Teksti: Jer 20:7–13; Rm 6:1b–11; Mt 10:24–39
“Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā.” (Mt 10:32)
No visām iesvētes mācību grupām, kas man ir bijušas, bez šaubām šī grupa piedzīvoja vislīkumaināko, visnegludāko un visnetaisnāko gājienu, lai nonāktu līdz šai priecīgajai dienai. Protams, tā nebija mūsu izvēle, bet ārkārtas situācijas dēļ mūsu kursam bija vairāki negaidīti pārtraukumi, pagriezieni un jaunievedumi. Salīdzinot to ar vecu žiguli, varētu teikt, ka mūsu kurss iesākās, tad noslāpa. Tad atkal iesākās un noslāpa. Mēs esam klausījušies lekcijas klātienē baznīcas zālē, tad lasījuši grāmatas neklātienē, atkal klausījušies lekcijas, bet šoreiz attālināti un beigās sanākuši kopā uz noslēguma mācībām klātienē tepat baznīcas mazajā zālē. Šis kurss ir arī īpašs ar to, ka piedzīvoja pirmo Alfa kursu tiešsaistē Latvijā ar visādiem tehniskiem un citiem sarežģījumiem. Tik dīvainu mācību procesu nekad neesmu piedzīvojis, un domāju, ka jūs varat teikt to pašu.
Mēs līdz ar visu komandu, kas iesāka šo ceļu kopā ar jums gada sākumā, esam laimīgi, ka Dievs mūs ir novedis līdz šim brīdim. Paldies, Krusta baznīcas komandai, gan tiešsaistes komandai! Apbrīnoju komandas pacietību, un protams, pāri visam slava Tam Kungam par Viņa vadību un svētību! Te mēs esam, kursa beigās lielā kristību un iesvētību notikuma priekšā.
Ko lai es jums novēlu šajā dienā? Ko es varētu cerēt, ka jūs esat ieguvuši šajā laikā? Ja es vaicātu jums, domāju, ka, kaut atbildes būtu dažādas, unikālas un individuālas, viena tēma dominētu. Ka jūs esat ieguvuši lielāku saprašanu par ticību un par Dievu.
Tas ir labi – saprast vairāk par ticību un par Dievu. Bet man vienmēr paliek jautājums pašam sev – vai esmu darījis visu, lai jūs iepazīstinātu ar Dieva Dēlu, mūsu Pestītāju, Jēzu Kristu? Atcerieties to lekciju par ticību, kur tika runāts par baseinu? Tur bija dažādi cilvēki – daži priecīgi peldējās baseinā, citi, sēdēdami baseina malā, ar kājas pirkstu pārbaudīja ūdens temperatūru, un arī citi cilvēki dažādos apstākļos un attālumos no baseina. Jūs visi atceraties, kurā vietā jūs sevi iztēlojāties šajā bildē. Mana cerība vienmēr ir, kaut es būtu sludinājis Kristu, un prezentējis Viņu tā, ka jūs vēlētos ar pilnu krūti mesties iekšā šajā ticības baseinā, un saņemtu visu, ko Dievs vēlas no savas žēlastības jums dot.
Bet, es arī zinu no pieredzes, ka nevar piespiest cilvēkam ticēt. Galu galā tas ir Svētā Gara darbs aicināt mūs pie Kristus, apgaismot mūsu sirdis evaņģēlija gaismā, dāvāt mums ticību un uzturēt mūs Kristus sadraudzības—Baznīcas kopībā. Ticēt Kristum ir Dieva darbs mūsos. (Jņ 6:44)
Bet te ir kas paradoksāls. Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8,16). Mīlestība nekad sevi neuzspiež. Laulību ceremonijās bieži dzirdam vārdus: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž” (1Kor 13:4). Mīlestība aicina, lūdz, sauc, bildina, parāda interesi, un varbūt vissvarīgāk – mīlestība gaida. Trīsvienīgais Dievs—Tēvs, Dēls un Svētais Gars—Visuma radītājs, Visuma valdītājs, Visuma uzturētājs gaida uz mums. Viņam nav jāgaida uz mums, Viņš nav spiests gaidīt. Viņš pavēl, un tas, ko Viņš pavēl, notiek. Skatieties uz radību! Dievs teica “Lai top!” un viss tapa (1Moz 1 nod.). Dievs ir visspēcīgs un suverēns – Viņš var un drīkst darīt, kā Viņam tīk.
Bet, kas attiecas uz mūsu attiecībām ar Viņu – Viņš gan sauc, aicina un atklāj sevi mums, bet atbildi “jā” vai “nē” Viņš atstāj mūsu ziņā. Mēs drīkstam atteikt Viņam, ja mēs gribam. Par piemēru nesen dzirdēju šādu līdzību, par to, ka Dieva žēlastība mūs glābt ir Viņa ziņā, bet gala lēmums – pieņemt vai noraidīt ir mūsu. Cilvēks bezsamaņā ir atvests uz slimnīcu. Tas nav viņa nopelns, kāds cits to ir darījis. Slimnīcā ārsts uzliek viņam vēnā sistēmu ar nepieciešamajām zālēm. Tas arī nav viņa nopelns, kāds cits to ir darījis. Bet viņš var ar saviem pēdējiem spēkiem izraut sistēmu no rokas un mēģināt aizbēgt no slimnīcas. Tas ir viņa rīcības spēkos, un sekas gulsies vienīgi uz viņa pleciem.
Dieva vārds un mūsu sirdsapziņa apliecina, ka mūsu dvēsele ir slima. Par šo stāvokli liecina Svētie Raksti un mūsu dzīves: ka “labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rm 7:19). Īsteni latviski tas būtu: gribēju, kā labāk, sanāca, kā vienmēr. Kaut kas ar mūsu sirdīm, ar mūsu rīcību, ar mūsu dvēselēm nav kārtībā, jo atkal un atkal šaujam greizi un netrāpām mērķī, tādēļ mums ir nepieciešama palīdzība, lai to labotu.
Un te ir doma, ko es ceru, ka cauri visiem līču-ločiem šajā Alfa kursā, jūs esat sadzirdējuši. Ka Jēzus Kristus nāca, lai dziedinātu mūsu sirdis. Ka Svētajā Kristībā Viņš nomazgās jūs no grēka vainas, iesvētībās, kad jūs apliecināsiet Viņu par savu Kungu un Pestītāju, Viņš apstiprinās jūs šajā ticībā, un Svētajā Vakarēdienā Viņš jūs baros ar Kristus miesu un asinīm ikdienas ticības stiprināšanai, lai jūs varētu mīlēt Viņu pāri visam un mīlēt tuvāko, kā sevi pašu. Nomazgāt, apstiprināt un barot ir Dieva darbs. To visu Viņš veica pie Krusta Golgātā. Nākt un to saņemt un pārliecināti teikt savu “Jā” vārdu ir jūsu darbs. Un ne tikai šodien, bet arī turpmāk. Līdz mūžībai.
Vienā īsā kursā nav iespējams apskatīt visus Dieva apsolījumus, visu Dieva mācību, visu Dieva darbu, ko Viņš ir darījis mūsu labā. Bet ir vērts iet dziļāk, papētīt sīkāk, pārbaudīt vairāk. Ķīniešiem ir tāds teiciens, ka katrs 1000 jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli. Kristības un iesvētības ir solis pretī jūsu nākotnei ar Dievu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Kristus saka, ka vārti uz debesīm ir šauri (Mt 7:14), bet aiz šiem vārtiem atveras plašs horizonts, kur valda piedošana, dzīvība, mīlestība un žēlastība. Jo vairāk mēs mācāmies Dieva vārdu un ļaujam tam iesakņoties mūsu sirdīs, tās mainot un piepildot, jo vairāk mēs līdz ar pravieti Jeremiju varam saukt: “Tu, Kungs, pārliecināji mani!” (Jer 20:7). Ļaujiet Dievam sevi pārliecināt, un Viņš to darīs. Viņš ir uzticams un patiess.
Jūsu ceļš pretī mūžībai sākas šodien, apliecinot savu ticību Dieva un draudzes priekšā. Jēzus iedrošina: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, arī Es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā” (Mt 10:32). Bet apliecināt, apstiprināt un padziļināt savu ticību varam darīt katru reizi, kad apliecinām savu ticību, vai tas ir pirmo reizi, vai simts pirmo reizi. Tādēļ es aicinu un pamudinu draudzi atjaunot savu ticību Dievam atkal šodien, kopā apliecinot ticības apliecību ar iesvētāmajiem.
Es novēlu iesvētāmajiem un mums visiem neapstāties, bet ieiet ticības dziļumos, atklājot arvien dziļākus un plašākus Dieva mīlestības horizontus. Āmen.