Jēzus sūta divpadsmit mācekļus, 08.06.2022 (S.Ludbergs)  

 

Mt. 10:5-15

Jēzus ir Kungs! Jēzus ir Kristus dzīvā Dieva Dēls… Šādi apgalvo Jaunās Derības cilvēki, bet tie, kuriem Jēzus nav Kristus, vēl dzīvo Vecajā Derībā un Evaņģēlijs viņu acīm ir apslēpts vai ticis aizmiglots… Bet Vecā Derība nav tikai pilna ar Bauslības pildīšanu, tā ir arī pilna ar Evaņģēlija vēsti, kurš ticis pravietots kopš pasaules sākuma… un tāpat arī Jaunajā Derībā mēs lasām par baušļiem un neizbēgamu Dieva tiesu… M.Luters ir teicis, ka, lai izšķirtu Bauslību no Evaņģēlija ir nepieciešama teoloģiska izglītība, es, gan, jūs mīļie iedrošinu mēģināt izšķirt tos, pat ja jums nav teoloģiskas izglītības… Brīnišķīgs salīdzinājums – Bauslība ir tā, kas nosaka diagnozi, bet Evaņģēlijs ir zāles ar ko tiek dziedināts… 

Kad man mācīja rakstīt uzrunas un sprediķus, tad viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir tas, ka labā sprediķī ir jābūt gan Bauslībai, gan Evaņģēlijam ar to domu, ka Evaņģēlijam tur ir vēlams būt noteikti… jo, ja draudzē, no kanceles vai kā citādāk, netiek sludināts Evaņģēlijs, tad tā agri vai vēlu beigs pastāvēt… it īpaši zinot kā mūsu luteriskajā tradīcijā, tā ļoti mierīgi un pieklusināti, tiek runāts uz cilvēkiem un ja cilvēki tajā nedzird cerības un mīlestības, un iedrošinājuma vēsti, tad draudze lēnām iemieg un uz mūsu pleciem nemanāmi uzgulstas liels slogs un smagums… Un tad trešdienas vakarā, evaņģēlists Sandris, sakot, ka lasīs Evaņģēliju no Evaņģēlija grāmatas, ņem un nolasa tīru Bauslību… Kāpēc es tā saku… Jo sekošana Kristum iet zem Bauslības daļas… Jēzus uzliek sūtņu atbildību un pienākumus, jātur pavēles, jāklausa, ko saka… nedrīkst iet uz pagānu ceļa un samariešu pilsētās, jāiet tikai pie savas valsts pazudušajām avīm… ejot sludiniet un sakiet… dziediniet, šķīstiet, uzmodiniet, izdzeniet… dodiet un nebūs iegādāties… kad pilsētā vai miestā ieiesit, uzmeklējiet un palieciet, tiekams aiziesit… ar to viss nebeidzas, tur vēl soda diena būs beigās… un tagad visu šo uzklausījuši, cik ilgi mēs tikai šādā sludināšanā spētu klausīties… bet varbūt šeit ir kādi, kas ir nesen ienākuši Baznīcā un varbūt iet tagad iesvētes kursu un līdz šim Baznīca ir bijusi par to, ka Dievs ir ļoti labs un Viņš apžēlojas par tevi un palīdz tev un svētī tevi, un tagad dzirdot to visu darbu sarakstu šķiet, kur es esmu iepinies, tāda sajūta, ka tie kristieši no sākuma tādi jauki un mīļi, bet tad kažoku apmet otrādāk… vai varbūt šeit ir kādi cilvēki gados, kuri atceras sevi kilometru garas vagas priekšā, tas tā saucamais “brīvprātīgais darbs”, kuru tu jau vari arī nedarīt… 

Bet man jums, mīļie, ir labas ziņas… Nekas no visa tā, ko mēs darām Jēzū Kristū mums pašiem nedod pilnīgi nekādu labumu… cik labi, ka mēs zinām, ka nekas no mūsu nemitīgajiem pūliņiem nesagādā mums, ne Pestīšanu, ne labklājību, ne mieru, ne veselību utt. Jo, ja tur ir kaut kas, ko mēs paši varētu izdarīt, lai rastu vietu pie Dieva un daļu pie Viņa svētības, tad mēs esam lieli malači, īsti stiprinieki un ļoti labi cilvēki, gan savos darbos, gan paši par sevi… un uz šī fona Pestītājs kaut kur blakus nobāl… bet patiesība ir, ka mēs esam grēcīgi savā būtībā, nelaimīgi savā ikdienā, nožēlojami savos darbos, nabagi savā spēkā, kaili savā varenībā un akli savā gudrībā un tieši tāpēc, zinot, ka mēs nespējam sev palīdzēt, mūsu Kungs Jēzus Kristus cieta pilnīgu pazemojumu un atdeva Savu dzīvību pie krusta, lai mēs varētu dzīvot Viņā… Viņā mums ir dāvāta Pestīšana no grēkiem, nāves, elles un visa ļauna, ne jau tāpēc, ka esam bijuši paklausīgi, uzcītīgi un teicamnieki, bet tikai un vienīgi tāpēc, ka Dievs ir bagāts Savā žēlastībā un mīlestībā… 

Tāpat kā mūsu labie darbi mums labumu nedod, tāpat arī Kristum nebija nekāds labums no Sevis upurēšanas… Šī ir vislielākā mīlestība, ko Jēzus parāda mums… Nevis viena no lielākajām vai tāda paliela, bet mīlestība, kura simtsprocentīgi visa tiek rādīta kādam citam, otram… Jēzus gadījumā, pilnīgi visiem, jebkuram cilvēkam… un nu ir pamats justies mīlētam, attapties, jā, pag, es esmu mīlēts, tiešām, apzināties to un ļaut mīlestībai piepildīt mūs, tad mums ir no kā dot citiem… Kad sāku kalpot pie altāra, kā pērminderis, man uzticēja izdalīt Kristus Miesu un man vēl nebija līdz galam īsti skaidrs kuram dot un kuram nē, kautrējos uz vietas jautāt un devu pēc iespējas visiem… vēlāk pārrunājot ar mācītāju šo jautājumu izteicu tādu frāzi kā – man jau nav žēl, bet, tad es aprāvos par to, ko pateicu… Kā man nav žēl… un tad es sapratu, nē, es gribētu, lai pēc iespējas visi cilvēki uz pasaules saņemtu Sv. Vakarēdienu, tāpēc, ka man ir žēl… žēl šo cilvēku… bet, ne tik daudz par žēlsirdību šoreiz… vēl labāks piemērs ir Pāvila himna mīlestībai 1. Kor. 13. nodaļa, kur Pāvils raksta, ja man nebūtu mīlestības, tad visa mūsu darbošanās ir tikai bleķis, tukša muca, kas tālu skan, skanošs varš, šķindošs zvārgulis… es jūs uzrunāju – mīļie, tāpēc, ka es jūs mīlu, es jums sludinu, jo es jūs mīlu, es dziedinu, jo es tevi mīlu, es tev ko dodu, jo es tevi mīlu, es tev kalpoju, jo es tevi mīlu, es tev mazgāju kājas, jo es tevi mīlu, es tev pievēršu uzmanību un parunāju ar tevi, jo es tevi mīlu, es tev palīdzu, jo es tevi mīlu, es esmu tev blakus, jo es tevi mīlu… 

Lūk kristietība, ko Jēzus māca Saviem mācekļiem toreiz un arī mums… nevis darīt visas tās darāmās lietas, ko sākumā minēju, lai saņemtu no kāda kādu mīlestību, bet tāpēc, ka mēs mīlam, mēs to visu darām… kā tikko atgriezušies Dieva bērni, pilni šīs degsmes, dedzīgās mīlestības, kur mīlestība liekas līst ārā pa visām malām, kur liekas, ka esam gatavi uz tik daudzām trakām, bet tajā pašā laikā skaistām lietām, lai tikai citi uzzinātu par to, ka Dievs ir sevi atklājis Jēzū Kristū… es gribu par Tevi liecināt, es gribu būt Tavs liecinieks Jēzu Kristu… var man, var man… Kā šo mīlestības uguni pēc iespējas ilgāk sevī uzturēt… uzlūkojot krustu… un arī pie altāra, kad nāksim, tur Kungs atkal un atkal atgādina mums par Savu lielo žēlastību, ko Viņš mums grēcīgiem ir parādījis Savā nebeidzamajā mīlestībā… mūsu Kunga Jēzus Kristus miesā un asinīs… 

Lai Kungs vairo mūsu ticību un mīlestību uz Viņu un uz citiem… Jēzus vārdā… Āmen…