“Kāds esmu, tāds atnāku”, 2.aug.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 55:1-7; 1Jņ 3:13-18; Lk 14: 16-24

“nāciet un pērciet, sudraba nevajag – par velti ņemiet” (Jes 55:1)

Vai esat satikuši kādreiz laipnu pārdevēju tirgū, kas pie nopirktā piemet klāt kādas dillītes vai ko citu? Vai arī, kad aprēķina summu, noapaļo uz leju nevis uz augšu? Jauki, vai ne?

Mūsu rakstu vieta no Jesajas grāmatas runā par laipnu pārdevēju, pat varētu teikt pārāk laipnu vai pat traku pārdevēju, kurš izpārdod savas preces par velti. “Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu!”

Ja domā par mūsu parasto pārdevēju tirgus laukumā – ja viņš iztirgos visas savas preces par velti, viņš drīz bankrotēs. Protams, mēs zinām, ka runa nav par parastu pārdevēju, un stāsts nav par ēdienu vai dzērienu. Jesaja runā par mūsu Dieva dāsnumu.

Ja runa ir par Dievu, kam pieder viss, bankrots Viņam nedraud. Dievs var darīt ar savu mantu, kā vien vēlas. Un Viņš vēlas dalīties ar mums.

Bet Viņš ir satraukts. Viņš sauc: “Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta? Klausieties, klausieties uz mani, tad ēdīsiet krietni, līksmos treknumā jūsu dvēseles!” Izklausās, ka Viņš nav vienīgais tirgus laukumā, kas piedāvā preces. Mēs zinām, ka ir citas lietas, kas vilina mūsu dvēseles prom no Dieva. Velns būtu visacīmredzamākais. Bet pastāv arī pasaule un mūsu pašu kārības.

Cik nav bijuši uz kādu labu restorānu, kam it kā laba slava, un piedzīvo vilšanos, kad ēdiens nav bijis tik labs, kā būtu gaidījuši? Vai pirkuši kādu labu mantu no televīzijas veikala un saņēmuši krāmu? Kā latvieši dzied “Daudz tu man solīji, maz tomēr devi, vai nav vienalga man, rai dai dai dā.”

Bet ja runa nav par mantu vai preci, bet par mūsu dvēselēm, vai tad arī “vienalga man”? Protams, ka ne. Ja runa ir par mūsu dvēselēm, tad ko “pirksim” un ko “iegādāsim” ir prioritātes jautājums.

Ir daudz viltotu preču. Viltots garīgais miers. Vai tas ir sektantos, kā mēs jau agrāk esam runājuši par “Jehoviešiem”, par “Mormoņiem” vai kādiem citiem, vai tas ir alkoholā, narkotikās, azartspēlēs, vai kādā no miljoniem citām lietām, kas novērš mūsu uzmanību no mūsu Pestītāja – mēs varam ieraudzīt mums apkārt un varbūt pat mūsos šo tendenci – atrast garīgo plaģiātu, garīgo viltojumu.

Tāpēc Dievs sauc “Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta?” Viņam rūp mūsu dvēseļu labklājība un Viņš nevēlas, lai mēs tiekam apkrāpti ar lētu imitāciju.

Tādēļ Dievs saka “Pievērsiet man savu ausi un nāciet pie manis, klausieties un jūs būsiet dzīvi – es slēgšu ar jums mūžīgu derību, Dāvidam dotajai žēlastībai var uzticēt!” Šī derība tika izpirkta ar Jēzus asinīm, un Viņa žēlastībai no krusta var uzticēties.

Tas, pēc kā mūsu dvēseles slāpst, ir zināt, ka mums ir piedots, mēs esam pieņemti, mēs esam brīvi. Kristus krusta nāve paveica visus trīs – Viņa asinis samaksāja mūsu grēka parādu un mums ir piedots. Kristus krusta nāve parāda, cik tālu Dievs bija gatavs iet, lai parādītu savu bezgalīgo mīlestību mums – Jēzus krusts pierāda, ka esam pieņemti. Kristus krusta nāve salauza mūsu nāvi un tādēļ esam brīvi.

Vienīgi Dievs spēj apmierināt mūsu dvēseles alkas tā, ka vairs neslāpst. Viņš, un vienīgi Viņš spēj dot mūsu dvēselēm to, ko tās īstenībā grib – piedošanu, mieru un brīvību.

Bet kādēļ vairāk cilvēku nenāk, lai saņemtu par brīvu, bez mēra, cik grib? Jo, kaut tā ir par brīvu, Dieva žēlastība mums kaut ko maksā – jāatbrīvojas no pašlepnuma, pašpaļāvības, pašpietiekamības.

Jēzus stāstīja par cilvēku, kurš sarīkoja mielastu, bet uzaicinātie viesi deva visvisādus dīvainus aizbildinājumus, kādēļ tie nevar ierasties. Bet vai tas nav tas pats ar cilvēkiem attiecībā uz Dievu – viņi atrod visādus aizbildinājumus, kādēļ to nevar darīt tagad, tūlīt. Un šeit nav runa par dievkalpojumiem vien, kaut tas arī ir tai skaitā. Cilvēki negrib nākt pie Dieva, jo vispirms jāpērk māja, jādibina ģimene, jāveido karjera – vis-kaut-kam ir prioritāte pirms Dieva. Bet vai tas nav dīvaini? Dievs neko neprasa, tikai lai mēs atnākam, ierodamies.

Mēs tikko dziedājām “Nāc, dvēsele, pie Jēzus”, kas izsaka šo aicinājumu nākt pie Dieva. Ir cita dziesma, ko arī tūdaļ dziedāsim “Kāds esmu, tāds es atnāku.” Dievs neprasa no mums vispirms šķīstīties, vispirms dzīvi sakārtot – bet Viņš sauc: “Nāciet, pērciet, par brīvu, bez maksas!”

Kas ir jādara, lai saņemtu dāvanu rokās? Jāizstiepj rokas! Dievs dod mums žēlastību bez mēra, par brīvu, vienmēr, visur. Visdārgākās dāvanas Viņš dod savā draudzē Vārdā, Sakramentos, sadraudzībā. Viss, kas vajadzīgs no mums, ir izstieptas rokas, lai to visu bagātību saņemtu.

Lai Dievs dod, ka mēs paši varam un gribam saņemt šīs dāvanas, kā arī spēku un gribu stāstīt citiem par lielo dvēseles mielastu, pie kā aicina mūsu Kungs. Āmen.