“Jēzus pret sistēmu”, 14.nov.2018. (D.Sargūns)

Lasījums no evaņģēlija, ko pierakstījis Lūka 13. nodaļā: „Un Viņš mācīja kādā no sinagogām sabatā. Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties. Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: “Sieva, topi svabada no savas slimības!” Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu. Bet sinagogas priekšnieks, apskaities par to, ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, sāka runāt uz tautu: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!” Bet Tas Kungs tam atbildēja: “Jūs liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles, lai to vestu dzirdīt? Un šo sievu, Ābrahāma meitu, kuru sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīvi atraisīt sabata dienā no viņas saitēm?” Un, Viņam tā runājot, visiem Viņa pretiniekiem tapa kauns, un visa tauta priecājās par visiem šiem varenajiem darbiem, kurus Viņš darīja.”

Šovakar sprediķim ir ļoti interesanta rakstu vieta, kur mēs lasām kā Jēzus atkal satiekas ar jūdu autoritāti un diskutē par sabata jautājumu. Kā mēs šodien dzirdēsim, patiesībā jautājums un strīds nebija par sabatu, bet par ko citu un strīds nebija starp Jēzu un sinagogas priekšnieku, bet starp divām lielvarām precīzāk, vienu varu, kas sevi piesaka kā “lielvaru” un Dievu. Šajā rakstu vietā mēs apskatīsim trīs lietas: Pirmkārt, aplūkosim ko šī situācija nozīmēja tajā laikā, un ko mēs no šī strīda varam mācīties šodien.  Otrkārt, mēs apskatīsim ne tikai šos Bībeles pantus, bet palūkosimies mazliet iepriekš šajā pat evaņģēlijā, kā šis strīds ir saistīts ar notikumiem un līdzībām, kas ir aprakstītas pirms šī notikuma. Un treškārt, mēs jūdiem bija tik svarīgi vienmēr Jēzus mācību, labo sludināšanu apsaukt ar kādiem nevērtīgiem strīdiem par bauslību, kas nevienu neceļ un nevienam pat īsti neinteresē.

Sākumā aplūkosim rakstu vietu, ko tā saka atklāj par šo notikumu un ko mēs varam no tās mācīties. Jēzus dziedina kādu sievieti, kas bija savilkta 18 gadus, interesanti, ka šī ir vienīgā vieta visā Jaunajā Derībā, kas par šo notikumu stāsta.     Pēc dziedināšanas Jēzu apsauca sinagogas priekšnieks. Svarīgi atcerēties, ka šī nebija pirmā reize, kad Jēzus darbojās sinagogā, tas nozīmē, ka Jēzu ļoti iespējams cītīgi vēroja autoritātes, zinādami par viņa darbību apvidū. Viņi tagad vēroja katru Jēzus darbību, lai varētu atrast iemeslu strīdam, kura laikā pierādīt, ka Jēzus mācība neatbilst Svētajiem Rakstiem. Šī arī bija pēdējā reize, kad Jēzus sludināja un darbojās sinagogā.

Pēc tam, kad Jēzus dziedināja sievieti, sinagogas priekšnieks apsauc pūli nevis Jēzu, kā mēs varētu gaidīt ar vārdiem: “Jēzu, ir sešas dienas, kurās jāstrādā!” Bet gan saucot uz pūli, jo sinagogas priekšniekam visticamāk pietrūka drosmes apsaukt Jēzu, tādēļ viņš nolēma apsaukt tos, kas bija sapulcējušies ap Jēzu: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!”   Tehniski dziedināšana bija darbs, bet Jēzus uz šo sinagogas priekšnieka argumentu atbildēs ar viņu paša likumu, ko aplūkosim nedaudz vēlāk.

Patiesais iemesls, kāpēc sinagogas priekšnieks apsauca Jēzu, bija tas, ka tajā laikā tādi cilvēki kā šis sinagogas priekšnieks un viņa atbalstītāji vairāk mīlēja sistēmas nekā cilvēkus. Viņi bija vairāk satraukušies par to, vai tiek ievēroti viņu mazie likumi nekā par to, vai var kaut kā palīdzēt šai sievietei un viņu dziedināt.

Mūsdienu sabiedrības viena no lielākajām problēmām ir indivīda attiecības ar sistēmu. Sistēmas ievērošana bieži vien tiek vērtēta augstā nekā indivīds un viņa vajadzības. Taču kristietībā indivīds vienmēr ir likts augstāk par sistēmu. Ja kristīgie principi tiktu izņemti no politiskās un ekonomiskās dzīves, tad mēs dzīvotu totalitārā valstī, kur indivīds ir pazudis sistēmā, un tam netiek pievērsta nekāda uzmanība, kur vairs neeksistē indivīda vēlmes, bet ir tikai sistēmas vēlmes, tad šis indivīds cīnītos par sistēmu, nevis savām vajadzībām. Šādu sistēmu tepat Latvijā mēs pieredzējām Padomju gados, kur eksistēja piecgades plāni, kompartijas uzdevumi, bet neeksistēja indivīds, kas bija  redzams šīs varas norieta gados, kur indivīdam, tas ir cilvēkam, tika atstāti tukši pārtikas preču plaukti.

Tieši šādi bija sinagogas priekšnieki, farizeji, saduķeji Jēzus laikā, un tieši tāpēc Jēzus kļuva tik populārs, jo cilvēki redzēja, ka Kristus iestājas par indivīdu reliģijā un sāk lauzt sistēmu.

Likumi, un bauslība bez evaņģēlija nepilda savu uzdevumu, tā neaizsargā cilvēku, bauslība sāk cilvēku iznīcināt, no tā visu laiku pieprasot vēl un vēl, nedodot tam cerību un spēku visu noteikumu izpildei. Lai noteikumi kaut mazliet varētu tikt uz papīra pildīti ir nepieciešams evaņģēlijs, kas norāda nevis uz mūsu darbiem, bet uz mūsu cerību – Jēzu Kristu, kurš mūsu vietā ir izpildījis bauslību.

Vienlaicīgi šajā notikumā ir labi redzams arī Dieva valstības un ļaunā valstības pretnostatījums, ko spēj būtnes,  kas darbojas ļaunā labā un ko iespēj Dieva ļaudis. Šīs rakstu vietas kontrasts: 18 gadi zem vājuma gara un Jēzus vārdi, kas izteikti pāris sekundēs, norāda pretstatu starp abām valstībām. 18 gadus sieviete bija nespēka gara pārņemta, bet, atnākot Jēzum Svētā Gara spēkā un sievieti dziedinot, viņa tiek izdziedināta vienā acu mirklī . Jēzus ar savu vārdu spēj salauzt ļauno un viņa darbus, kas ir pastāvējuši gadiem. Tātad Jēzus cīnās nevis pret sinagogas priekšnieku, bet pret ļauno, kas nevēlas, lai Jēzus to pašu ļauno garu izdzen no sievietes.

Atšķirību starp šīm abām valstībām evaņģēlists Lūka jau skaidro nodaļas sākumā. Lūkas evaņģēlija 13. nodaļa sākas ar Bībeles rakstu vietu, stāstu par Siloāmas torni, kas uzbrūk virsū galilejiešiem, tad pēc stāsta Jēzus māca: “Ja jūs neatgriezīsieties no saviem grēkiem, jūs visi aiziesit bojā.”

Uz šo aicinājumu atgriezties norāda arī šim stāstam sekojošā līdzība par neauglīgo vīģes koku, kur Jēzus brīdina, ka visus, kas nenesīs augļus, gaida bargs sods, un pēc šīs līdzības Lūka ir ielicis šo stāstu ar sinagogas priekšnieku kā piemēru, kāda ir kalpošana, kas nenes augļus.

Jēzus ar savu piemēru parāda, ka tā ir kalpošana burtam, aizmirstot par cilvēku un liekot savas zināšanas augstāk nekā citu cilvēku vajadzības un kalpošanu citiem. Parādot piemēru, ko spēj valstība, kas sludina evaņģēliju. Pie Jēzus ir dziedināšana un cilvēki atgriežas no grēkiem.

Šis ir Jēzus otrais strīds par sabatu šajā evaņģēlijā, šis strīds līdzinās pirmajam. Abi iesākas ar to, ka Jēzus sludina sinagogā, kam seko dziedināšana. Dziedināšana sabatā dod Jēzum iespēju sludināt sinagogā savu sabata vēsti, kuras piepildījums ir Lieldienas. “Sabata dziedināšanas ir ievads lielākajam no visiem sabata brīnumiem- augšāmcelšanai!”

Sekojošajā diskusijā sinagogas priekšnieks atklājas kā cilvēks, kurš nemaz nesaprot sabata nozīmi. Iespējams, ka viņš ir farizejs un ir apskaities par to, ka Jēzus dziedina sabatā. Iespējams, ka, pamatojoties jūdu mutiskajās tradīcijās (ne Vecajā Derībā), viņš pielīdzina dziedināšanu strādāšanai, sakot pūlim:  “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!”

Šim “likumam” par dziedināšanas aizliegumu sabatā nav nekāda pamatojuma Vecajā Derībā. Piemēram, 3. Moz. 12-15 ietvertajos dziedināšanas un šķīstīšanas noteikumos nekas nav minēts par šo rituālu aizliegumu sabatā. Šim sinagogas priekšniekam ir pilnīgi kļūdains priekšstats par sabata nozīmi. Sabata galvenā jēga ir atpūta jeb brīvais laiks.

Visbeidzot, ja ļaunais var darboties sabatā, paverdzinot cilvēkus nespēka garam, tad nav šaubu, ka Dievs var sabatā darboties savā radībā, radot to no jauna, atsvabinot no nespēka gara un dziedinot. Jēzus svēta un piepilda sabatu, uzvarot ļaunā klātbūtni radībā un atbrīvojot ļaudis no ļaunā varas.

Sinagogas priekšnieks simbolizē liekulību, par kuru Jēzus runājis visa sava vēstījuma gaitā. Viņš piesauc mutvārdu tradīcijas, uz kurām pamatojas viņa mācība, mēģinot nepieļaut, ka sieviete tiek dziedināta. Savā liekulīgajā izpratnē par sabatu, sinagogas priekšnieks nesaskata Jēzū iemiesoto Dieva Dēlu.

Noslēdzot – bauslība un sistēmas nav jātur augstāk par cilvēka vajadzībām, un šos vārdus mēs varam mācīties no Jēzus darbības, otru likt augstāk par  sevi, savu gudrību, amatu, noteikumiem “uz papīra”. Vienlaicīgi apzinoties spēku, ko mums spēj dot Kristus, kad sastopamies ar dzīves sarežģītākajām situācijām, kuras esam varbūt mēnešiem, iespējams pat gadiem, mēģinājuši paši atrisināt. Tieši tur ir vajadzīgs Kristus, kurš spēj dot to, ko pasaule bieži vien nespēj! Āmen!