Teksti: 2Ķēn 4:42–44; Ef 3:14–21; Jņ 6:1–21
“Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā.” (Ef 3:14)
Vai esat bijuši vietā, kurā aizraujas elpa? Vai tas būtu kalna galā, blakus kādam milzīgam iezim, priežu mežā, upē vai jūrmalā, vai esat apbrīnojuši Dieva brīnišķīgi radīto dabu un dziedājuši pie sevis dziesmu “Kad redzu, Dievs, es Tavu roku darbu, ka zemi, debesis Tu radījis”? Vai tas būtu šeit Latvijā vai ārzemēs, man šķiet, ka mēs visi esam piedzīvojuši tādus brīžus, kad Dieva radība mūs aizrauj. Un, kamēr mēs apbrīnojam dabasskatu mums priekšā, tas mums dod mazītiņu, nē – mikroskopisku ieskatu Dieva varenībā un godībā.
Iesvētes mācībā es lieku iesvētāmajiem paskatīties uz Dieva godību caur šo dabas lēcu. Es stāstu par gadījumu, kad es, pārbraucot Amerikai, biju Klinšu kalnos. Notika ceļa remonti, kur laida tikai vienā virzienā pa kārtām, un es biju apstājies tādā dziļā kanjonā. Kanjona sienas slējās teju vertikāli abās pusēs un radīja tādu iespaidu kā divas milzīgas pilis, kur, pieķeroties klinšu spraugām, izaugušas priedes. Tālu augšā planējot pa gaisa viļņiem bija pāris ērgļu un no debesīm nāca viegls, atsvaidzinošs lietutiņš. Gadījās, ka tanī brīdī klausījos Gloria jeb Gods Dievam augstībā no Baha mesas, kas ir viens no maniem mīļajiem skaņdarbiem. Uzgriežot kaseti vēl skaļāk, es izkāpu no mašīnas, lai apbrīnotu šo vienreizējo dabasskatu, sirdī dziedot līdzi skaņdarbam – Gods Dievam augstībā. Tad notika kas interesants. Pasažieri mašīnā aiz manis arī izkāpa, un jūs neticēsiet, kas tie bija – trīs mūķenes un viens priesteris. Nu, tur mēs bijām, pieci kristieši no dažādām konfesijām, klausīdamies Bahu un apbrīnodami Dieva radību. Fantastiski!
Pāvils mūsu otrajā lasījumā no efeziešiem atgādina mums par Dieva godību un varenību, un kādai vajadzētu būt mūsu reakcijai uz tām. Viņš saka “Es loku savus ceļus Tēva priekšā”. Ir vairākas reizes liturģijā, kad mēs lokām ceļus, bet cik reizes mēs to darām aiz dievbijības Tēva priekšā, un cik tikai tāpēc, ka tas tā ir jādara. Man ir jāsaka, ka ir viegli ieslīgt tādā mehāniskā stāvoklī – tagad mēs stāvam, tagad mēs metamies ceļos, tagad sēžam, nedomājot, kādēļ mēs šīs kustības darām.
Ceturtdien man bija tiešsaistes iesvētes mācība par tēmu – dievkalpojums. Lekcijā es teicu, ka cilvēki komunicē verbāli un neverbāli. Mēs varam saprast, ko cilvēks domā, ja viņš to saka, vai arī no viņa ķermeņa pozas. Jūs zināt, ko es domāju. Ja cilvēks, ar ko jūs runājat, sakrusto rokas un rausta pieri, diez vai viņš jums tic. Bet, ja viņš nedaudz noliecas jūsu virzienā ar acīm plati vaļā, varat saprast, ka viņš ir ļoti ieinteresēts jūsu teiktajā.
Dievkalpojumā mēs arī gan verbāli, gan neverbāli komunicējam savu slavu un pielūgsmi Dievam. Verbāli ir skaidrs – liturģiskajās atbildēs un draudzes dziesmās, neverbāli ar savu ķermeni, stāvot, zemojoties ceļos, izstiepjot rokas u.t.t. Es aicinu būt vērīgiem, kad mēs verbāli un ar savu ķermeni neverbāli izsakām slavu Trīsvienīgajam Dievam – mūsu debesu Tēvam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, un Svētajam Garam. Viņš ir mūsu slavas, pielūgsmes un godināšanas cienīgs.
Iesim soli tālāk. Mēs varam ieraudzīt mazu daļu no Viņa godības radībā, bet vai jūs zināt, kas ir rakstīts Zālamana gudrības grāmatā? Zālamans saka: “Visa pasaule Tavā priekšā ir kā sīks smilšu graudiņš svaros, kā rasas lāse agri no rīta, nokrītot zemē” (Sal.gud. 11:22). No zemes līdz mēnesim ir ap 384 000 km. No zemes līdz saulei ir ap 149 600 000 km. Distance līdz tuvākajai zvaigznei, Alfa Centauri, ir 4,37 gaismas gadi. Mūsu kosmoss ir ap 93 gaismas gadiem no gala līdz galam. Vai varat aptvert, cik tas ir milzīgs? Tas viss ir kā smilšu graudiņš Dieva plaukstā, kā rīta rasas lāse. Kad mēs patiešām aptveram Dieva godības augstumu, plašumu un dziļumu, mums nav cita reakcija, kā visiem Bībeles varoņiem, kuri ieraudzīja mazu daļiņu Dieva godības, un tas ir nokrist uz vaiga un pielūgt garā un patiesībā.
Familiaritāte dara vienaldzīgu. Varbūt pirmo reizi, kad ienācāt šajā dievnamā, tas likās iespaidīgs, bet tagad – tas ir mūsu dievnams. Varbūt pirmo reizi nometoties ceļos pie altāra bija īpaša sajūta, bet tagad – tā ir normāla lieta. Varbūt pirmo reizi saņemot dievgaldu, bija kaut kas īpašs, bet tagad – ik svētdienas notikums. Luters konsekrējot vakarēdienu pirmo reizi bija tik nobijies Dieva priekšā, un viņa rokas trīcēja tik daudz, ka viņš nejauši izlēja nedaudz vīna no kausa. Es vaicāju sev, kad bija pēdējā reize, ka man bija tāda dievbijība Kristus miesas un asins priekšā? Familiaritāte dara vienaldzīgu.
Kāda ir atbilde? Celebrēt sakramentus retāk, lai tie ir īpašāki? Kādreiz mūsu Baznīcā valdīja tāds uzskats un cilvēki saņēma dievgaldu reizi gadā – Lielajā Piektdienā. Tas varbūt padarīja dievgaldu emocionālāku, bet nezinu, vai tas to padarīja īpašāku. Jo sakraments pats par sevi ir īpašs.
Kāpēc es to saku? Jo kad laiks bija piepildījies, Dieva Vārds, Otrā persona Trīsvienībā kļuva cilvēks un mājoja mūsu vidū. Mūžīgais ietērpās laicīgajā un Nemirstīgais pieņēma mirstību. Vai jūs aptverat, ko tas nozīmē? Dieva godība, kas ir lielāka par visu, ko mēs varam iedomāties, kas iet no mūžības uz mūžību, iekapsulēja sevi un mūsu dēļ darīja sevi mazu, lai mēs Viņu aptvertu un saprastu. Pāvils saka, ko apbrīnojamu mūsu tekstā, ka Kristus kļuva cilvēks, lai mājotu mūsu sirdīs (Ef 3:17). Tas, kas aptver visu, ir visās lietās un visos laikos, ir tik tuvu mums, ka Viņš mājo mūsu sirdīs.
Tāpēc, ka Viņš darīja sevi līdzīgu mums, mēs līdz ar Mariju Magdalēnu varam krist pie Viņa aptaustāmām kājām un saukt līdz ar Tomu: “Mans Kungs un mans Dievs” (Jņ 20:28). Tāpēc, ka Viņš kļuva viens no mums, kad viens no mums lasa Viņa vārdu, mēs dzirdam Viņa balsi. Tāpēc, ka Viņš kļuva viens no mums, kad liturģijā dzirdam Viņa apsolījumus un svētības, mēs tos saņemam it kā Viņš pats to teiktu. Un tāpēc, ka Viņš kļuva viens no mums, kad saņemam sakramentu, Viņš ir klāt mūsu acu priekšā, lai mēs baudītu Viņa patieso miesu un patiesās asinis. Tas, kas dara šīs lietas īpašas, ir nevis, cik bieži vai reti mēs tās saņemam, bet tas, ka pēc sava apsolījuma Kristus ir klāt un mēs varam pielūgt Viņu visā Viņa godībā Vārdā un Sakramentā.
Tātad, man ir aicinājums mums visiem šodien. Ja jūs esat zaudējuši to pirmo mīlestību pret Dievu, zaudējuši dievbijību pret Viņa Vārdu un Sakramentu, tad lūdziet līdz ar Dāvidu: “Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps 51:14). Aiciniet Viņu atjaunot to bijību, kas jums kādreiz bija, lai mēs varam pielūgt Viņu garā un patiesībā. Āmen.