“Jēzus par kalpošanu”, 11.dec.2019. (D.Sargūns)

Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts. (Mt 23:1-12) 

Šo Jēzus tekstu vienkārši varētu saukt Jēzus par farizejiem, bet var teikt Jēzus par mums. Mums jebkurā Jēzus sadursmē ar farizejiem vai kā šīs dienas tekstā, kur Jēzus runā par farizejiem vajadzētu saskatīt sevi. Ko Jēzus mums māca ar šodienas evaņģēlija vārdiem?

Jēzus iesāk : Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jēzus māca, ka farizeju teiktais ir jāpilda un jāsargā, bet nav jārīkojas kā farizejiem. Kas māca labi un pareizi, bet pēc pašu mācītā nedzīvo. Patiešām atskatoties uz farizeju kopējo skatījumu uz mācību, ko viņi sludināja ir jāierauga, ka viņi pāri visam domāja, ka ar to kalpo Dievam.

Jēzus turpina ar skaidru mācību par šo problēmu, kas rodas farizejiem pildot šo Dieva aicinājumu. Jēzus turpmāk min pilnīgi pretējus piemērus sanākušajiem, lai skaidri iezīmētu robežu starp kalpošanu Dievam un kalpošanas pārveidošanos par personīgā labuma gūšanu jāatzīst ne vienmēr materiālā veidā. Kad blakus cēlajai motivācijai ielaužas pa blakus durvīm kārdinājums, tautā iegūto cieņu un labo slavu, nevis atdot Dievam, bet pieskaitīt sev. Kas gan ir tur būtisks?

Tas ir izšķiroši! Farizeji, par kuriem Jēzus runā, šeit ar laiku kļuva no Dieva kalpiem par kalpotājiem, kas kalpošanu Dievam izmanto personīga labuma iegūšanai, farizeju gadījumā savas personības pozitīvai attēlošanai tā laika sabiedrībā vai kā bieži sakām sava egoisma barošanai.

Jēzus iesāk mācīt, “Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi”, ar šiem vārdiem parādot savu būtību – skolotājs (διδάσκαλοϛ). Jo grieķu valodas tekstā šeit nav minēts vārds mācītājs, kas mums asociējas ar mūsu mācītāju un konkrētu amatu un pienākumiem. Taču šeit Jēzus nedomā tādu amatu, kādu mēs saprotam sakot vārdu mācītājs. Šeit Jēzus domā vārda burtisko nozīmi, tāds kurš māca Dieva vārdu ne obligāti mācītājs.

Turpinot Jēzus saka: “Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.” Vārda vadonis vietā var lietot citus vārdus. Šim vārdam ir vairākas nozīmes, bet šo Jēzus vārdu kontekstā vislabāk iederētos tulkojums ceļa rādītājs (καθηγητήϛ).

 Tieši vārds ceļa rādītājs vairāk sasaistās ar vārdu kalps un skolotājs, kas arī tiek lietoti šajā evaņģēlija tekstā. Jēzus vārdi noteikti bija viena liela kopā savstarpēji saistīta un papildinoša atbilde. Jo vadonis nekādi neasociējas ar kalpu, bet ceļa rādītājs tieši atklāj šo pazemības aspektu, kas bija viens no redzamākajiem Jēzus darbībā uz Zemes. Kristus pazemībā darīja savu darbu uz Zemes. Pie mums reti izrādot debesīs sev piederošo debesu troni, kam atbilstu vārds vadonis. Lielākoties viņš runāja uz cilvēkiem kā cilvēks līdzīgs ar līdzīgu vienā līmenī.

Šādi apskatot Jēzus teikto kļūst atkal arvien skaidrāka Jēzus sludināšana. Jēzus vienu un to pašu atkārto dažādos veidos, lai pēc iespējas saprotamāku un uztveramāku darītu cilvēkiem savu mācību un misiju uz Zemes. Arī šie Jēzus vārdi jo viens ir ceļa rādītājs, Kristus. Atsaucas uz Jēzus līdzību par ganu, kur viņš arī sevi atklāj kā sava veida ceļa rādītāju tikai gana veidolā. Jēzus var kalpot par ceļa rādītāju arī tāpēc, ka ir kļuvis par redzamo vārdu kā rakstījis Jānis : Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ. Ev 1:14) Viņš ir redzamais vārds, Viņš sludina Vārdu un tāpēc ir gaisma jeb ceļā rādītājs, kas rāda ceļu.

Jēzus tuvojas noslēgumam sakot jums nebūs saukties par ceļa rādītājiem. Šeit Kristus iespējams norādīja uz farizeju vājību, ko min iepriekš, ka tiem patika tautas priekšā būt atzītiem kā vērtīgiem viņu tautā cienītās kalpošanas dēļ. Jēzus māca, ka vienīgais ceļa rādītājs kuru kalpotājam par vērtīgu ir jāatzīst un jāsludina ir Kristus. Tālāk pēc tam seko bieži arī loģiska kalpotāja veiktā darba novērtēšana, bet ceļa rādītājs, tas uz ko ir fokuss, un kas ir centrā, ir vienīgi Kristus, kas vienīgais spēj cilvēku vest un uzturēt ticībā.

Jēzus turpina sakot bet lielākais  jūsu starpā lai ir jūsu kalps, kur ir lietots grieķu vārds diakonos (διάκοννοϛ), kas nozīmē kalpotājs vai arī diakons ar to domājot nevis pasaules izpratnē kalpu, bet draudzes izpratnē kalpotāju, kam vistuvāk atbilst diakons mūsu draudzē.

Tātad Jēzus visu šo atbildi uz farizeju nepareizo motivāciju kalpošanai ir saaudis vienā lielā vēstījumā, kur svarīgi saprast, kā katrs pretstats ir savstarpēji saistīts. Vispirms viņš sāk sevi nosaucot par skolotāju, norādot, ka neviens cits nevar būt jūsu skolotājs. Šeit varētu šķist, ka Kristus ir pret tādiem amatiem draudzē, kam ir pienākums mācīt kā mācītājs. Tomēr tā nav šeit Kristus šos vārdus saka, kā atbildi farizejiem norādot tiem, ka viņu vienīgais skolotājs no kā viņi mācas var būt Kristus, lai viņi paši varētu sludināt Dieva Vārdu skaidru un patiesu.

Jēzus turpinot norāda, ka visiem būs sacīt, ka ir tikai viens tēvs debesīs. Arī šeit ļoti svarīgs ir konteksts. Jēzus laikā starp jūdiem bija ļoti nozīmīgi tavi cilts raksti no kā tu esi cēlies. Šeit nozīmīgu lomu spēlēja personas tēvs un viņa senči. Jēzus šeit māca, ka šī prakse ir jāmaina par cilvēku spriežot kalpojot pēc viņa ciltsrakstiem.

Jēzus iesāk runas nobeigumu, kad pasaka tobrīd sapulcētajiem savu vēsti pavisam skaidri. Nozīmīgākajam jūsu starpā jābūt arī kalpam – praktiskam kalpotājam. Ar šiem vārdiem Kristus norāda uz savu otru kalpošanas veidu – praktisko – , atcerēsimies viņš iesāka ar mūsu izpratnē mutisko kalpošanu mācot, ka viens ir jūsu skolotājs. Kristus norāda, ka abi kalpošanas veidi ir vienlīdz svarīgi un abiem ir jābūt klāt esošiem kalpotāja dzīvē.

Noslēgumā Jēzus saka nozīmīgus vārdus, kas liek paturēt prātā visu iepriekš mācīto par gan kalpotāju, gan to, ka mūsu skolotājs un ceļa rādītājs ir viens, gan arī to ka kalpotājam jākalpo arī praktiski. Pēdējie Jēzus vārdi šajā fragmentā ir : “Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.” Šī Jēzus pēdējā mācība ir skaidrāka, grieķu valodā, kur vārds pazemoties (ταπεινωθήσεται) nozīmē arī nolīdzināt. Ar to mēs varam saprast, ka Jēzus māca ne tikai pazemību kā to mēs parasti saprotam, bet arī nolīdzināšanos ar citiem nonākot vienā līmenī. Nolīdzināšanos zināšanu, garīgo dāvanu vai draudzes uzdoto pienākumu skatījumā vienā līmenī ar pārējiem gluži, kā tiek nolīdzināts ēkas pamats pirms uz tā ceļ ēku. Tā arī mēs nojaucam visu, kas traucē mums ar citiem atrasties vienā līmenī tik tālu līdz kamēr esam izlīdzinājušies.

Otrs vārds tik pat svarīgs ir paaugstināsies, kas grieķu valodā burtiski var tikt tulkots kā  augstprātība jeb iedomība pret citiem, bet vārds no kā tas ir cēlies (ὓψοϛ) upsos var nozīmēt augšiene pār debesīm.

Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts. Ar šiem vārdiem Jēzus arī noslēdz šo uzrunu šīs dienas evaņģēlijā, noslēgumā norādot vissvarīgāko, kas mums ir nepieciešams, lai redzētu vienmēr Jēzu kā vienīgo ceļa rādītāju, vienīgo skolotāju, atmestu savus ciltsrakstus un visu pārējo, mums ir nepieciešams vienmēr būt vienā līmenī ar pārējiem – izlīdzināties un nekad necelties augstāk par debesīm, tas ir Dievu, ko arī Jēzus māca šos vārdus noslēdzot. Turēsim vienmēr Jēzu kā vienīgo ceļa rādītāju savā garīgajā dzīvē! Āmen!