Teksti: 1Jņ 5:1–12; Mt 11:16–24
“Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis.” (1Jņ 5:1)
Kas ir drošs pārbaudes veids, ka cilvēks ir kristietis? Vai esat par to domājuši? Vai ir veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir kristietis, vai nē? Diemžēl nav tādi lakmusa papīriņi, ar ko varam pārbaudīt ticības PH līmeni, vai tāds rentgens, kas var caurskatīt cilvēku no iekšpuses, lai eksaminētu, vai Kristus viņā mīt, vai nē. Kad pravietis Samuēls skatījās uz Isajas brašajiem dēliem, domājot, ka noteikti viens no šiem sīkstajiem vīriem ir nākamais Israēla ķēniņš, Dievs viņam teica: “Neraugies uz viņa izskatu un dižo augumu – viņu Es esmu atmetis. Jo Es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī” (1Sam 16:7). Mēs ar savām acīm, ar savām maņām nevaram noteikt, kas ir cilvēka sirdī. Tikai Dievs to var.
Un tādēļ atgriežos pie sava sākuma jautājuma. Vai ir veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir kristietis, vai nē? Izrādās, ka ir. Ar savas sirds ticību. Apustulis Jānis saka tā: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva.” Ja mēs ticam, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, ticam, ka Dievs ir vienīgais Tēvs un Jēzus ir Viņa vienīgais Dēls, kas no Dieva mūžībā ir dzemdināts, tad mēs esam, kā Jānis saka “dzimuši no Dieva”. Mūsu ticība nav no mums pašiem, mēs neesam to izgudrojuši vai izdomājuši, bet mūsu ticība mums ir dota no Dieva, kas vienīgais spēj iedēstīt ticību mūsu sirdīs. Šī ir iekšēja apliecība, ka Dievs mūs ir pieņēmis un ka mēs esam kristieši, ja ticam, ka Jēzus ir izgājis no Tēva, jo Jēzus saka “Viņi ir saņēmuši [šos vārdus] un patiesi atzinuši, ka Es esmu izgājis no Tevis, un viņi tic, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ 17:8)
Ja neticam, ka Jēzus ir no Tēva, neticam, ka Viņš ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, sūtīts mūsu dvēseļu pestīšanai, tad mēs neesam atgriezti, neesam ticīgi, neesam kristīgi, kaut viss ārišķīgais apliecina pretējo. Mēs varam būt ārišķīgi morāli, labi cilvēki, kas regulāri apmeklē dievkalpojumus un baznīcas pasākumus, bet tas nenozīmē, ka esam ticīgi. Lai būtu patiess kristietis, ir jātic, ka Jēzus ir Dieva Dēls un jātic tā, kā mēs ticam, ka divi reiz divi ir četri.
Jānis turpina iesākto, sakot, ka “ikviens, kas mīl Dievu, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis.” Ar to, ka Jūs zināt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, nepietiek. Ar to, ka Jūs saprotat, kas ir Jēzus un ko Viņš ir darījis, ir par maz. Apustulis Jēkabs brīdina: “Tu tici, ka ir viens Dievs, to tu labi dari; arī dēmoni tic un dreb” (Jk 2:19). Dēmoni tic. Izklausās neiespējami, bet dēmoni ir ticīgi. Viņi tic Jēzum. Bet viņiem trūkst kaut kā ļoti būtiska. Mīlestība. Viņi tic Jēzum, zina, ka Viņš eksistē, zina, kas Viņš ir, un ko Viņš ir darījis, bet dēmoni Viņu nemīl.
Ja mūsu ticībai Kristum trūkst mīlestības, tad tā nav tikai nepilnīga, tā, var teikt, ir velnišķīga. Šī ir baisa ziņa. Mēs varam zināt katehismu no galvas un citēt Bībeli bez mazākas piepūles, varam dziedāt visas baznīcas dziesmas no dvēseles un mācēt izsūdzēt grēkus pareizā laikā un vietā, bet ja nav mīlestības “es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis” (1Kor 13:1). Ja gribat zināt, kas ir mīlestība, izlasiet Pāvila 1.vēstuli Korintiešiem 13.nodaļu. Tas apraksta perfektu mīlestību, kas ir Jēzum, un parāda kādu mīlestību, kaut nepilnīgu, ko mēs varam dot Jēzum.
Mīlestība ir kristietības atslēga. Apkopojot bauslību, Jēzus teica ko? “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. [Un] tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt 22:37,39). Mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko. Mīlestība, īsta mīlestība piepilda visas lietas – paklausību, mācību, palīdzību, pielūgšanu un visas citas lietas. Bet svarīgākais ir mīlestība. Kad mācekļi satikās ar augšāmcelto Kungu pie Galilejas jūras, ko Jēzus teica Pēterim? Vai Viņš teica: Tu nekad vairs nedrīksti Mani noliegt tik apkaunojošā veidā, tu, vārguli! Protams, Viņš tā neteica! Bet ticiet vai nē, tas ir, ko mēs bieži iztēlojamies Jēzus sakām mums, kad esam grēkojuši. Un tas liek mīlestībai mūsos apsīkt, un tas ir tieši tas, ko sātans vēlas panākt – lai mūsu mīlestība Jēzum iet mazumā un varbūt ar laiku vispār apdziest.
Bet ko Jēzus prasīja Pēterim? “Vai tu Mani mīli?” (Jņ 21:15). Nevis, vai tu darīsi kārtīgāk nākamreiz? Nevis, vai tu nākamreiz centīsies labāk? Bet, vai tu Mani mīli? Ir rakstīts “mīlestība apklāj daudzus grēkus!” (1Pēt 4:8). Ir viegli skatīties uz pagātnes grēkiem un sevis šaustot vaicāt, kā es varēju tā darīt? Bet mīlestība, ko Dievs ielej mūsu sirdīs, kas liek mums raudzīties uz krustā sisto Kristu un iemīlēt Viņu, izdzēš mūsu pārkāpumus, atbrīvo mūs, atjauno mūs un liek mums dzīvot. Mīlestība ir atslēga. Viņš mīl mūs un tādēļ mēs Viņu mīlam, un šajā mīlestībā mēs atrodam visu, kas mūsu ticības dzīvē ir vajadzīgs: piedošanu, dzīvību un mūžīgo svētlaimi. Šīs lietas nav iegūstamas caur to, ko esam darījuši vai neesam darījuši, caur to, ko mums vajadzēja darīt, bet nedarījām, vai no vienalga kā, kas ir atkarīgs no mums pašiem. Šī mīlestība ir no Dieva dota. Šī mīlestība tiek iedegta mūsu sirdīs un tiek raidīta atpakaļ mīlestības devējam—Dievam. Šī ir otrā iekšējā zīme, ka esam kristieši, ka mums ir mīlestība uz Dēlu.
Bet ir trešā un tikpat svarīga zīme, ka esam kristieši un tā ir mūsu mutes apliecība. Apustulis Pāvils saka: “Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts” (Rm 10:9). Sirds ticība ir iekšējā liecība sev, bet ārējā liecība citiem ir ar muti apliecināt Jēzu par Kungu. Apliecināt Jēzu par Kungu ir daudz vairāk, nekā atzīt Viņa eksistenci vai Viņa labestību, vai pat Viņa dievišķumu. Apliecināt Jēzu par Kungu ir garīga lieta. Ir rakstīts: “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā” (1Kor 12:3). Atzīt, ka Jēzus ir Kungs, vai Jēzus ir mans Kungs ar sirds liecību, par ko jau runājām, ir iespējams tikai kā Gara atklāsme. Tā ir Dieva dāvana. Ja mēs spējam to atzīt, ka Jēzus ir Kungs pār manu dzīvi, mēs zinām, ka mēs esam Dieva bērni, kas saucam “Abba, Tēvs!”, jo Dievs Svētais Gars ir ieliets mūsu sirdīs. Šī mīlestība mūsu sirdīs ir dota, lai mēs vairs nešaubītos, bet paļautos uz Dieva apsolījumiem un zinātu, ka esam Dieva mīļotie bērni.
Kā mēs varam zināt, ka esam kristieši? Jo Dievs mūs pirmais mīlējis un Viņš caur Kristu Svētajā Garā ir ielējis šo mīlestību mūsu sirdīs. Mēs šo mīlestību jūtam pret Viņu, brīvi dodam to atpakaļ Viņam, apliecinām Viņu, un dalām Viņa mīlestību citiem. Āmen.