Teksti: 4Moz 21:8-9; 2Kor 5:19-21; Jņ 3:14-16
“Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.” (Jņ 3:14)
Bībeles stundā, kad mēs runājām par Jēzus satikšanos ar Nikodēmu, mēs kavējāmies pie tēmas, ka Jēzus saka, ka Viņam jātop paaugstinātam. Slavas dziesmās un kristiešu prātos, kad runājam par Jēzus paaugstināšanu, mēs parasti domājam par Jēzus godināšanu un slavēšanu, ka Viņš ir valdnieku Valdnieks, kam pienākas slava, gods un pielūgšana. Un tā ir taisnība. Viņš ir cienīgs saņemt visu mūsu slavu, visu mūsu godu, visu mūsu pielūgšanu. Bet vai tas ir tas, par ko Jēzus runā tagad ar Nikodēmu? Viņš saka, “Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.” Kāds sakars Jēzum ar čūsku? Kādā veidā čūska tika paaugstināta, un kādēļ? Atgriezīsimies atpakaļ pie Iziešanas stāsta, lai redzētu, kā tas, ko Mozus darīja tuksnesī Israēla tautas labā, atspoguļo un atklāj Jēzus darbu Golgātā.
Sāksim ar šādu domu: bieži notikumi Bībelē atspoguļojas. Ar to es domāju, ka, ja vienā situācijā lietas risinās par ļaunu, tad vēlāk Kristū, tās tiek atrisinātas par labu, par svētību. Viens piemērs – Ieva nepaklausīja Dieva vārdam, un tā grēks un nāve ienāca pasaulē. Bet Marija paklausīja Dieva vārdam, un tā dzīvība un pestīšana ienāca pasaulē Jēzū Kristū. Ieva bija nepaklausīga, bet Marija—paklausīga. Pakļāvīgā Marija atspoguļo nepakļāvīgo Ievu un izlabo viņas kļūdas. Tā Dievs darbojas. Viņš neko neizmet, bet izlabo; neko neiznīcina, bet pārveido. Tādēļ, aicinu, kad jūs lasāt Bībeli, lai meklējat un atrodat šādu atspoguļošanu.
Israēls klaiņoja tuksnesī un, kā jau ierasts, viņi sāka kurnēt pret Dievu un pret Mozu. “Kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!” (4Moz 21:5). Tā pati vecā dziesma – vediet mūs atpakaļ uz Ēģipti! Mums verdzībā bija labāk! Mēs negribam Dievu, negribam Mozu, un negribam šo mannu!
Mums Ir viegli pārmest Israēlam, jo mums ir attāluma objektivitāte. Mēs saprotam labāk, jo mēs to redzam no distances, laikā un telpā. Mēs neesam tuksnesī, kā viņi. Mēs esam baznīcā, dievkalpojumā. Viss ir ideāli.
Jautājums mums ir, ko mums nozīmē Ēģipte? Viņiem tā bija faraona kalpība, kur viņi saņēma dienišķo maizi, kaut ar spaidiem un sitieniem. Kas kalpina mūs? Kur mēs saņemam kaut kādu prieku vai labumu, kaut mūsu dvēseles tiek spaidītas un sistas? Alkoholiķim ir grūti atstāt savu alkoholu. Smēķētājam savas cigaretes. Ko mēs darām, kas nav labs, bet, kas mūs verdzina tikpat reāli, kā Israēls tika verdzināts tolaik?
Dievs zināja, ka tas, ko Israēls toreiz domāja, bija vājprāts, un vēl trakāk – viņi bija gatavi to īstenot. Tādēļ Viņš tiem sūtīja dzēlīgas čūskas, lai viņi nāktu pie prāta. Dažreiz Dievs ļauj kādām lietām notikt mūsu dzīvēs, lai arī mēs nāktu pie prāta, līdzīgi kā pazudušais dēls nāca pie prāta un atgriezās mājās pie tēva (Lk 15:18). Čūskas nāca kozdamas, un tauta nāca pie prāta.
Viņi saprata, ka bija grēkojuši. Tā īpašība, kas viņiem nāca par labu, bija gatavība to atzīt (kaut pēc pārmācības). Viņi atzina, “Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!” (4Moz 21:7)
Tas, kas ir interesants šajā stāstā, ir tas, ko jau minēju – spoguļošanās. Dievs pavēlēja Mozum darināt vara čūsku un pacelt to uz kāta, lai ikviens, kas uzlūko šo tēlu, taptu dziedināts. Dzēlīgās čūskas nesa nelaimi, vara čūska nesa svētību.
Kāda Bībeles stundas dalībniece minēja, ka, iespējams, cilvēki aiz dusmām pret čūskām bija gatavi kādu no tām piesist pie tā kāta. Labs novērojums. Par savu nelaimi viņi bija gatavi uz kādu čūsku pārlikt savas dusmas. Vara čūska tika pacelta uz kāta, un tā atņēma dusmu cēloni.
Jēzus tika pacelts pie krusta, lai ikviens, kas Viņu uzlūko, t.i., kas Viņam tic, dabūtu mūžīgo dzīvību. Mēs savā veidā kurnam pret Dievu un domās, vārdos un darbos apliecinām, ka gribam atpakaļ savā grēcīgajā dzīvē. Līdzīgi kā Israēls tuksnesī, mēs varētu, kaut zemapziņā, domāt, ka toreiz bija labāk, tad es biju brīvs. Ievas grēks – Dieva vārda ignorēšana, ieēdot pati savu sacelšanos – ir mūsos. Es redzu, ka kaut kas ir tīkams un iekārojams un es, bez Dieva padoma, apēdu to grēku, ieēdu to indi, tieku čūskas sakosts.
Bet ir rakstīts, ka, nesaprotamā veidā Jēzus kļuva par grēku mūsu dēļ. Pāvils saka, “[Kristu], kas grēku nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs Viņā taptu par Dieva taisnību” (2Kor 5:21). Ja Israēls tuksnesī bija gatavs piesist šo čūsku pie kāta, tad Israēls bija gatavs piesist Jēzu pie krusta. Kā čūska pie kāta pārveidoja čūskas indi par svētību, tā pie krusta Jēzus pārveidoja mūsu grēku par taisnību, mūsu nāvi par dzīvību.
Kad Jēzus runā par savu paaugstināšanu, Viņš vienmēr runā par to šādā – krusta nāves kontekstā. Jēzus teica, “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis” (Jņ 12:32). Kad Viņš to teica, varbūt kāds domāja par Mesiānisko valstību, kad Jēzus tiks paaugstināts uz Dāvida troņa un valdīs mūžīgi. Bet apustulis Jānis, pierakstot šo Jēzus citātu, papildināja to ar Jēzus nodomu, “To Viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā Viņam būs mirt” (Jņ 12:33). Jēzus tiks paaugstināts pie krusta. Tur Viņš ir paaugstināts, godināts, slavēts un cienīts, jo tur Viņš samaksāja par Ādama un Ievas senseno grēka parādu.
Kad mēs paaugstinām Jēzu savā pielūgsmē, savās lūgšanās, savās dzīvēs, atcerēsimies, kur un kā Viņš pats paaugstinājās – pie krusta. Pie krusta Jēzus ir paaugstināts, godināts, slavēts un cienīts, jo pie krusta Viņš uzveica grēku un nāvi, un pie krusta Viņš dāvā ikvienam, kas tic, mūžīgo dzīvību. Āmen.