“Jēzus klāj maltīti”, 14.apr.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Pet 4:12-19; Jņ 21:1-14

“Jēzus viņiem saka: Nāciet un turiet azaidu!”[1]

Ēšana ir svarīga sadraudzības daļa jebkurā kultūrā. Kopīga ēšana ir draudzības un tuvības simbols. Lielos svētkos, kā arī ikdienā ēšana kopā dod svinību sajūtu, kā arī stiprina savstarpējās saites. Nav brīnums, ka vairākas reizes savā kalpošanā Jēzus ēda kopā ar mācekļiem, piemēram, augšistabā Pēdējā mielastā, kad svinot Pashas mielastu, Viņš dibināja citu mielastu – Svēto Vakarēdienu, kurā Viņš līdz šai dienai mūs svētīgi baro, teikdams “Ņemiet, ēdiet! Ņemiet, dzeriet!”.

Jēzus arī salīdzināja netveramās, neizprotamās lietas, tādas kā debesu valstība ar svinīgiem mielastiem, ko varam aptvert un izprast. Jēzus teica, ka “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.”[2] Kurš gan negribētu iet uz mielastu? Bet te nav runa tikai par mielastu, bet par kāzu mielastu, kur ir vēl vairāk jautrības. Un vēl vairāk, tas nav tikai šāds-tāds kāzu mielasts, uz kuru esam aicināti, bet karalisks kāzu mielasts. Tāpat, kā svinības nav garlaicīgas, šis parāda, ka būšana kopā ar Dievu, vai tas būtu ikdienā šeit virs zemes, vai tai saulē Debesu valstībā, arī nav garlaicīga.

Jēzus bija pavēlējis mācekļiem doties uz Galileju, lai Viņu sagaidītu. Nu, tur viņi bija nez’ cik ilgi kopā, gaidīdami Kungu, kad pār viņiem nāca garlaicība. Tas, ka augšāmceltais Kristus var parādīties jebkurā brīdī pie viņiem, pat aiz aizslēgtām durvīm, kā Viņš bija darījis Lieldienu vakarā un Baltajā svētdienā, laikam nebija ienācis viņu prātos. Pēteris teica, “Es iešu zvejot.” Un tūlīt pārējie piebalsoja, “Mēs iesim Tev līdzi!”[3] Doma šāda: mēs nespējam evaņģelizēt, kā Jēzus darīja, tad aiz gara laika darīsim to, ko mākam.

Šī ir tipiska cilvēciska domāšana. Kaut kas ir jādara, lai lietas notiek! Bet bieži, ja ne vienmēr, tā darīdami, mēs salaižam Dieva gribu greizi. Atcerieties, kā Mozus zaudēja pacietību, kad tuksnesī tauta otro reizi kurnēja pēc ūdens, un, nesekodams un negaidīdams Kungu, Mozus ņēma lietas savās rokās un sita klinti divas reizes, kur Dievs viņam bija teicis, lai vienkārši runātu uz klinti, nevis sistu.[4] Pāvils atklāj, ka šī klints bija Kristus.[5] Ja šī klints, kas deva veldzi tuksnesī bija Kristus, tad, kad Mozus šo klinti sita pirmo reizi, tas attēlo Kristus krustā sišanu, kas deva garīgo veldzi visiem grēciniekiem. Bet, kad Mozus atkārtoti sita šo klinti, šis attēls – Kristus sišana pie krusta staba, kas dod garīgo veldzi – tika izkropļots. Kristus tika sists krustā vienu reizi par visām reizēm, nevis divas reizes. Ja Mozus būtu darījis, kā Dievs viņam bija teicis, mums būtu skaists piemērs, ka pēc krustā sišanas mums ir tikai jārunā ar Kristu lūgšanā, lai iegūtu garīgo veldzi, nevis jāsit Viņu krustā otru reizi.

Ir daudz citu piemēru Bībelē, bet ar šo pietiek, lai saprastu, ka ar savu nepacietību varam salaist grīstē kaut ko, ko Dievs vēlas darīt mūsu un citu dzīvē. Neuztraucieties, mūsu kļūdas un grēki galu galā Dieva gribu nevar apstādināt – Mozus gadījumā Dievs tomēr deva ūdeni tautai, kaut viņš nebija sekojis Dieva pavēlēm. Mēs varam būt droši, ka Dieva griba notiks ar vai bez mūsu līdzdalības. Pāvils mums atgādina, ka viņš ir “pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”[6] Kristus izdarīs un pabeigs to darbu, ko Viņš iesācis mūsos, bet var gadīties, ka mums būs jāiet pa apkārtceļu, lai nonāktu galamērķī.

Tas ir tas, kas notika mācekļiem. Viņi aizgāja zvejot. Tas noteikti nebija Kunga plānā. Bet viņi aizgāja. Un aizejot viņi piedzīvoja sakāvi – viņi visu nakti zvejoja, un rezultāts bija nulle. Viņi izšķieda savus spēkus par neko. Varbūt viņi varēja nosist laiku, bet vai tas ir tas, uz ko mēs esam aicināti – nosist laiku? Pavadīt vēl vienu garlaicīgu dienu līdz mūžībai? Nepārprotiet mani! Dzīvē mums būs garlaicīgi brīži. Tāda ir dzīve. Bet nedomāju, ja atgriežamies pie Mozus, ka dzīve tuksnesī bija ļoti aizraujoša. Tāpēc viņi tik bieži kurnēja. Bet runa ir par to, ka Pēteris un mācekļi izvēlējās iet makšķerēt, jo domāja, ka darīt jebko ir labāk, nekā nedarīt neko. Šajā punktā viņi kļūdījās.

Ja viņi būtu krastmalā, aktīvi gaidīdami, lūdzoties v.tml., viņi būtu sagaidījuši Jēzu ātrāk un būtu ar Viņu drīzāk, nekā zvejodami laivās. Ak, nu! Pēterim bija jāsaslapina drēbes, kad viņš metās jūrā, lai ātrāk satiktu Jēzu! Un mācekļiem bija smagi jāairējas, lai tiktu krastā. Tas nebūtu vajadzīgs, ja viņi būtu palikuši tur, kur Jēzus teica.

Bet Jēzus vienmēr var pagriezt sliktu situāciju par labu. Līdzīgi, kā ceļā uz Emavu Jēzus parādās mācekļiem apslēpts, ka viņi Viņu neatpazina. Šo domu – ka Jēzus var parādīties mums apslēpts, ir mācījusi Baznīca cauri gadsimtiem. Pareizticīgā Baznīca saka, ka jebkurš svešinieks ir apslēpts Jēzus, kas ieradies pie jums. Sv.Francisks stāsta par spitālīgo vīru, par kuru viņš apžēlojās un mīlīgi apkampa, kurš, aizejot, izrādās bija apslēpts Kungs. Un tiek mācīts, ka mums ir jāredz sava tuvākajā Kristus tēls, un jāmīl Kristus viņā.

Apslēptais Jēzus saka mācekļiem, kuri visu nakti nav noķēruši nenieka, lai viņi pārmet tīklu labajā pusē. Daudz ir teikts par šo vārdu spēli – labajā pusē, it kā viņi būtu metuši tiklu līdz šim nepareizajā pusē – bet man šķiet, ka svarīgāk ir, ka šis ir līdzīgs gadījumam, kad Jēzus ar Pēteri un mācekļiem pirmo reizi satikās. Jēzus krastmalā ierauga Pēteri un saka, lai viņš met tīklu labajā pusē. Pēteris atbild, varbūt smīkņājot, jo laiks bija ap pusdienām, kad ķert zivis teju neiespējami, “es izmetīšu tīklus Tavā vārdā”[7], it kā sakot: ko Tu zini par zvejniecību? Mēs visi zinām, kā šī pirmā reize beidzas – ar brīnumaini lielu lomu un Pētera vēlmi sūtīt Jēzu prom, jo viņš—Pēteris ir grēcīgs cilvēks.

Šoreiz vēsture atkārtojas, mācekļi atkal noķer lielu lomu, bet Pēteris nevis vēlas bēgt prom no Kunga, vai sūtīt Viņu prom, bet metas jūrā Jēzum pretī. Kurš to lai zina, varbūt viņš cerēja atkal staigāt pa jūras virsu? Zivju skaits – 153 – ir simbolisks, jo tika uzskatīts tanī laikā, ka pasaulē ir 153 valstis. Jēzus vēlāk viņiem pavēlēja, “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”[8] Šis nozīmīgais loms ar zivīm paredzēja lielo nozīmīgo misiju, ko Jēzus prasīs no viņiem un vēlāk no Baznīcas, un ir drošs atgādinājums, ka Viņš ir kopā ar viņiem un mums līdz pasaules beigām.

Varbūt vispārsteidzošākais šajā tekstā ir, ka, kaut mācekļi bija noķēruši daudz zivju, Jēzum tās nebija vajadzīgas, lai klātu mielastu viņiem. Jēzus azaids bija jau gatavs. Tad Viņš aicināja mācekļus pievienoties. Varbūt tas ir svarīgākais, kas ir teikts šajās rindās. Jēzum viss ir sagatavots, mums atliek vienīgi pievienoties. Mēs varam pūlēties visu nakti bez rezultātiem, bet, kad pievienojamies Jēzum, viss notiek. Kur mums atrast Jēzu darbojamies? Viņa pavēlē – kristīt un mācīt. Darīt par mācekļiem. Mācīt cilvēkiem to, ko Jēzus ir mācījis. Mums nav jāizgudro ritenis no jauna. Mums nav jāizgudro vēsts. Mums ir jānes vēsts tautā. Tas, kas ir atklāts Bībelē, ir jādod tālāk. Mums nav jāizdomā, kā padarīt Biblisko vēsti laikmetīgāku vai ticamāku. Bībeles mācības nenoveco un ir aktuālas jebkuros laikos, jo tās māca par pamatlietām un vajadzībām. Līdzīgi sējējam, kas meta sēklu pa labi un pa kreisi, labā zemē un sliktā, mums arī jāstāsta evaņģēlijs vārdos un darbos visur, priecājoties par tiem, kuriem ir ausis, lai dzirdētu šo vēsti. Daži pieņems Labo vēsti, citi noraidīs. Tas ir Kunga ziņā. Mūsu ziņā ir sludināt visiem un audzēt to, kas aug.

Kā Kungs bija neredzams, tomēr klātesošs mācekļiem tajā rītā pie Galilejas jūras, tā Viņš ir neredzams, tomēr klātesošs mūsu vidū, kā Viņš ir apsolījis. Viņš ir gatavojis mums mielastu, kurā Viņš pabaros mūsu dvēseles ar treknu barību. Viņš arī ir devis mums uzdevumu, kur Viņš būs mums līdzās un dos mums norādījumus, kur ķert zivis. Un visbeidzot Viņš ir sagatavojis mums mūžīgu mielastu debesīs, kur būs nebeidzams prieks.

Lai Dievs dod mums acis redzēt, kur Viņš strādā, gudrību pievienoties Viņa darbam un svētlaimi vienmēr turēt azaidu ar Viņu. Āmen.

[1] Jņ 21:12

[2] Mt 22:2

[3] Jņ 21:3

[4] 4Moz 20:11

[5] 1Kor 10:4

[6] Fil 1:6

[7] Lk 5:5

[8] Mt 28:18-19