“Jēzus kristības”, 12.jan.2020. (K.Zikmanis)

“Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu.” (Mt 3:13)

Šajā laikā mēs svinam Jēzus kristības, jo senatnē šis lasījums bija cieši saistīts ar Zvaigznes dienu jeb grieķiski – Epifāniju. Epifānija ir grieķu vārds, kas nozīmē atklāšanās. Ar Austrumu gudro ierašanos pie Jēzus ar viņu nozīmīgajām dāvanām – zeltu, kas apzīmē Jēzus ķēnišķīgumu, vīraku, kas apzīmē Viņa priesterisko kalpošanu un mirrēm, kas tiek lietotas mirušo svaidīšanai – tiek atklāts Jēzus un Viņa misija.

Jēzus kristībās tiek atklāts Viņa dievišķums. Dieva godība, Viņa Trīsvienīgā būtība tiek parādīta Jēzus kristībās, jo debesis atvērās un mēs dzirdam Tēva balsi: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt 3:17), un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz Viņu. Visa Trīsvienība ir klātesoša šajā nozīmīgajā brīdī, kad Jēzus tika kristīts.

Bet kādēļ Kristum bija jātiek kristītam? Vai Viņam bija kāds grēks, ko mazgāt? Pats Jānis Kristītājs bija nesaprašanā. Jānis sagatavoja ceļu Kristum, un domāja, ka lietām jānotiek savādāk. “Man vajag tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis?” (Mt 3:14). Luters, skaidrojot šo vietu, saka: Jānis pazemojās Kristus priekšā, un ir gatavs pakļauties Viņam, jo viņš bija dievbijīgs vīrs. Bet Kristus pazemojās Jāņa Kristītāja priekšā un pakļāvās viņam, kā visi dievbijīgi kristieši darītu.

Protams, Kristum nebija grēks, ko mazgāt tāpat, kā Viņam nebija grēka, par ko ciest pie Krusta. Viņš nāca pazemībā un pazemīgi piepildīja sava Tēva gribu. Vai tā būtu Viņa pazemīgā piedzimšana Bētlemes kūtī, vai tagad, pazemīgi nākot pie Jāņa Kristītāja, Jēzus nenāca, lai meklētu un darītu savu gribu, bet Tā gribu, kas Viņu bija sūtījis. Ar savu kristību Jēzus rāda mums ceļu, pa kuru mums jāiet, pazemības ceļu, kas sākas ar kristībām, klausot Tēva balsij un sekojot Viņa gribai.

Jēzus teica Jānim: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības” (Mt 3:15). Luters komentēja šo rakstu vietu šādi: Lai izpildītu visu taisnību. Tas nozīmē, ka šādi visas bauslības prasības tiks izpildītas, lai nabaga grēcinieki tiktu taisnoti un izglābti, un tādēļ tev ir jākrista Mani. No šīs kristības ir atkarīgs visas pasaules taisnīgums. Jo tādēļ, ka Es nesu pasaules grēku, Man ir jādara tas, ko Dievs ir pavēlējis grēciniekiem darīt; proti, ka viņiem ir jāļaujas tikt no Manis kristītiem.

Kristība ir žēlastības līdzeklis, kas sniedz mums to, ko Kristus ir apsolījis – grēku piedošanu (Mk 16:16). Kristus ir pavēlējis mums kristīt Trīsvienīgā Dieva vārdā (Mt 28:19). Tā caur šo vienkāršo ūdeni, kas savienots ar Dieva vārdu, mēs sastopamies ar Dieva apsolījumiem. Mēs sastopamies ar pašu Kristu. Sekojot Viņa pavēlei un piemēram, mēs tiekam kristīti un kristām savus bērnus. Kā Kristus iesāka savu misiju un kalpošanu ar kristībām, mēs iesākam savu jauno dzīvi kā kristieši šajā sakramentā. Kristība nav tikai ārējs simbols un paklausības akts, tā ir sastapšanās ar Trīsvienīgo Dievu ūdenī, tāpat kā tas bija Jēzus kristībās.

Kristībās mēs tiekam aprakti Jēzus nāvē un līdz ar Viņu augšāmcelti jaunai dzīvei. Tas nav tikai simbols, tas ir tas, kas notiek kristībās. Kristības ietekmē visu mūsu atlikušo dzīvi, jo, kā lasām Mazajā katehismā, “ik dienu vecajam cilvēkam mūsos sirds satriektībā un grēku nožēlā jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām, un atkal ik dienu jāceļas un jāatdzimst jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.” Pāvils to raksta vēstulē Romiešiem: “Jo mēs līdz ar Viņu [Kristu] Kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rm 6:4)

Kristības ir pamats un tiesības mūsu kristīgajai dzīvei. Baznīctēvi ir teikuši, ka caur kristības ūdeni mēs tiekam dzemdēti Baznīcas klēpī. Kristības maina mūsu statusu no nekristīgiem ļaudīm uz kristīgiem. Bet kristības nav maģisks akts, kas sargā mūs no visa ļauna un dara mūs nemainīgi svētus uz visu mūžu. Nē! Kristības ir sākums. Ļoti būtisks sākums, tāpat kā piedzimšana ir būtisks sākums. Bet, ja jaunpiedzimušais nesaņem barību, mīlestību, patvērumu un visas citas lietas – tas ir nolemts bojāejai. Tāpat jaunpiedzimis kristietis, kas atjaunots kristības ūdenī, ja viņš nesaņem garīgu barību no Dieva vārda un Vakarēdiena, nesaņem mīlestību un patvērumu Dieva draudzē – tad viņš ir nolemts garīgai bojāejai. Tāpēc ir svarīgi kristiešiem sevi garīgi uzturēt un kā bērniem augt garīgās lietās un palikt, kā pirmdraudzē, mācībā un lūgšanā, maizes laušanā (t.i. dievgalds) un sadraudzībā. Bez šīm lietām mēs paliekam neofīti un nenesam augļus. Bet, ja kristības ved uz garīgi aktīvu dzīvi, Kristus gars mūsos nes augļus mums pašiem par pestīšanu un pasaulei par svētību.

Ir vērts atzīmēt, ka mūsu Rakstu vietā šodien dzirdējām, ka Jēzus kristībās “debesis atvērās.” Pirms tam debesis bija slēgtas un pieeja tām bija caur templi, upuriem un priesteriem, respektīvi, caur starpniekiem. Bet Kristus mums atvēra debesis, lai ikvienam caur Viņu būtu pieeja. Vēstulē ebrejiem mēs lasām: “Un tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks, lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu” (Ebr 9:15). Debesis, kas agrāk bija slēgtas, tagad virs Kristus kristībām atvērās un kļuva par vārtiem un logu, lai visi varētu tur ielūkoties; turpmāk atceļot atsvešinātību starp mums un Tēvu. Kristus atver šos debesu vārtus mums.

Kad dzirdam par Dieva balsi Vecajā derībā Sīnaja kalnā, tā tika pavadīta ar zibeņiem un pērkona skaņām tā, ka Dieva tauta nobijās un paslēpās. Viņi nevarēja pastāvēt Dieva godības priekšā un tāpēc lūdza, lai Mozus runā ar Dievu viņu vietā. Bet Mozus apsolīja, ka nāks Kāds, kas atvērs debesis viņiem: “Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu Pravieti kā es – no pašu ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet Viņu!” (5Moz 18:15). Tagad Jēzus kristībās mēs redzam Dievu Tēvu atkal runājam no debesīm, šoreiz bez zibeņiem un pērkons dārdiem, bet mīļi un maigi – Šis ir mans mīļais Dēls! Jēzus apskaidrošanā mēs dzirdējām šo pašu balsi sakot: “Šis ir Mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” (Mt 17:5). Ar to noslēdzās un piepildījās Mozus pravietojums par Mesijas nākšanu. Jēzus kristībās atklāj, ka Viņš ir mesija, Viņš ir šis pravietis, ko mums būs klausīt. Jēzus kristības atklāj, kas Viņš ir, un ko mums būs darīt attiecībā pret Viņu.

Lai šī Jēzus atklāšana Viņa kristībās atklāj mūsu dvēselēm, kas mēs esam savās kristībās, un dod mums Gara spēku to arī izpildīt. Āmen.