hēroda lūgt Jāņa atbrīvošanu, bet tā vietā iesāka savu kalpošanu Galilejā. Viņš pat neapciemoja Jāni cietumā, bet vienkārši meklēja sev mācekļus un “pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju” (Mt 4:23). Vienā teikumā mēs dzirdam par Jāņa spožās kalpošanas norietu un Jēzus kalpošanas saullēktu, gandrīz, kā tiek pāršķirta viena lapaspuse, lai sāktu jaunu.

Kāpēc tā? Vai Jēzum nerūpēja Jāņa labklājība? Jeb vai šeit notiek kas lielāks? Šodien apskatīsim Dieva laikus un sezonas, un kā Viņš darbojas.

Jānis Kristītājs bija lielākais notikums Israēla garīgajā dzīvē kopš sendienu praviešiem. Cilvēki bariem no visām pusēm nāca klausīties Jāni. Varam teikt, ka caur viņu notika garīga atmoda tautā. Viņš bija nācis viena vienīga iemesla dēļ, lai rādītu uz Kristu.

Tas ir spilgti redzams Matija Grīnvalda (Matthias Grünewald) altārgleznā Izenheimas baznīcā, Vācijā. Ja neesat redzējuši, es iesaku ‘iegooglēt’. Tajā mēs redzam blakus krustā sistajam Kristum vienā pusē Mariju Magdalēnu, Jaunavu Mariju un apustuli Jāni. Bet otrā pusē ir anahronisks Jānis Kristītājs, kas ar izteiksmīgi izstieptu roku liek skatītājam skatīties atpakaļ uz Jēzus nomocīto miesu. “Redzi, Dieva Jērs!” (Jņ 1:36). Jānis tuksnesī sauca. “Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk Vīrs, kurš ir pirms manis, jo Viņš bija pirmāk nekā es” (Jņ 1:30). Jāņa darbs bija sagatavot ceļu tautai pie Kristus. Tad, kad ceļš ir pabeigts, visu smago tehniku novāc, lai ceļš būtu brīvs satiksmei. Jānis to saprata līdz ar Jēzus parādīšanos. “Viņam vajag augt,” teica Jānis, “bet man iet mazumā.” (Jņ 3:30)

Gudrais Zālamans ir teicis, “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda” (Sak 3:1). Šo gudrību vislabāk saprot zemnieki. Viņi zina par sēšanas un pļaušanas likumu. Es neesmu dārznieks, bet esmu drošs, ka jūs nevarat sēt magones ziemas aukstumā un cerēt, ka tās ziedēs vasarā. Katrai lietai ir savs laiks. Kā zemnieks vai dārznieks ir pacietīgs un rūpīgs ar savu sējamo, tā mums ir jābūt pacietīgiem un rūpīgiem ar garīgo sēklu, kas iesēta mūsos un citos mums apkārt caur Vārdu un Sakramentu. Varbūt laiks ziedēt ir tavam kaimiņam, bet tavs laiks ziedēt būs citā garīgā sezonā. Viens aug, cits iet mazumā. Visam savs laiks.

Dievs darbojas laikos, sezonās un stundās. Kā dzirdējām, katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks sēt, savs laiks pļaut u.t.t. Ir svarīgi zināt Dieva laikus un tiem sekot. Sēt rudenī ir neprāts (ar dažiem izņēmumiem). Ja darām lietas nelaikā, būs neraža. Tas ir loģiski.

Kā kristieši mēs uzticamies Dieva apredzībai vai providencei. Tas, ka Viņš zina kā sākumu, tā galu, kā ievadu, tā beigas un visu, kas notiek pa vidu. Dievam nav pārsteigumu, jo Dievs zina visas lietas.

Tas, ka Viņš ir Viszinošs, nenozīmē, ka Viņš ir marionešu meistars, kas liek visai cilvēcei dejot pēc Viņa stabules. Nē. Dievs mīlestībā aicina cilvēkus Viņam sekot tieši tāpēc, ka Viņš zina visas lietas, bet tik un tā atstāj mums brīvību atteikties, pretoties, vai darīt pa savam. Jānis cietumā varēja turpināt sludināt un novērst uzmanību no Jēzus, bet viņš zināja savu vietu, kaut grūtu.

Kristiešiem nav jākrīt izmisumā, domājot, ka pasaulē lietas notiek haotiski, it kā Dievs tās nepārraudzītu. Kristiešiem arī nav jāiekrīt nolemtības “grāvī”, domājot, ka pasaulē lietas notiek bez mūsu līdzdalības, ka viss notiek, kā liktenim labpatīk. Nē. Atkal, Dievs aicina cilvēkus sekot, atstājot mums brīvību atteikties. Kristus uzvarēs un ir uzvarējis pasauli (Jņ 16:24). Vai mēs būsim kopā ar šo uzvaru, ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu attieksmes pret pašu Kristu. Un tāpēc ir svarīgi zināt Dieva noliktos laikus, sezonas un stundas. Ir svarīgi ieklausīties Viņā, lai darām to, ko Viņš mūs aicina darīt šajā laikā, šajā stundā, sezonā un laikā.

Mēs varam zināt Dieva laikus dažādos veidos, bet primārais ir Viņa vārdā – Bībelē. Regulāra Bībeles lasīšana ir neaizvietojama, ja vēlamies zināt Dieva prātu. Otrais – caur Viņa Baznīcu. Jēzus neatstāja instrukcijas vai rīkojumus, lai mūs vadītu, bet dzīvus apustuļus un viņu pēctečus—bīskapus, lai atklātu Dieva nolūku šeit un tagad. Trešais – caur apstākļu sakritībām. Kā kristieši dažreiz saka, pasaulē nav nejaušības, bet dievjaušības.

Nesenajā mācītāju konventā kafijas pauzēs un pie pusdienu galda es dzirdēju no vairākiem mācītājiem to pašu, ko esmu dzirdējis no vairākiem draudzes locekļiem un lajiem – ka kopš Covida un sevišķi ar karu Ukrainā ir jūtamas tādas garīgas izmaiņas pasaulē. Vai ir sezonu maiņa Dieva pulkstenī? Kāda ir mūsu kopīgā loma tajā kā draudzei, kā Baznīcai? Kāda ir mūsu personīgā loma? Ja mēs paliekam Dieva Vārdā un Sakramentā, sadraudzībā un lūgšanās, mēs būsim tuvu Jēzum, un tādējādi paliksim Dieva prātā un gribā.

Jānis Kristītājs gāja mazumā. Viņš zināja, ka ir viņa laiks noiet no skatuves, lai Jēzus ieņemtu vietu skatuves centrā un augtu augumā. Paliksim tuvu Jēzum, lai mēs ikviens personīgi un kā draudze ietu mazumā, bet ar savas dzīves un mutes liecību norādītu, līdzīgi kā Jānis Kristītājs tajā altārgleznā, uz Kristu, pasaules vienīgo glābēju. Āmen.