“Kā ūdens spēj to darīt?”, 09.01.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 43:1–7; Apd 8:14–17; Lk 3:15–17, 21–22

“Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.” (Lk 3:16)

Dzemdību namā jaunā māmiņa guļ uz dzemdību galda. Dzemdību ūdens sen ir nogājis, laiks starp kontrakcijām ir saīsinājies, un tās ir pastiprinājušās. Tas brīdis ir klāt. Caur lielām sāpēm un grūtu darbu brīnums ir noticis – jauna dzīvība ir ienākusi pasaulē.

Dažādu iemeslu dēļ mēs varam salīdzināt kristības ar dzemdībām. Baznīctēvi ir teikuši, ka līdzīgi kā bērns tiek dzemdēts caur ūdeni savas mātes klēpī, tāpat Dieva bērns tiek dzemdēts caur kristības ūdeni mātes Baznīcas klēpī.

Šodien, pirmajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas, kad pieminam Jēzus kristību, apskatīsim šo svēto sakramentu un to, kā tas ir mainījis un joprojām maina mūsu dzīves.

Līdzīgi kā kristības bija Jēzus kalpošanas sākums, tā kristības ir mūsu ticības dzīves sākums un pamats. Tas ir pirmais sakraments, ko cilvēks saņem, kas ieved viņu kristīgajā Baznīcā. Visi citi sakramenti un svētdarbības ir balstītas uz kristībām. Iesvētības ir kristību apstiprināšana. Grēksūdze ir kristību atjaunināšana. Lai saņemtu dievgaldu, ir jābūt daļai no kristīgās tautas, un vienīgais veids ir caur kristības ūdeni. Daži ir salīdzinājuši kristības ar durvīm, kas ieved mūs ticības namā, kur ir visas Dieva svētības.

Varbūt der atcerēties no iesvētes mācības, kas ir sakraments? Sakraments ir Dieva vārds (apsolījums) matērijā. Ja Bībele ir Dieva vārds acīm un ausīm, tad sakramenti ir Dieva vārds pārējām maņām – taustei, garšai, ožai un redzei. Paši elementi – ūdens, maize un vīns nedod mums svētību. Tie ir līdzekļi, caur kuriem Dieva vārda svētība fiziski nāk pie mums. Kā Luters saka “Kristības nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas Dieva pavēlē pamatots un ar Dieva vārdiem savienots”. Kristība ir Dieva vārds ūdenī.

Kristībā pēc Jēzus apsolījuma, grēki tiek piedoti, tā pestī no nāves un velna un dāvā mūžīgo dzīvi tiem, kas tic tam, ko Dieva apsolījumi saka, jo Jēzus saka, “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk 16:16). Pēteris salīdzināja kristības ar Noas šķirstu, kur astoņas dvēseles caur ūdeni tika glābtas. Viņš saka, “Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj” (1Pēt 3:21). Kristības nav simbols vai tikai ceremonija. Tas nav rituāls, ko mēs darām tikai paklausībā Kristus pavēlei, kristot visas tautas Trīsvienības vārdā. Un tas nav apliecinājums, ka mēs esam nolēmuši sekot Kristum. Kristības, t.i. ūdens savienots ar Dieva vārdiem noslīcina mūsu veco cilvēku un atdzīvina jaunu cilvēku mūžīgai dzīvei. Kā Pāvils saka, “jūs esat līdz ar [Kristu] apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas Viņu atmodināja no mirušajiem” (Kol 2:12). Pirms kristībām mēs bijām miruši savos grēkos. Pēc kristībām mēs esam atbrīvoti no grēkiem un atdzīvināti Kristū.

Ir tādi, kas debatē par kristības nepieciešamību un to, vai tā ko reāli dara? Es atceros gadījumu, kad tiku izsaukts uz slimnīcu pie mirstoša cilvēka. Paņēmu līdzi savu slimnieku komplektu ar svaidāmo eļļu un dievgalda piederumiem. Kad atnācu, redzēju cilvēku mokās. Vēzim bija metastāzes, viņš nevarēja parunāt un bija gandrīz paralizēts. Izgulējumi, kas viņam bija uz muguras un kājām, bija spīdzinoši. Prasīju blakus stāvošajai sievai, vai kopā svinēsim Vakarēdienu? Viņa plāta rokas un saka, ka ne viņš, ne viņa nav kristīti. Turklāt viņa nav sieva, bet gan mīļākā, un ka viņš ar savu sievu un bērniem ir naidā.

Opā! Ko darīt? Prasīju vīrietim, vai viņš ir gatavs to visu nožēlot un pieņemt kristīgo ticību? Viņš lika saprast, ka jā, un tā es iesāku īsāko iesvētes mācību savā kalpošanā. Piebildu, ka sievietei gan būtu jāiet parastais ceļš, ja viņa vēlas kristīties.

Kas notika? Īsā veidā skaidroju par grēka smagumu, par žēlastības brīnumu, par piedošanu un mūžīgo dzīvi Kristū.

Tad notika kristības. Kristību kārtībā ir tāda sadaļa – atsacīšana ļaunumam – un kāds varētu domāt, kam tas nepieciešams? Toreiz piedzīvoju, ka tie nav tikai vārdi, ko liturģiski sakām, bet reāli dzīvības un nāves jautājumi. Mums bija tāda noruna, ka viņš pakustinās pirkstu, lai teiktu jā. Kad vaicāju “Vai tu atsaki grēkam un visiem tā darbiem?” viņš burtiski pacēla visu roku—“JĀ!” “Vai tu atsaki visām grēcīgām kārībām, kas tevi šķir no Dieva?”—“JĀ!” “Vai tu atsaki sātanam un visiem spēkiem, kas saceļas pret Dievu?”—“JĀ!” Un tā tas turpinājās ar vēl lielāku entuziasmu pie ticības apliecības. “Vai tu tici uz Dievu Tēvu?”—“JĀ!!” “Vai tu tici uz Jēzu Kristu?”—“JĀ!!” “Vai tu tici uz Svēto Garu?”—“JĀ!!”

Es viņu kristīju, devu dievgaldu, svaidīju ar eļļu, aizlūdzu un svētīju. Tad es atvadījos un aizgāju mājās. 24 stundu laikā ar viņu notika daudz kas brīnumains. Sāpošie izgulējumi vairs viņam nesāpēja. Atbrauca viņa sieva un bērni, un viņi visi izlīga. Un beigās viņš varēja ieiet debesu valstībā Dieva mierā.

Post scriptum – sieviete, kas tobrīd bija viņa mīļākā, arī atgriezās, kļuva par draudzes locekli un joprojām kalpo draudzē.

Vai kristība ko dara?! JĀ! Tas ir viss pamatu pamats un iesākums visai mūsu ticības dzīvei.

Kristības ir vienreizējs notikums, kas ietekmē visu mūsu atlikušo ticības dzīvi. Luters saka: Tā nozīmē, ka vecajam (grēcīgam) cilvēkam mūsos ik dienas ar grēku nožēlu jātop noslīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām, un atkal ik dienas jāceļas, un jāatdzimst jaunam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi. Ir rakstīts “Mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristu sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušajiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rm 6:4). Šī atjaunotā dzīve tiek realizēta, kad izdzīvojam mūsu kristību ikdienas, nožēlojot grēkus, nākot uz dievkalpojumiem, lūdzot, lasot Bībeli, saņemot dievgaldu, esot sadraudzībā ar draudzes locekļiem un ņemot dalību draudzes dzīvē. Šīs lietas palīdz mums augt Kristū.

Kā zīdainis piedzimst šai pasaulē dzemdību brīdī, bet ikdienas aug un pilnveidojas, tā jaunais kristietis piedzimst kristības ūdenī un ikdienas caur grēksūdzi un citām garīgām disciplīnām aug un pilnveidojas. Ja cilvēks apstājas pie kristībām un atstāj ticību novārtā, viņš paliek neofīts, un var gadīties, ka kristības nenes nekādu labumu viņa dzīvē.

Kā mēs varam būt droši, ka mēs esam pestīti? Caur kristībām. Kristībās Kristus nāca pie mums un slēdza derību ar mums, ka mēs būsim Viņa mūžīgi. Ir teologi, kas saka, ka Jēzus, kuram nevajadzēja grēku piedošanu vai kristību, tika kristīts, lai būtu kopā kristības ūdenī ar ikvienu, kas tic. Katru reizi, kad mums ir šaubas, kristības ir mūsu garants, ka Kungs ir nācis pie mums, mazgājis mūs un atdzīvinājis mūs mūžīgai dzīvei. Kad mēs apzīmējam sevi ar krusta zīmi, tas ir atgādinājums mums, ka esam kristīti Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Ka mēs piederam Viņam. Ka Viņš ir mūsu Tēvs un mēs – Viņa bērni. Un tas viss notika, kad ūdens pieskārās mūsu galvām Trīsvienīgā vārdā.

Šodien, kad Trīsvienīgais Dievs tika atklāts Kristū savās kristībās, lai Dievs ikdienā tiek atklāts mūsos caur ticības pamatu mūsos, mūsu kristības. Āmen.