“Jēra kāzas”, 11.okt.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 25:1–9; Flp 4:1–9; Mt 22:1–14

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas.” (Mt 21:2)

Kāzas ir priecīgs notikums. Divi jauni cilvēki Dieva un cilvēku priekšā apsolās cienīt un mīlēt viens otru līdz mūža galam. Romantiskās filmās pēc dažādiem līkločiem parasti beidzas ar mīlestības pilnu ainu, kur līgavainis un līgava tiek salaulāti. Ir kaut kas par laulībām, kas pilda mūs ar cerību un līksmību. Ir tāda sajūta, ka kaut kas labs un svētīgs notiek mūsu acu priekšā.

Varbūt tādēļ Dievs lieto šo līdzību par kāzām, līgavaini un līgavu, kad Viņš raksturo mūsu attiecības ar Viņu. Viņš ir Līgavainis, kas mums apsola mūžīgu mīlestību, un mēs esam Viņa līgava, kas Viņam apsola mūžīgu uzticību. Ļoti skaista bilde, brīnišķīga ilustrācija, kas raksturo attiecības ar Dievu.

Parastās laulībās līgavainis apsola atteikties no visām citām sievietēm, lai būtu uzticīgs vienīgi savai sievai. Tāpat līgava sola atteikties no visiem citiem vīriešiem, lai būtu uzticīga vienīgi savam vīram. Uzticība un mīlestība iet roku rokā. Ir grūti mīlēt to, kuram nevar uzticēties. Bet uzticības pilnas attiecības ir augsne, kur var zelt un plaukt mīlestība. Šīs lietas ir jāsargā, lai starp laulātajiem būtu veselīgas attiecības.

Ne vienmēr tas tā notiek. Dažreiz viens, otrs vai abi nav pilnīgi atklāti ar savu mīļoto, iezogas meli un mānīšanās, un tas, kas iesākās atklāti un dziedinoši, beidzas ar aizdomām un ievainojumiem. Vienmēr pastāv iespēja vērst lietas par labu, ja atjaunojam atklātību un nožēlojam nodarīto, bet tas prasa nopietnu nodošanos, gatavību piedot un apņemšanos laboties. Bieži tas prasa arī profesionālu padomdošanu, lai dziedināšanas process notiktu veiksmīgāk. Bet kā ar visiem grēkiem un pārkāpumiem, vienmēr ir pieejams ceļš atpakaļ.

To pašu varam teikt par attiecībām ar Dievu. Ir jāsargā sava sirds, lai mēs būtu uzticīgi Dievam un neapgrēkojamies ar svešām mācībām, ar svešiem Dieviem. Sveši dievi, t.i., elki ne vienmēr parādās tik atklāti, kā izgrebts Budas tēls uz bufetes vai kādas sektas vilinošā mācība, kas aizgrābj mūsu interesi. Visbiežāk elki parādās sīkās lietās – kāda lieta, darbība vai attieksme, kas nemanāmi ieņem lielāku lomu mūsu dzīvē, nekā Dievs. Atcerieties, no kā brīdina Luters: Elks ir jebkas, ko mēs bīstamies, no kā sagaidām labumu vai mīlam vairāk par Dievu. Šajā ziņā, piemēram, mūsu veselība var kļūt par elku, ja mēs baidāmies saslimt vairāk, nekā uzticamies Dieva palīdzībai, vai paļaujamies vairāk uz bankas konta stāvokli, nekā Dieva gādību, vai mīlam jebkuru cilvēku – vecākus, bērnus, mazbērnus, laulāto draugu, un liekam Dievu otrā vietā. Jebkas un jebkurš, kas stājas starp mums un Dievu, ir elks. Un, ja mums ir elks, tad mēs esam neuzticīgi saviem kristības un iesvētības solījumiem, ko solījām Dieva priekšā. Varam teikt, ka pārkāpjam laulību ar Dievu.

Labās ziņas ir tās, ka Dievs nekad nepārkāpj solīto. Viņš vienmēr ir uzticīgs. Par to mums nav jāšaubās. Ja Viņš saka, ka mīlēs mūs ar mūžīgu mīlestību, tad tas tā ir. Viņš, kā bāka, neizkustās no sava teiktā. Mēs, kā nepiesietas laivas, esam tie, kuri dreifē apkārt. Labās ziņas ir tās, ka Dievs sauc mūs atpakaļ pie sevis uz drošu ostu, kur Viņš mūs dziedina no mūsu neuzticības. Neviens nav perfekts. Katrs spēj grēkot. Bet tas, kas pamana savu nepilnību, to nožēlo un no tās atgriežas, ir svēttapšanas ceļā pie Dieva. Dievs apsola Kristū piedot mums mūsu grēkus.

Jēzus lietoja šo līdzību par laulību diezgan bieži evaņģēlijos, kā šodien: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas.” Parasti Viņš lieto šādas līdzības Pastarās dienas kontekstā. Varam teikt, ka esam ar Kungu šajā laikā saderināti – Viņš ir Līgavainis un mēs Viņa līgava. Saderināšanās ir solījums laulāties. Ar saderināšanos līgavainis apsola, ka ņems līgavu par sievu. Saderināšanās un laulība nav viens un tas pats. Jēzus saka, ka Viņš aizies no šīs pasaules, lai sagatavotu vietu mums debesīs. Ebreju saderināšanās tas tā arī notika. Kad līgavainis saderinājās ar savu līgavu, viņš vairs nedrīkstēja ņemt citu, bet ar savu goda vārdu deva solījumu precēt savu līgavu. Tad viņš aizgāja no līgavas, lai uzbūvētu māju, parasti, kā piebūvi pie sava tēva mājas. Kad māja bija gatava, un kā būvuzraugs tikai tēvs noteica, kad māja bija gatava, tad dēls aizgāja ar draugiem, lai noslēgtu laulību ar savu mīļoto līgavu un vestu viņu pie sevis. Tā arī mēs, Viņa mīļotā līgava gaidām, kad debesu Tēvs teiks, ka viss ir gatavs un Jēzus līdz ar eņģeļiem un debesu pulkiem nāks godībā, lai miesā vestu mūs pie sevis. Tur notiks Jēra kāzu mielasts un mēs būsim ar Kungu mūžīgi. Jesaja par šo pravietoja: “Pulku Kungs nu sataisīs visām tautām treknas dzīres šai kalnā – dzīres ar nostāvējušos vīnu, ar treknuma leknumiem, ar vecu briedušu vīnu!” (Jes 25:6)

Ir tādi, kuri smiedami raksturo debesis kā diezgan garlaicīgu vietu, kur visi sēž uz mākoņmalas un spēlē arfas. Jancīga un ļoti pazīstama ilustrācija. Bet tā ir tālu no Bībeles raksturojuma. Ja Bībele raksturoja mūsu attiecības ar Kristu kā līgavainim un līgavai, tad līdzība par debesīm ir kāzu mielasts. Grandiozs, pārpildīts, līksmes pilns mielasts. Jēzus nāca no ebreju tautas, un, kad viņš lieto līdzību vai ko citu, lai kaut ko raksturotu, ir vērts to apskatīt caur ebreju acīm. Es esmu piedalījies ebreju kāzās un varu teikt, ka tās ir līksmes pilnas ar dziesmām, dejām, anekdotēm un dažādām jautrībām. Varbūt tādēļ, ka ebreju tauta ir tik daudz cietusi, tādēļ viņi māk arī daudz vairāk priecāties.

Ir daudz, par ko mēs varam priecāties šeit un tagad. Atšķirībā no līgavām Jēzus laikā, kuras atvadījās no saviem līgavaiņiem un tos neredzēja līdz viņu atgriešanās dienai, mums Jēzus ir apsolījis būt klāt caur Svēto Garu. “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā,” saka Jēzus, “tur arī Es esmu viņu vidū” (Mt 18:20). Viņš ir klātesošs savā miesā—Baznīcā. Mēs Viņu saņemam vārdā un sakramentā. Jā, tā ir taisnība, ka Viņš sēž pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Bet caur Svēto Garu, kas iziet no Tēva un Dēla, Viņš ir klātesošs katra ticīgā sirdī. Šis Svētais Gars ir mums dots kā ķīla, kā zīme, ka tas, ko Viņš apsolījis – atgriezties un vest mūs pie sevis, ir patiess un uzticams.

Tādēļ Pāvils saka: “Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties!” (Fil 4:4). Kristiešu prieks nav lēts prieks, kas nāk no citu cilvēku izsmiešanas vai divdomīgām anekdotēm. Kristiešu prieks ir dziļš prieks, kas sakņojas drošā pārliecībā, ka beigās viss būs labi. Šis prieks ne vienmēr izpaužas smieklos un jokos. Tādēļ, ka dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, šis prieks dažreiz mijas ar asarām. Bet šis kristīgais prieks, par kuru runā Pāvils, ir balstīts uz Dieva apsolījumu, ka tie, kuri tic Kristum, tiks izglābti. Kā rakstīts psalmos: “Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu” (Ps 30:6). Kristīgs prieks nav balstīts emocijās, bet apsolījumos un uzticībā, ka Dievs ir uzticīgs izdarīt to, ko Viņš ir apsolījis. Kristīgs prieks nav balstīts jūtās, bet ticībā, ka laiku beigās Jēzus mūs vedīs pie sevis, un mēs kopā ar visiem ticīgajiem svinēsim Jēra kāzu mielastu debesīs. Līdz tam mums ir apsolījums, ka Viņa gana vēzda un gana zizlis mūs vadīs un iepriecinās. (Ps 23:4)

Kāzas ir jautrs notikums. Pāris, kas apsola būt uzticīgi viens otram līdz mūža galam, svinīgi dod nopietnus solījumus nopietnam nolūkam. Tādēļ, ka laulība atspoguļo attiecības starp Kristu un Baznīcu, kristiešiem cauri gadsimtiem ir bijusi nopietna pieeja laulībām, jo laulības attēlo kaut ko vairāk nekā tikai pāra mīlestības apliecinājumu. Laulības attēlo Kristus mīlestību uz saviem ļaudīm. Tagad mēs esam pestīti cerībā, ticībā, jo tagad mēs redzam visu it kā caur spoguli. Bet mēs gaidām to dienu, kad Kristus mūs vedīs mājās, kur svinēsim Jēra kāzu mielastu ar visiem eņģeļiem un atpestītajiem. Dievs mūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Kristus dēļ mēs vienmēr un visur varam atgriezties pie šīs mīlestības. Tā ir mūsu drošā cerība, kas dod mums iemeslu priecāties par to, ko Dievs ir mums sagatavojis debesīs. Lai Dievs dod mums baudīt Viņa labumus šeit un tagad, priecājoties un cerot uz to, kas mūs gaida mūžībā. Āmen.