“Jaunvārds”, 24.10.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jer 31;7–9; Ebr 7:23–28; Mk 10:46–52

“Ko tu gribi, lai Es tev daru?” (Mk 10:51)

Bībelē cilvēku vārdi un iesaukas ir ļoti nozīmīgas. Gandrīz katram vārdam vai iesaukai ir sava nozīme. Līdzīgi kā latviešu valodā ir tādi vārdi, kā Laima, Laimdota, Laimnesis, Skaidrīte, Jautrīte u.t.t., pats vārds nozīmē to, ko tas izsaka.

Tā arī ar šiem bibliskajiem vārdiem: Abram, kas nozīmē “augstais tēvs” — uz Ābrahamu, kas nozīmē “daudzu tautu tēvs”. Dievs paņem vienu vārdu un pārmaina to uz ko pavisam citu, cēlāku. Sarai, kas nozīmē “strīdīgā” — uz Sāru – “princese.” Jeb vai Jēkabs, kas nozīmē “pieķēries pie papēža” – uz Izraēlu, kas nozīmē “tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Vārds Jedīdja nozīmē “Dieva draugs”, kas tika mainīts uz  “Zālamanu” – “mierpilns”. Sauls, kas nozīmē “par ko aizlūgs” – uz Pāvils, kas nozīmē “mazs/pazemīgs”. Tad vārds Sīmanis, kas nozīmē “viņš ir dzirdējis” – uz Pēteri – “klints.” Vai Jāzeps, kas nozīmē “viņš pievienos” – uz Barnabu, kas nozīmē “iedrošināšanas dēls.”

Bibliskiem vārdiem ir nozīme. Tā arī šodienas lasījumā. Jēzus ir ceļā caur Jēriku uz Jeruzālemi. Pūlis, kas iet Viņam līdzi, varbūt domā, ka Viņš dodas uz tās zemes reliģisko un politisko centru, lai iesāktu dumpi pret tautas vadītājiem, lai organizētu mītiņu pret netaisnajām prasībām. Tie, kas tā domā, ir pārpratuši Jēzus misiju. Jēzum arī ir vārds, kam ir īpaša nozīme. Jēzus vārds nozīmē “Dievs glābj” un Viņa otrais vārds, Kristus vai Mesija nozīmē “(Dieva) Svaidītais”, “(Dieva) Izredzētais”. Viņš ir svaidīts un izredzēts, lai glābtu Dieva tautu, kas arī pravietots Jesajas grāmatā, kur rakstīts par Imanuēlu – “Dievs ar mums.”

Viņš nav nācis, lai vadītu revolūciju vai svēto karu. Viņš ir nācis, lai mūs atbrīvotu no visvienkāršākā instinkta mūsos. Un tas ir no mums pašiem. Ja esam godīgi pret sevi, mums jāatzīst, ka mēs esam kaut kādā mērā savu pamata dziņu varā. Protams, ir viegli to maskēt. Bet, kaut kur apakšā, tur, kur mēs mēģinām to apslēpt, uzglūn iekāre, rijība, alkatība, slinkums, dusmas, skaudība un lepnība. Mēs varam izlikties, ka šie netikumi tur nav, bet viss, kas ir vajadzīgs, lai tie parādītos ir, ka parasta, mierīga diena sašūpojas; jūs uzsitat uz īkšķa ar āmuru vai darba kolēģi salaiž ko dēlī, un tagad jūs būsiet tas, kam viss jāizstrebj, vai valdība pieņem nesaprotamus lēmumus, kas mums tagad jāpilda, vai dzīvesbiedre kārtējo reizi dara to, kas krīt uz nerviem, vai draugs nodod uzticību. Ir simtiem lietu, kas var likt uzglūnēt tai mūsu dabas daļai, ko gribam noslēpt.

Bet neko nevar apslēpt no Dieva. Viņš to redz. Viņš to zina. Un Viņš ir nācis, lai darītu to, kā Viņa vārds saka – izglābtu. Viņš ir nācis, lai būtu klāt tieši ar to daļu. Un tieši to daļu, ar ko nelepojamies, to daļu, kam ir nepieciešama glābšana, Viņš ir nācis pārsaukt, lai pārmainītu, lai piedotu un darītu svētu.

Mūsu šodienas lasījumā Jēzus ir ceļā cauri Jērikai. Jērika ir liela pilsēta pirms Jeruzālemes. Starp Jēzu un Viņa krusta ceļu, kur Viņš izglābs, pārsauks, pārmainīs, piedos un svētīs ikvienu, kas tic, ir karsts tuksnesis un grūta kāpšana kalnos. Pirms Viņš pamet Jēriku un iesāk šo smago ceļu, Viņam ir laiks vēl vienam cilvēkam, kas sēž ceļmalā un ubago.

Šis cilvēks tiek saukts Bartimejs. Šis nevar būt viņa īstais vārds. Šī visdrīzāk ir viņa iesauka. Kad es kalpoju Rūjienā, tur bija kāds savā ziņā slavens cilvēks, kurš klaiņoja pa pilsētu, meklēdams pudeles un citas lietas, ko viņš varēja pārdot kā tukšo taru. Viņa iesauka bija “Pudeļartūrs”. Nav pārāk glaimojoši. Kaut ārējais izskats bija pabriesmīgs, cik es atceros, no viņa nebija, ko baidīties.

Pēc Māc. Keneta Beilija skaidrojuma mūsu ubaga vārds evaņģēlijā nebija glaimojošs. Tādēļ, ka viņš sēdēja ceļmalā, kur kamieļi gāja garām un kur krājās atkritumi, viņa iesauka bija “Mēslu dēls”.

Ja citi negribēja ielaisties nekādās darīšanās ar šo Mēslu dēlu, līdzīgi kā mums negribas, lai mums būtu kas kopīgs ar mūsu netikumiem, tomēr Jēzus gribēja. Viņš pasauca Bartimeju pie sevis, ar visiem viņa netīrumiem un mēsliem.

Un tur viņi stāv viens otram pretī. Cienījamais rabi – Jēzus un necienījamais ubags – Bartimejs. Kas notiks tālāk?

Jēzus vaicā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Varam iedomāties daudz, ko šis vīrs varētu gribēt. Bet viņš prasa būtiskāko – lai viņš var redzēt. Varam iedomāties, ka Jēzus saka: vai tiešām? Tu redzēsi, cik tu netīrs esi. Bet vienalga, Bartimejs vēlas redzēt. Redzēt sevi tādu, kāds viņš ir. Ar visiem netīrumiem.

Kaut tas nav minēts evaņģēlijā, man gribas domāt, ka Jēzus deva nabaga “Mēslu dēlam” jaunu vārdu, kas pieklātos Viņa valstības bērnam. Varbūt tas bija Tahor – tīrs, šķīsts. Varbūt kas cits.

Bet vienalga, tas mums atgādina, ka Tas Kungs dos katram no mums jaunu vārdu. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: “Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū” (Atkl 2:17).  Senos laikos jauni vārdi tika doti cilvēkiem, kam bija jauns statuss. Kristū mums ir jauns statuss – no tiem, kuri bija grēkos miruši uz tiem, kuri ir dzīvi Kristū. No tiem, kas nebija tauta, uz tiem, kas ir Dieva tauta. No tiem, kuri bija nešķīsti un akli, uz tiem, kuri Kristus asinīs šķīsti un caur Viņa žēlastību varam redzēt Viņa godību.

Kristībās ir tradīcija dot jaunkristītajam jaunu vārdu. Tas atgādina, ka šajā ūdenī, kas savienots ar Dieva vārdu, mēs tiekam Dieva žēlastībā darīti par jauniem radījumiem. Un tādi arī esam. Kad vecais cilvēks, vecais Ādams paceļ savu galvu, lai mums liktu justies kā “Mēslu dēliem”, nožēlosim to un atcerēsimies, ka Kristū mums ir dota jauna identitāte, kas ir “Tahor” – tīrs un šķīsts. Āmen.