Teksti: Atkl 7:9–17; 1Jņ 3:1–3; Mt 5:1–12
“Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā.” (Atkl 7:9)
Visiem patīk stāsti ar laimīgām beigām. Caur dažādiem grūtiem līkločiem un sīvām cīņām mūsu varonis beigās iznāk kā uzvarētājs, un viss beidzas labi. Tas man atgādina stāstu par vecu apkopēju kādā garīgajā seminārā. Kamēr teoloģijas studenti spēlēja basketbolu, viņš sēdējā malā un lasīja savu Bībeli. Kādā dienā viens students vaicāja, ko viņš tik cītīgi lasa. Atbildot viņš teica: “Atklāsmes grāmatu.” “Jūs no tā kaut ko saprotat?” jautāja students. “Jā”, teica apkopējs, “beigās Jēzus uzvarēs!”
Atklāsmes grāmata, kuras lasījumus esam dzirdējuši pēdējās svētdienās, un no kuras ir zīmīgi izvēlēts arī lasījums šodien – Mūžības svētdienā, kad pieminam Jēzus uzvaru un mūžību, kas nāk, ir bez šaubām vissarežģītākā grāmata Bībelē. Kāds teologs gudri ir teicis, ka bez dziļām Bībeles zināšanām, sevišķi par praviešiem, īpaši no Daniēla grāmatas, daudz kas no aprakstītās simbolikas un noslēpumainajiem tēliem mums slīd garām, tā arī tos neizprotot. Atklāsmes grāmata ir unikāla visā Bībelē un tā nelīdzinās nevienai citai grāmatai visā Svētajā Kanonā. Tā iemesla dēļ šī grāmata tiek pārprasta, un daudziem tā paliek kā neatminēta mīkla, kā biedējoša grāmata, ko labāk nelasīt.
Citi, kā esmu minējis jau agrāk, saskata Atklāsmes grāmatā kaut ko līdzīgu Beigu laiku grafikam vai sarakstam, kas precīzi nosaka, kas notiks un kad notiks. Bet tādā veidā izķidāt šo grāmatu ir līdzīgi kā neredzēt mežu aiz kokiem. Šai grāmatai ir cits uzdevums, nekā teikt mums, kas un kā notiks.
Atklāsmes grāmata tika sarakstīta pirmā gadsimta beigās lielā vajāšanas laika kontekstā. Imperators Domiciāns veica lielāko vajāšanu pret kristiešiem, ko agrīnā Baznīca bija piedzīvojusi. Kristieši tika uzskatīti par lielāko draudu Romas impērijai, un tādēļ represijas pret ticīgajiem bija milzīgas. Daudzi baiļojās savas dzīvības dēļ, draudzes satikās slepeni katakombās, pagrabos un citās līdzīgās apslēptās vietās (no kurienes cēlies izteiciens – “pagrīdes” Baznīca).
Galvenā tēma Atklāsmes grāmatā ir par pēdējām bēdām, caur kurām visai pasaulei, tai skaitā Baznīcai būs jāiet. Dievs izlies savas pēdējās dusmas uz netaisno un grēcīgo pasauli un šķīstīs savu Baznīcu. Tie būs briesmīgi laiki, bet iedrošinājums gan pirmo gadsimtu kristiešu klausītājiem, gan mums ir, ka Kristus, kā uzvarētājs staigā savu draudžu vidū. Jānis raksta: “Es pagriezos, lai ieraudzītu, kas ar mani runā tādā balsī, un pagriezies ieraudzīju septiņus zelta gaismekļus un šo gaismekļu vidū kādu līdzīgu Cilvēka Dēlam garā tērpā līdz pat zemei un ap krūtīm apjozušos ar zelta jostu. Viņa galva un mati bija balti kā vilna – kā sniegs un Viņa acis kā uguns liesmas, un Viņa kājas kā kvēlojoša, krāsnī kausēta bronza un balss kā bangainu ūdeņu balss. Labajā rokā Viņš turēja septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes izgāja abpusgriezīgs ass zobens, un Viņa vaigs mirdzēja kā saule visā tās spožumā” (Atkl 1:12-16). Vēlāk tiek skaidrots, ka septiņi gaismekļi ir septiņas draudzes, kam šī atklāsme ir adresēta, un septiņas zvaigznes ir viņu eņģeļi. Augšāmceltais Kristus visā savā godībā ir savu draudžu vidū un Viņa eņģeļi ir ar katru draudzi. Draudzes nav pamestas vienas, bet Kungs ir viņu vidū. Vēsts ir skaidra. Vienalga kādas grūtības mēs piedzīvojam, kādas nelaimes ap mums notiek, kādi pārdzīvojumi vai pārbaudījumi mums tiek uzlikti, Kristus ir mūsu vidū!
Baznīcas mācība no senatnes ir bijusi diezgan viennozīmīga, ka, Antikristam nākot pie varas, Baznīcai būs jāiet cauri pēdējām bēdām, gaidot sava Kunga otro atnākšanu godībā. Antikrists sevi atklās vispirms, kā tāds sekulārs mesija, kas mēģinās izglābt pasauli no visām problēmām un bēdām un ieviest paradīzi virs zemes, bet pēc tam (daži min trīsarpus gadus) atklās savu īsto būtību un pieprasīs pielūgšanu no visiem zemes iedzīvotājiem, un vajās tos, kas viņu nepielūgs. Tie, kuri nelocīs ceļus viņa priekšā un pastāvēs ticībā līdz galam, tiks apbalvoti Kristus otrajā nākšanā. Mūsu lasījumā šodien dzirdējām, kad par tiem tiek sacīts: “Šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs. Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā un kalpo Viņam dienu un nakti Viņa templī” (Aktl 7:14-15). Debesīs viņi stāvēs vistuvāk Dievam par apbalvojumu savai uzticībai.
Bet šis pravietojums ir iedrošinājums visiem kristiešiem visos laikos, tai skaitā arī mums, ka, ja stāvēsim ticībā līdz galam, mēs redzēsim Dieva uzvaru un piedzīvosim uzvaras gaviles debesīs. “Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd tronī, un Jēram!” (Atkl 7:9-10)
Ir rakstīts, ka visiem atpestītajiem būs palmu zari rokās, līdzīgi, kā tajā dienā, kad Jēzus iejāja Jeruzālemē Pūpolu svētdienā, kad visi dziedāja: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt 21:9). Mēs un visi uz Kristu ticīgie sveiksim Viņu mūžībā ar palmu zariem rokās, dziedot: “Āmen, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!” (Aktl 7:12). Šis ir, no kurienes cēlusies tradīcija bēru vainagos un strausos iepīt palmu zarus – par atgādinājumu Kristus uzvarai un par slavu, ko mēs Viņam dosim debesīs. Dažviet ir tradīcija aizgājējam ielikt palmu zaru rokās, lai izejot no šīs dzīves un ieejot nākamajā, viņš var sagaidīt savu Kungu ar slavu.
Šis gads ir bijis ļoti grūts emocionāli, ekonomiski, psiholoģiski, garīgi. Cilvēki visā pasaulē ir noraizējušies un nobažījušies par Covid-u un tā ierobežojumiem, par nemieriem, demonstrācijām un dažādām zīmēm, kas liek cilvēkiem vaicāt, vai šie nav pēdējie laiki? Es nezinu. Es zinu vien to, ka Kristus Atklāsmes grāmatā, runājot ar septiņām draudzēm (un līdz ar to, arī par mums), saka divas lietas – atgriezies no grēkiem, un pastāviet ticībā līdz galam. Mēs zinām, kā pasaules stāsts beigsies – kā tas apkopējs teica: “Jēzus uzvarēs”. Vienalga caur kādām cīņām mums būs jāiet, Jēzus uzvarēs. Vienalga kādām grūtībām mums jātiek cauri, Jēzus uzvarēs. Vienalga kādi pārbaudījumi mums jāizcieš, Jēzus uzvarēs. Turēsimies pie Kristus vienalga, kas notiek! Viņš ir uzvarētājs, un Viņš uzvarēs. Ne Covids, ne nemieri, ne kas cits neuzvarēs. Tikai Kristus. Tāpēc Pāvils saka: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rm 8:38-39). Turēsimies pie Viņa un viss būs labi! Āmen.