“Jēzus un čūska”, 10.mart.2021. (K.Zikmanis)

Teksti:  4Moz 21:4-9; Ef 2:1-10; Jņ 3:14-21

“Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:14-15)

Pāvils māca, ka tas, kas ir rakstīts Bībelē, ir Dieva iedvesmots un rakstīts mums, un ir noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai ikviens kristietis būtu pilnīgs (2Tim 3:16). Mēs nevaram lasīt Jauno Derību nesaprotot to, kas rakstīts Vecajā, jo Vecā Derība ir pamats Jaunajai. Jaunā Derība ir kā rokasgrāmata – kā dzīvot ticībā uz Trīsvienīgo Dievu. Bet Vecā Derība ir sarakstīta tā, lai būtu pilna ar piemēriem par reāliem ticīgiem cilvēkiem, un kā viņi to ir dzīvojuši un ticējuši, dažreiz sekmīgi, dažreiz ne tik sekmīgi. Tas, kas rakstīts Jaunajā Derībā ir tas, kā būtu jābūt. Turpretim, Vecā Derībā ir tas, kā tas īstenībā notiek. Nevar lasīt Jauno Derību nesaprotot Veco. Ir jālasa tās kopā, lai dziļāk saprastu, kā Dieva Vārds mūs māca, pierāda vainu, palīdz laboties un audzina mūs taisnībā.

Šodienas evaņģēlija lasījums ir tam skaidrs pierādījums. Jēzus saka: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Ja nesaprot, kas tas Mozus ir un kāpēc viņš ir paaugstinājis čūsku, tas izklausās jocīgi, ko Jēzus saka. Tāpēc apskatīsim, kas tad tur notika ar Mozu tajā tuksnesī, un redzēsim, kā tas attiecas uz Jēzu un uz mums.

Pirmais, ko varam teikt ir, ka cilvēki Vecajā Derībā tika taisnoti Dieva priekšā tāpat, kā mēs tiekam taisnoti – ticībā uz Dieva apsolījumiem. Dažreiz viņi pēc tā labi dzīvoja, dažreiz nē. Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par Dieva tautu, kad Viņš viņus izglāba no verdzības Ēģiptē. Dievs bija devis viņiem apsolījumus: “Es esmu Tas Kungs un izvedīšu jūs no Ēģiptes jūga, un izglābšu jūs no vergošanas, un atpestīšu jūs ar izstieptu roku un ar lielām tiesām. Un Es ņemšu jūs Sev par tautu un būšu jums par Dievu, un jūs zināsit, ka Es esmu jūsu Dievs Tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes.” (2Moz 6:6-7)

Dievs apsolīja būt kopā ar viņiem. Viņš to apsolīja. Vai Dievs spēja melot? Vai Dievs spēja izpildīt, ko Viņš apsolīja? Vai Dievs ir uzticīgs?

Tauta laikam domāja, ka Dievs viņus pievīla, jo tad, kad nāca problēmas, tauta sāka kurnēt – kur Tu esi Dievs? Kāpēc tas ar mums notiek? Kāpēc Tu esi mūs atstājis?

Kā mēs reaģējam, kad nenotiek pēc mūsu prāta? Kurnam pret Dievu? Izkalstam kā augs bez saknēm? Vai uzticamies Dieva plāniem un Viņa uzticamībai?

Kad tauta kurnēja, Dievs sūtīja čūskas, lai disciplinētu savu tautu, lai viņi atceras, kas ir Dievs, un kas tauta. Kā savus bērnus Dievs arī disciplinē mūs. Bet atcerēsimies, ko saka Bībele: “Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca” (Ebr 12:6). Ja mūsu miesīgie vecāki mūs ir pārmācījuši, kad bijām bērni, tāpēc, ka viņi mūs mīlēja un gribēja, lai mēs mācāmies pareizi uzvesties u.tml. tad to pašu var gaidīt no mūsu Debesstēva. Ja mēs esam Viņa bērni, tad Viņš mūs mīlestībā pārmācīs.

Tauta grēkoja pret Dievu un pret Viņa kalpu Mozu un kurnēja pret viņiem. Tāpēc pār viņiem nāca sods — čūskas, kas kož. Tomēr – Dievs deva izeju no soda. Un šī izeja nebija nekas cits kā tas, ko Viņš gribēja sākumā no savas tautas—proti vienkāršu ticību, pilnīgu paļāvību, sirds uzticēšanos. Tas ir tas, ko Dievs prasa no cilvēkiem—ticību. Dievs mums saka: Ticiet uz Mani. Es esmu Jūsu Dievs. Es būšu ar Jums un Jūs būsiet mana tauta, bet UZTICIETIES MAN! Es jūs izvedīšu no grēku jūga, Es jūs izglābšu no vergošanas velnam, Es jūs ar izstieptām rokām pie krusta atpestīšu no nāves, un beigās Es ņemšu jūs pie sevis, ja jūs paļaujies uz Mani!

Dievs prasa vienu lietu no mums – ticību.

Jēzus saka par sevi tā: “Kas Viņam tic, nepazudīs, bet dabūs mūžīgo dzīvību.” Jēzus par sevi arī saka: “Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” Vai tā ir patiesība? Vai mēs tam ticam? Atbilde uz šo jautājumu ir izšķiroša ikvienam, kurš vēlas dzīvot ar Dievu.

Kad tauta grēkoja pret Dievu un čūskas nāca kozdamas, Dievs pavēlēja Mozum: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.” Varbūt tas izklausās neloģiski. Kā tas var palīdzēt. Tomēr Dievs tā teica, ka ja tas, kas sakosts, uzlūkos paaugstināto čūskas tēlu, izdzīvos. Tas bija apsolījums. Tautas grēks bija, ka viņi neuzticējās Dievam, tagad, Dievs dod otro iespēju uzticēties Viņam. Un tā kā Dievs bija apsolījis, tā arī notika. Ikviens, kurš bija sakosts un uzlūkoja paaugstināto čūskas tēlu, dzīvoja.

Jēzus pie krusta tika paaugstināts. Jēzus saka tā: “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā” (Jņ 6:40). Krustiņš ap kaklu ķēdītē neizglābs. Krusts mājās pie sienas mūs neatpestīs. Tas, kas krustā sists, mūs izglābs un ticība krustā sistajam atpestīs.

Es atstāšu jūs ar jautājumiem, ko katrs var sev vaicāt. Kur ir mana ticība? Vai es esmu skatījis Dēlu un ticējis Viņam? Vai manas acis ir skrējušas prom no Viņa? un manas ticības uz to, ko es pats spēju izdarīt? Uz ko es paļaujos?