Teksti: 5Moz 4:1–2,6–9; Jk 1:17–27; Mk 7:1–8,14–15,21–23
“Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.” Jēk 1:22
Es domāju, ka es varu teikt ar diezgan lielu precizitāti, ka mēs visi esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri sola, ka darīs vienu, bet izdara citu, respektīvi, cilvēkiem, kuri netur savu vārdu un ir mūs pievīluši. Mana tante tāda bija. Nevienu reizi vien viņa apsolīja mums ar brālēniem un māsīcu, ka pēc peldēšanas dabūsim saldējumu. Bet vienmēr kaut kas pa ceļam viņu sadusmoja, kas bieži nebija saistīts ar mums un redzi! saldējums nebūs! Ir viegli šādam cilvēkam neuzticēties. Un kaut ir svarīgi atpazīt šādus svārstīgus cilvēkus, lai paši netiktu pievilti, Bībele māca, ka vēl svarīgāk ir, ka mēs neesam tādi cilvēki, kas pieviļ citus, neturot savu vārdu.
Jēzus pats saka, “Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē!” (Mt 5:37). Konteksts Jēzus mācībai, ko vēlāk apustuļi arī mācīja (Jēk 5:12), ir pārmērīga savu vārdu kompensēšana. Tas nozīmē, ka mums vajadzētu teikt “jā, es to izdarīšu” vai “nē, es to neizdarīšu” nevis “noteikti, noteikti es to darīšu! Tu vari man uzticēties! Es zvēru tas notiks!” Padomājiet, ja jums ir jāpārliecina cilvēki, ka jūs kaut ko darīsiet, tas nozīmē, ka viņi jums neuzticas. Tā nav laba zīme un neliecina neko labu par jūsu raksturu. Tas nozīmē, ka iespējams jūs esat viņus jau agrāk pievīluši, neturot vārdu vai laužot solījumu. Ja jums ir jāsaka, “Ticiet man, šoreiz es to izdarīšu”, varbūt ir laiks pārdomāt savu rīcību, un no sirds mēģināt nebūt svārstīgam savos vārdos.
Kāpēc tas ir svarīgi? Iemesls nav tikai, lai uzlabotu savu imidžu, tēlu vai reputāciju. Iemesls nav savtīgs, lai cilvēki par jums domātu labu – nu redziet, tas ir viens krietns un uzticams cilvēks! Nē! Mūsu uzticība vārdos un darbos nav saistīta ar mums pašiem, bet ar Dievu.
Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības (1Moz 1:26). Mēs esam radīti, lai atspoguļotu kaut ko no Dieva. Sātans veda cilvēci grēkā, un grēks izkropļoja šo dievišķo tēlu visos cilvēkos, kā manī, tā jūsos. Tomēr tā bija un ir Dieva griba, ka mēs atspoguļojam Viņu un to, kāds ir Viņš. Ar tādu pašu loģiku varam teikt, ka velns vēlas, lai mēs būtu kā viņš, un attēlojam viņu. Kad Jēzus saka, lai jūsu “jā ir jā” un “nē ir nē”, Viņš brīdina, ka, ja mēs sakām vairāk, nekā nepieciešams, zvērot pie debesīm vai zemes, ka mūsu vārdi ir patiesi, un, lai tas otrs uzticas mums, tad tas ir no velna. Kādēļ? Jo Sātans lietoja līdzīgu taktiku Ēdenē, vedot Ievu maldos, un tagad lieto mūs un mūsu svārstīgumu, lai vestu citus maldos un rādītu maldīgu priekšstatu par mūsu Dievu. Vārdiem ir sekas: labas vai ļaunas.
Ja cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, lai atspoguļotu Viņu pašu, Viņa dabu un visu, kas Viņš ir, un, ka mūsu vārdiem ir sekas, lai atspoguļotu labu vai ļaunu, tad vēl viens iemesls, ja ne vissvarīgākais iemesls turēt savu vārdu un būt konsekventiem savos lēmumos ir, ka ar to mēs citiem rādām, kāds ir Dievs. Viņš ir uzticīgs. Dievs tur savu vārdu un savus solījumus pilda. Dievs vēlas, lai mēs arī esam uzticīgi, ne vien Viņam, bet arī viens otram.
Mēs visi esam dzirdējuši, ka mums kā kristiešiem ir jāatspoguļo Kristu pasaulei. Vārds “kristietis” nozīmē “mazais Kristus”. Pasaule nevar redzēt Kristu, bet tā var redzēt mūs. Vārdos un darbos, ko tā redz? Kad turam savu vārdu, mēs rādām, ka Kristus tur savu vārdu, ka Viņš ir uzticīgs un patiess.
Sv. Augustīns ir teicis, ka mēs, iespējams, būsim vienīgā Bībele, ko citi varēs lasīt. Šajā kontekstā varam saprast, kādēļ mūsu vārdi un darbi ir svarīgi. Dievam tie nav nepieciešami, un tie nav svarīgi mūsu pestīšanai, jo Kristus to panāca pie krusta. Būt uzticīgiem vārdos un darbos ir svarīgi pasaulei, lai redzot mūs un mūsu rīcību, ka tā ir godīga un uzticama, pasaule var ieraudzīt daļu no Kristus.
Psalmos ir rakstīts par godīgu cilvēku, “kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu” (Ps 15:4). Kad lasām psalmus vai gudrības literatūru Bībelē ir jāsaprot, ka tā ne tikai runā par mums un mūsu stāvokli, vai par kādu labu un gudru cilvēku, bet tur tiek pravietots par vislabāko un visgudrāko Cilvēku – Jēzu Kristu. Un šajā pantā, kur ir minēts Cilvēks, kas negroza zvērestu, pat arī, ja tas Viņam ir nasta, mēs varam redzēt Kristu. Jēzus nāca, lai mūs atpestītu. Viņš to izpildīja, kaut Viņa ciešanas bija lielākas nekā jebkurš cilvēks varētu izturēt. Gliks šo pantu tulko šādi: “kas zvērējis sev par skādi, un to nepārkāpj.” Jēzus zināja, ko tas Viņam maksās, atpestījot mūs, bet Viņš bija zvērējis Tēvam, ka Viņš to panāks. Viņš zvērēja sev par skādi un tomēr to nepārkāpa. Tāda ir Dieva uzticība! Viņš nepārkāps savu Vārdu, pat ja tas Viņam nāks par skādi.
Savā triloģijā “Gredzenu pavēlnieks” Džons Ronalds Rūels Tolkīns daudz stāsta par seno laiku drošsirdīgumu un godprātīgumu, kas mūsdienu pasaulē varbūt ir izzuduši. Starp daudz un dažādām tēmām, tādām kā mūžīgā cīņa starp labo un ļauno, kur mēs zinām, ka labais beigās uzvarēs, bet tikai caur sāpēm, zaudējumiem un ciešanām, Tolkīns uzsver, ka labais tēls vienmēr turēs savu vārdu vienalga, ko tas viņam maksās. Pirms lielākās un pēdējās cīņas pret ļaunajiem spēkiem, kas viņus pārspēja desmitkārtīgi, Rohānas ķēniņš Teodēns uzmundrina savu jātnieku pulku, saukdams: “Tā stunda ir klāt, Rohānas jātnieki! Zvērestus jūs esat devuši, tagad piepildiet tos visus, savam kungam un zemei!”
Tolkīns, kas bija nodevies kristietis, kas atgrieza pie ticības Klāvu Steiplu Luisu, savās grāmatās uzsver seno laiku tikumus, tādus kā sava vārda turēšanu ne tāpēc, ka tas veido labu un patīkamu stāstu, bet tāpēc, ka viņš, līdz ar citiem kristīgiem teologiem cauri gadsimtiem, bija pārliecināts, ka šādi tikumi veido pasaules garīgos balstus un tumšā pasaulē var vērst cīņu par labu.
Mūsdienu pasaules apjukumā ir nepieciešami kristīgi cilvēki, kuri ar saviem vārdiem un darbiem, kā Jēkabs māca, ir “vārda darītāji un ne tikai klausītāji”, kuri atspoguļo Dieva būtību un raksturu. Mēs to darām nevis, lai spodrinātu savu tēlu – redziet, cik labi un tikumīgi esam; bet, lai, redzot mūsu rīcību, varam pārliecināt neticīgo pasauli par Dieva esamību, labestību un uzticamību. Mana tante mūs nepārliecināja neparko, tikai, ka vārdi ir tukši un solījumi neko nenozīmē. Bet Dievs nav cilvēks tādā ziņā, ka Viņš nevienu nepieviļ un neliek vilties. Tāpēc, ka Viņš neliek nevienam vilties, mēs, kas esam radīti pēc Viņa tēla, un jo vairāk, kas esam atpestīti Viņa Dēlā un atjaunoti Viņa Garā, rādīsim pasaulei vārdos un darbos, kāds ir mūsu Dievs. Āmen!