Teksti: 2Sam 7:1-11,16; Rm 16:25-27; Lk 1:26-38
“Marija jautāja eņģelim: Kā tas var būt?” (Lk 1:34)
Dzīve ir pilna jautājumu. Es zinu, jo kad mani bērni bija maziņi, viņi nepārtraukti vaicā kāpēc, kāpēc, kāpēc! Uz dažiem viņu jautājumiem atbildes man bija: –kāpēc ir jāvelk zābaki? –Jo ārā ir sniegs! Uz citiem jautājumiem atbildes man nebija, bet vienalga, viņi turpināja vaicāt, jo viņi gribēja zināt. Tāpēc, ka mēs vairs neesam kāpēcīši nenozīmē, ka mums jautājumu vairs nav. Kā skan dziesmā par trimdiniekiem DP nometnēs “Gribam zināt, kas šeit notiksies!” – mēs arī gribam zināt, kas notiek mūsu pasaulē, kas notiek mums apkārt, kas notiek mūsu dzīvēs.
Ticības sfērā nav brīva no jautājumiem. Kā tas bija ar Jaunavu Mariju, kad viņa vaicāja eņģelim “kā tas var būt”, tā tas ir arī ar mums. Mēs gribam zināt iepriekš, kā lietas atrisināsies. Un pēc tam, kad viss ir noticis, mēs gribam zināt, kāpēc lietas atrisinājās savādāk, nekā mēs bijām iedomājušies. Cilvēki jautā: Kur ir Dievs, kad es nesaprotu, kas notiek? Kur ir Dievs, kad mani plāni neizdodas?
Ķēniņš Dāvids bija vīrs pēc Dieva sirdsprāta (1 Sam 13:14). Dāvids mīlēja Dievu ar visu savu sirdi, bet, kad viņš gribēja celt dievnamu Dievam par godu, Dievs viņam teica nē. Dažreiz tā ir. Mēs iedomājamies kaut ko, ko mēs gribam darīt, bet Dievam ir citi plāni. Vai mēs esam pietiekoši pazemīgi nolikt mūsu iedomāto plānu, lai uzklausītu to, ko Dievs mums saka? Vai es esmu gatavs darīt to, ko Dievs no manis prasa?
Lai to darītu, tad ir jāzina, ko Dievs prasa. Un, lai zinātu, ko Dievs prasa no mums, tad ir jāpazīst Dievs. Daži saka: kā lai es pazīstu Dievu? Bībele saka “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, [Dievu] ir atklājis” (Jņ 1:18). Mēs tuvojamies Ziemsvētkiem — Kristus piedzimšanas svētkiem, kad Mūžīgais Dievs ienāca pasaulē miesā Jēzū Kristū. Caur Viņu un tikai caur Viņu vien mēs varam pazīt Dievu. Ziemsvētku brīnums ir tas, ka mums nav jākāpj pie Dieva, bet Dievs nāk pie mums. Ja gribam pazīt Dievu, ir jāpazīst Jēzus, kas ir nācis pie mums atklāt Tēvu.
Kad Dievs nāk pie mums, Viņš nāk ar nolūku. Viņa nolūks ir meklēt un glābt pazudušo (Lk 19:10; Mt 18:11). Viņš ir nācis, lai atpestītu tevi. Tomēr tas nav viss. Dieva plāns vienmēr ir lielāks, nekā mēs spējam iedomāties. Dievs ir tevi radījis, lai tu caur Kristu būtu sadraudzībā ar Viņu, un, lai tu būtu daļa no Kristus miesas virs zemes, Baznīca. Bet tas arī vēl nav viss. Līdzīgi Ābrahāmam, Dievs saka mums “tu būsi par svētību” (1 Moz 12:2). Viņš vēlas, lai ar to svētību, ko tu esi saņēmis, Viņš varētu arī svētīt citus. Vai es esmu gatavs būt par svētību citiem? Dievs ņēma Ābrahāmu no savas tēva mājas un veda viņu uz zemi, kuru viņš vēl nepazina. “Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas” (Ebr 11:8). Ja jūs esat, ka es, tad jūs gribat zināt karti no A līdz Z. Mēs gribam zināt, kas un kā notiks. Bet ticība dažreiz nesniedz mums skaidras atbildes. Bieži, ja ne vienmēr, tikai atpakaļ skatoties mēs varēsim saprast, kāpēc notika tā un nevis otrādi. Svarīgāks jautājums ir nevis kurp mēs ejam, bet kas mūs vedīs? Ar ko mēs ejam?
Dažreiz mēs nesaprotam, kas notiek ap mums, jo mēs esam pārāk tuvu notikušam—līdzīgi kā grāmatai, kas pārāk tuvu turēta pie acīm, viss ir neskaidrs, vai dubultojās. Mēs nesaprotam, kāpēc mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas. Mēs nesaprotam, kāpēc mūsu pūles, šķiet, liekas. Mēs nesaprotam, kāpēc, kaut mēs darām visu pareizi, šķiet, lietas neizdodas. Tikai laiks dod perspektīvi.
Mūžīgajam Dievam, kas ir ārpus laika un telpas, ir šī perspektīva vienmēr. Kad mums neizdodas, pirmais jautājums ir: vai man viss ir kārtībā savās attiecībās ar Dievu? Ar līdzcilvēkiem? Ja nav, tad jānožēlo grēki. Ja izrādās, ka attiecībās viss kārtībā, tad dziļāk jautājums ir, vai es esmu gatavs uzticēties Dieva plānam? Līdz ar pestīšanu, Jēzus ir devis mums krustus, ko nest Viņa dēļ. Vai varam lūgt Dievu, un darīt to, kas mums uzticēts šodien? Vai varam ticēt, ka Dievs redz situāciju labāk nekā mēs?
Tas nenozīmē, ka mums ir jāmet nākotnes plānošana malā. Ķēniņam Dāvidam bija daudz plānu. Daži izdevās, daži nē. Kad mēs plānojam un Dievs atklāj citu plānu, vai mēs esam pietiekoši pazemīgi pieņemt Dieva plānu, vai mēs turpināsim badīties pret sienu? Kā var atklāt Dieva plānu tev? Esi sadraudzībā ar Viņu! Lasi Bībeli! Lūdz regulāri! Baudi Viņa klātesamību Vakarēdienā! Esi sadraudzībā ar Viņu Kristus draudzē, jo Dievs var mūs stiprināt, mācīt un mierināt caur citiem kristiešiem.
Marija prasīja “kā tas var būt?”. Atbilde, ko viņa dabūja, bija “Dievam nekas nav neiespējams.” Viņa paļāvās uz Dievu, un kļuva par svētību visiem cilvēkiem, jo Kristus caur viņas klēpi ienāca pasaulē. Kristus ir Dieva mājoklis pie cilvēkiem, kas nav rokām darināts. Vecajā Derībā templis bija vieta, kur cilvēki satika un izlīdzinājās ar Dievu. Tagad Kristus ir tā vieta, kur mēs sastopam un tiekam izlīdzināti ar Dievu. Vai Marija saprata visu, kad viņa teica Dievam jā? Diez vai! Bet viņa saprata, ka Dievs redzēja situāciju labāk, nekā viņa pati un teica “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Viņa saprata, ko nozīmē “Tavs prāts, lai notiek!” Vai Marijai bija viegla dzīve? Nē. Bet svētīta gan!
Kur ir Dievs, kad es nesaprotu, kas notiek ap mani? Turpat, kur Viņš vienmēr ir bijis. Vai mēs esam gatavi sekot Marijas priekšzīmei? Vai mēs esam gatavi būt par svētību citiem, pat arī ja tas nozīmē grūtības man? Vai mēs esam gatavi paļauties uz Dieva gribu, vienalga kas?
Ir daudz jautājumu dzīvē. Bet Dievs ir lielāks nekā mūsu jautājumiem. Kā Marija to piedzīvoja, lai Dievs dod mums piedzīvot, ka Dievam nekas nav neiespējams. Āmen.