Lasījums no Marka evaņģēlija 1. nodaļas: “Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums. Itin kā pravietis Jesaja ir rakstījis: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu, saucēja balss tuksnesī: sataisait Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.- Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: “Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.””
Šovakar, mīļā draudze, mēs aplūkosim vairākas tēmas. Pirmkārt – kā Jānis Kristītājs sāka savu sludināšanu? Otrkārt – cik nozīmīga Jāņa Kristītāja kalpošanā ir mīlestība. Tikko nolasītais teksts ir Marka evaņģēlija pats sākums, kur Marks uzraksta Jesajas pravietojumu un tūlīt pievēršas tā piepildījumam. Jesajas pravietojuma piepildītājs ir Jānis Kristītājs. Viņš ir tas, kurš Jēzum sataisa ceļu. Viņš toreiz, tur Jeruzalemē, bija vienīgais, kurš ar šādu grēku nožēlas un grēku piedošanas sludināšanu nodarbojās. Vismaz evaņģēlijos citi vēstneši nav minēti.
Kā Jānis Kristītājs sāka savu sludināšanu? Interesanti, ka viņš sāka viens. Iesākumā viņam blakus nebija palīgu, vēlāk viņam tuksnesī pievienojas sekotāji, bet iesāka Jānis vienatnē. Mēs no Jāņa daudz varam šodien mācīties gan kā kristieši, kuri kalpojam gan savā draudzē, gan kā mammas, tēvi, meitas, dēli utt. Jānis negaidīja kādu citu, kurš sāks šo sarežģīto kalpošanu un paveiks uzlikto pienākumu. Jānis arī negaidīja kādas pārdabiskas zīmes vai acīm redzamas dāvanas kalpošanai, viņš arī negaidīja, cerībā, ka kāds cits nāks ar tādu pašu aicinājumu sirdī, cerot, ka tad varēs malā pastāvēt. Jānim Kristītājam pietika ar aicinājumu kalpot. Jānis uzticējās Dievam, par spīti mazliet savādajam veidam, kādā viņam bija jākalpo par vēstnesi. Viņš gāja un darīja, nesūkstoties un nejautājot Dievam: “Nez kā man ies tuksnesī?”
Kādam ir jāsāk no nekā. Kādam jāsāk darīt vienam, lai pārējiem būtu, no kā sākt un kuram pievienoties. To, manuprāt, lieliski saprata Jānis. Pirmais, kurš radīja viens un darbojās viens bija Dievs. Mēs varam ņemt piemēru no Viņa – Dieva, kā to darīja Jānis. Jūs jautāsiet: “Kā es varu ņemt piemēru no Dieva, ja es esmu tikai cilvēks, bet Dievs ir Dievs?”. Taču raksti saka, ka Dievs mūsos visos ir ielicis kaut ko no sevis. Ir rakstīts: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības.” Tas nozīmē, ja mēs vēršamies ar sevi, ar visu savu būtību pie Dieva, mēs agrāk vai vēlāk atradīsim sevī to pašu spēku, aizrautību, mīlestību, kas ir Dievam. Tajā pašā laikā mums ar Dievu jābūt pastāvīgās attiecībās, jo citādi tas, ko Dievs ir ielicis mūsos, nedarbojas. Mūsos ielikto iedarbināt spēj tikai pats autors – Dievs. Tādā gadījumā Dieva “iedarbinātā” mūsu kalpošana nevar būt pretrunā ar paša Dieva mīlestību, kurai nav nosacījumu. Mūsu rīcība nevar būt pakārtota kādiem nosacījumiem, sakot: “Redzi, ja notiks šis, vai nenotiks tas, tad es gan tūlīt rīkošos!” Nē! Pravieši un Jēzus – neviens no viņiem negaidīja citu dienu, labākus apstākļus utt. Viņi uzticējās Dievam un pazemībā kalpoja viņam.
Mīlestība pāri visam! Jēzus teica: “… pēc tās jūs pazīsiet, ka viņi ir mani mācekļi”. Citviet viņš saka: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Kor. 13:13) Kalpošanā pāri visam ir jāizpaužas mīlestībai, nevis lepnībai. Runājot par elku upuriem, Pāvils pretim noliek divas lietas: “Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ.”, (1. Kor. 8:1b), norādot, ka atziņa bez mīlestības dara lepnus. Jānim Kristītājam nebija vien atziņa, ticība un aicinājums no Dieva, viņam bija patiesa mīlestība. Viņš gāja un kalpoja mīlestībā. Jo, patiesībā ticība un kalpošana, kur nav redzama mīlestība, nav no Dieva, tā lēnām kļūst par kalpošanu tikai sev. Kā raksta apustulis Jānis: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jņ. 4:7)
Kad dzīvē iesākam ko darīt, visa indikators ir mīlestība. To varētu nosaukt arī par sirds aicinājumu, mīlestību pret darbu vai lietu – jebko, ar ko nodarbojamies. Ne vienmēr kā indikators noderēs apkārtējo attieksme, jo mīlestība, ar kādu mēs kalpojam vai darbojamies, bieži var būt par iemeslu, kādēļ mēs tiekam pārprasti. Tas bieži notika ar Jēzu. Viņam izbrīnā uzdeva jautājumu, kāpēc viņš sēž pie viena galda ar grēciniekiem?
Būt mīlošam var nozīmēt arī būt nesaprastam, neērtam, jo Dieva mīlestība ir kā gaisma, kas izgaismo visu, kas tai apkārt. Ja mēs staigājam šajā gaismā – Dieva mīlestībā, tad apkārtējo slinkums, neiecietība, nenovīdība, kļūst skaidrāk redzamas, un cilvēki jūtas spiesti rīkoties, lai mainītos. Tomēr pārmaiņas bieži vien ir tas, ko cilvēki vismazāk vēlas.
Noslēgumā – paturēsim prātā, kas tad ir kalpošana. Vai tā ir darbošanās kādu reliģiski vai ētiski cēlu mērķu vārdā? Tā ir darbība, ko visupirms pavada mīlestība un Dieva aicinājums. To mēs lieliski redzam pie Jāņa Kristītāja. Apkārtesošie cilvēki, apstākļi bieži vien var būt nospiedoši, bet tieši tas norāda, ka tai vietā ir nepieciešama gaisma, mīlestība. Gaisma, ko var ienest cilvēks, kurš kalpo mīlestībā, un no kura plūst mīlestība. Kā raksta Pāvils: “Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un, ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Jo viena pati atziņa vai gudrība ne vienmēr dara tikai labu. Vienīgi kopā ar mīlestību viss top patiesi labs. Āmen!