“Kāds prieks II”, 18.dec.2019. (K.Zikmanis)

 “To Es jums esmu sacījis tādēļ, lai Mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jņ 15:11)

Es vēlos turpināt svētdienas iesākto tēmu par prieku. Trešā svētdiena Adventā ir prieka svētdiena, un līdz ar to paplašināti, šī ir prieka nedēļa.

Iesāksim ar to, ka apskatīsim, kas tas nav. Kad Bībele runā par prieku, tas ir kaut kas dziļš un pamatīgs. Tas nav lēts prieks, kas ātri nāk un tikpat ātri iet. Tas arī nav kāds eiforisks stāvoklis, kur cilvēks var knapi sevi pārvaldīt. Biblisks prieks ir cieši saistīts ar mieru – ar dziļu pārliecību par Dieva esamību, par Viņa labvēlību un žēlastību. Mēs zinām līdz kaulu smadzenēm, ka Dievs ir un ka Viņš ir labs.

Šis prieks liek mums Viņu sagaidīt, ar cerību Viņu sastopot visās dienas situācijās. Šo prieku varam salīdzināt ar ūdens tilpni. Dažreiz tas ir pāriplūstošs, kad nevaram to saturēt sirdī, kā bērns, kas aiz prieka nevar savaldīties, jo tūliņ sāks atvērt Ziemsvētku dāvanas. Citreiz šis prieks ir rāms un mierīgs, kā dziļš ezers pirms saullēkta. Biblisks prieks ir reizē stabils, drošs un pamatīgs, bet tai pašā laikā dinamisks un enerģisks. Biblisks prieks nav statenisks, bet liek mums iet uz priekšu savā ticībā, liek mums augt un iet ticības dziļumos. Tādēļ dziedam “Prieks pasaulei – tas Kungs ir klāt!” un “Ak tu priecīga, ak tu svētīga Ziemassvētku dieniņa! Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis. Priecājies, priecājies, draudze!” Mēs zinām, ka Viņš ir nācis, un, ka Viņš ir nācis pie manis, tādēļ man ir prieks.

Jēzus stāstīja līdzību par vīna koku, “lai Mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” Mūsu kristīgais prieks sakņojas Kristū. Viņš vēlas, lai tas prieks, kas ir Viņā, būtu mūsos. Kāds ir Jēzus prieks? Viņa prieks ir, ka mēs esam Viņā līdzīgi, kā zari ir kokā, un ka mēs nesam augļus Viņa vārdā. Zars bez koka nevar dzīvot. Jēzum ir prieks dalīties ar savu dzīvi ar mums. Tas dod Dievam prieku dalīties ar mums! Viņš vēlas to darīt. Viņš ilgojas to darīt. Visa Bībele ir stāsts par to, ko Dievs vēlas Jēzus vārdiem: “Cik bieži Es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt” (Mt 23:37). Tā ir Dieva griba sapulcināt visas tautas pie sevis, bet tik daudzi nevēlas. Dieva sirds sāp par tiem, kas izvēlas pazušanu, toties Viņam liels prieks par tiem, kas atgriežas. Kā tēvs līksmojās, redzot savu pazudušo dēlu mājās nākam, tā debesu Tēvs līksmojas par ikkatru grēcinieku, kas nāk mājās.

Jēzus prieks ir, ka mēs esam kopā ar Viņu. Mūsu prieks ir, ka mēs esam kopā ar Jēzu. Mēs esam izglābti. Mēs esam pārgājuši no nāves dzīvībā, no tumsības Viņa brīnišķīgajā gaismā. Tas ir pamats mūsu priekam. Mēs esam Jēzus paspārnē.

Atsvešinātība no Dieva nozīmē nāve. Tur, kur ir Dievs, ir dzīvība. Tur, kur Dieva nav, nav dzīvības. Tik vienkārši. Kā mēs zinām, Ādama grēks un grēki, ko paši darām, atsvešina mūs no Dieva. Ja Dieva dzīvība nav mūsos, mēs nevaram nest pienācīgus augļus, jo Jēzus saka “bez Manis jūs neko nespējat darīt” (Jņ 15:5). Nevis “jūs varat paspēt nedaudz mazāk”, vai “jūs varat mazliet paspēt”, bet “jūs neko nespējat darīt.” Kā nocirsts zars ir faktiski miris, kaut izskatās dzīvs, tā mēs esam nedzīvi bez Dieva, bez Kristus.

Bet kā bija pravietots šodienas 85. psalmā: “žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” Par savu grēku un neuzticību Ādams un Ieva tika izraidīti no paradīzes, un līdz ar viņiem mēs tikām iekalti grēka važās. Pāvils raksta, ka “grēka alga ir nāve” (Rm 6:23) un “kā caur vienu cilvēku [t.i., caur Ādama] grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši” (Rm 5:12). Grēksūdzē mēs apliecinām, ka “esmu pelnījis Tavas dusmas un sodu laikā un mūžībā.” Par grēkiem, ko esam darījuši domās, vārdos un darbos esam pelnījuši tikai un vienīgi sodu šeit virs zemes un mūžībā. Kāds tur prieks?

Prieks ir tajā, ka Jēzū žēlastība un uzticība sastopas, ka taisnība un miers skūpstās. Respektīvi, ka Jēzū mēs redzam gan Dieva taisnību, gan Viņa žēlastību. Dieva taisnība tiek atklāta tajā, ka grēks tiek sodīts pie krusta Jēzus personā. Visi mūsu grēki tiek uzkrauti Jēzum, un pie krusta tiek sodīti. Tā ir Dieva taisnība – grēks saņem pelnīto sodu. Bet žēlastība un miers parādās tajā, Kristus augšāmcēlās, “lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (Jņ 3:16). Tātad Jēzū sastopas Dieva taisnība ar žēlastību un mieru.

Mēs, kas esam uzpotēti šajā Jēzus kokā caur kristību, varam kā laimīgi zari nest augļus Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. Zars un koks ir viens vesels. Tie ir saauguši kopā. Tie uztur viens otru. Zinu, ka mēs bieži nerunājam par to, ko mēs varam dot Dievam. Bet es domāju, ka ir kaut kas, ko varam Viņam dot, kas ir iemesls kādēļ mēs tikām radīti. Mēs varam dot Dievam prieku. Jēzus runāja par prieku, kas Viņam ir, kas var būt mūsu. Līdzīgi, kā bērni var dot vecākiem prieku, un bērni ir priecīgi, ka viņi iepriecina vecākus, man liekas, ka tā ir ar Dievu. Kad Viņš mūs redz nākam pie Viņa sakramentā, Bībeles lasīšanā, lūgšanā, sadraudzībā, un darām labus darbus Viņa vārdā – tas dod Viņam prieku. Un Jēzus vēlas, lai tas prieks, kas ir Viņā, būtu arī mūsos, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Lai Dievs dod mums šo prieku, lai mēs tajā dzīvotu. Āmen.