“Kad tu dari žēlsirdības darbus… Kad jūs lūdzat… Kad jūs gavējat…” (Mt 6:2,5,16)
Kā mācītājs ne reizi vien esmu dzirdējis tādu komentāru: “Mācītāj! Mums kā luterāņiem taču nav jāgavē?!” uz ko es parasti atbildu “Luteriskajā baznīcā mums nav pavēlēts gavēt, bet tā ir laba prakse un tas nav aizliegts.”
Šodienas Vecās derības un evaņģēlija lasījumi tiek citēti kā argumenti pret gavēšanu un tamlīdzīgām praksēm. Arguments ir apmērām šāds: Dievs caur pravieti Joēlu teica: “Plosiet savas sirdis, ne drānas” (Jl 9:13) un Jēzus teica: “lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara” un “neesiet kā liekuļi” (Mt 6:3,5). Tas nozīmē, lai tavi garīgie darbi ir iekšēji, nevis ārēji; un, ja tie ir tikai iekšēji, tad tādi ārējie darbi, kā gavēnis ir aizliegti, vai vismaz nav vēlami.
Šāda domāšana ir nepareiza. Jēzus nekad un nekur nerunā par pamata garīgām nodarbēm – ziedošanu, lūgšanu, mīlestības darbiem vai gavēni. Tieši otrādi Viņš tos paredz. Jēzus teica šādus vārdus, kas sākās ar frāzi “Kad tu”: “Kad tu dari žēlsirdības darbus… Kad jūs lūdzat… Kad jūs gavējat…” Ievērojiet, šie vārdi paredz, ka mēs darīsim šos darbus, jo vārdi “Kad tu” paredz darbību. Jēzus neteica “Ja gadījumā tu dari žēlsirdības darbus”, “Ja gadījumā jūs lūdzat”, “Ja gadījumā jūs gavējat.” Nē. Viņš saka “Kad tu…”
Tas nozīmē, ka Jēzus domāja, ka šīs lietas ir paredzētas kristīgajā dzīvē. Jēzus paredzēja, ka mēs darīsim žēlsirdības darbus (tai skaitā ziedosim), ka mēs atvēlēsim laiku lūgšanai, ka mēs praktizēsim atturēšanos un gavēsim. Šīs nav izvēles programmas, kur mēs izvēlēsimies divas no trim. Jautājums ir, kā to praktizēt.
Jēzus runā pretī liekuļiem, kuri izdzīvoja visu savu garīgo dzīvi, kā uz delnas, lai citi to ieraudzītu. Tas ir, ko vārds liekulis Bībelē apzīmē – cilvēks ar masku, aktieris, kas dara visu izrādes pēc. Nav mūsu vieta tiesāt, bet mēs visi esam redzējuši šādus cilvēkus, kas gaida audienci, lai parādītu savu garīgumu. Pravietis Joēls un mūsu Kungs Jēzus brīdina, lai mēs sargājām savas sirdis un nekļūstam par tādiem cilvēku. Vai mēs tādi esam, varam uzzināt, ja mēs gaidām no cilvēkiem atzinumu par mūsu garīgumu, ka mēs gaidām, ka cilvēki izsaka komplimentus par to, kā mēs lūdzam, cik sirsnīgi mēs slavējam, cik cītīgi apmeklējām dievkalpojumus un citus baznīcas pasākumus, u.t.t. Ja gribam un gaidām, ka cilvēki mūs slavē, tad, kā Jēzus saka “tie jau saņēmuši savu algu” (Mt 6:2). Viņi var negaidīt kādu svētību no Dieva, jo tie to jau dabūjuši.
Bet ir otrais grāvis, kurā varam iekrist – un tas ir paslēpt savu garīgo dzīvi tik tālu, ka tā nav redzama nemaz. Ja tu esi paslēpis savu garīgo dzīvi tik tālu, ka neviens ārpus baznīcas nezina, ka tu esi kristietis, tad ir jādomā, vai neesi “paslēpis sveci zem pūra” (Mt 5:15)? Tavai garīgajai dzīvei ir jāiespaido tevi tā, ka cilvēkiem tev apkārt to ir jāpamana caur uzvedību, caur izvēlēm, caur dzīvesveidu. Mums ir jāļauj Jēzum spīdēt caur mums šajā tumšajā pasaulē.
Kā lai atrod labu balansu, ka darām šīs lietas, bet nepārspīlējām? Tieši tā – nepārspīlējot! Darot šīs lietas, neizsauciet uzmanību uz sevi!
Bet dariet šīs lietas! Kristīgā baznīca savā praksē ir sapratusi, ka šīs lietas ir svarīgas. Ziedojot draudzei un darot mīlestības darbus citiem, ir veids, kā mēs varam nomirt sev un ļaut Jēzum dzīvot caur mums. Lūdzoties mēs varam nomirt sev un savam ego, ļaujot Dieva prātam, Dieva godam, Dieva slavai uzmosties mūsos. Gavējot mēs apvaldām savas iekāres, un nomirstam sev un savām iegribām, un ļaujam garīgajam cilvēkam mūsos ņemt virsroku pāri miesīgajam. Visas garīgās disciplīnas, šīs trīs ieskaitot, ir domātas tieši šī iemesla pēc – lai garīgais cilvēks mūsos atmostos un miesīgais cilvēks mūsos ietu mazumā.
Mēs lietojam garīgās disciplīnas nepareizi, ja domājam, ka ar tām mēs nopelnām garīgus punktus Dieva priekšā, ka mēs nopelnām vairāk Viņa mīlestību vai žēlastību. Dievs mūs mīl ar mūžīgu mīlestību, un nekas, ko spējam darīt, nevar mazināt vai palielināt šo mīlestību. Viņa mīlestība ir redzama Jēzū Kristū. Viņā Dieva mīlestība uz mums ir atklājusies pilnībā.
Bet mūsu acis dažreiz tiek apmiglotas ar nesvēto trīsvienību – velnu, grēku un pasauli (t.i., mūsu miesu). Ar žēlastības darbiem, lūgšanu un gavēni mēs varam notīrīt mūsu acis, lai mēs skaidrāk ieraudzītu Dieva žēlastību un mīlestību, kas jau ir mums apkārt.
Jēzus nebija pret gavēni un citām lietām, bet bija pret to nepareizu lietošanu. Lai šis gavēnis būtu svētīgs laiks mums visiem, ieraudzīt Jēzu skaidrāk, mīlēt Viņu arvien stiprāk un sekot Viņam arvien tuvāk. Āmen.