Teksti: Lk 19:28b-40; 5Moz 32:36–39; Flp 2:5–11; Lk 23:1–49
“bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.” (Flp 2:7)
Šodien ir Pūpolsvētdiena, kad atkal dzirdam, kā Jēzus iejāja Jeruzalemē un tika sagaidīts kā karalis. Šis gods Jēzum pienākas, jo Viņš ir Dievs pie mums, Viņš ir Mūžības Ķēniņš. Tad paies dažas dienas un Zaļajā Ceturtdienā, kad mūsu Kungs dibināja Sv. Vakarēdienu, un Viņš—Mūžības Ķēniņš mazgās savu mācekļu kājas. Vai mazgāt kājas ir kaut kas, ko dara karaļi? Acīmredzot šis Karalis to dara, jo Viņš nav tāds karalis, kas nācis, lai apspiestu un nomāktu, bet lai kalpotu un celtu. Viņš tā darīja, lai rādītu piemēru, jo Viņš teica: “Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.” (Jņ 13:14)
Kaut Jēzus ir Dievs, kam pienākas, ka mēs kalpotu Viņam, Viņš bija nācis, lai kalpotu mums. Jēzus par sevi saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt. 20:28)
Šodien, kad stāvam uz sliekšņa vissvarīgākajai un vissvētākajai nedēļai pasaules vēsturē, jo šajā nedēļā Dieva Dēls iztukšoja sevi no visas savas dievišķās godības un spēka un kļuva par nespēcīgu kalpu, lai atdotu savu dzīvi mūsu pestīšanai, es vēlos dalīties ar pārdomām no mūsu ticības tēva, Mārtiņa Lutera, par Kristus piemēru—kalpot.[1]
Luters: Kad zinām, kas ir Dieva veids un kas ir kalpa veids, ir viegli saprast visu, kas šeit Vēstulē filipiešiem sacīts par Kristu; apustulis pats paskaidro, ko viņš domājis ar vārdiem “kalpa veids”. Pirmkārt, ka Kristus pats sevi iztukšojis, tas ir, Viņš darījis tā, it kā būtu savu Dieva veidu nolicis malā un negribētu to parādīt un izmantot. Tas nenozīmē, ka Viņš būtu varējis pats sev atņemt dievišķību vai atteikties no tās, bet – Viņš nolicis savu dievišķās godības veidu, tas ir, nav izturējies kā Dievs, kas Viņš tomēr patiesi bija. Lai gan Kristus nenolika savu Dieva veidu tā, ka to vairs nevarētu redzēt, nedz just, – tad jau Viņš nebūtu palicis Dieva veidā; taču Viņš savu dievišķību neievēroja un nedižojās ar to mūsu priekšā, bet izmantoja to, lai mums kalpotu. Kā lasām Lk 23:43 un Jņ 18:6, arī ciešanās un pie krusta Kristus darīja brīnumu darbus, kā Dievs dāvādams ļaundarim paradīzi un Ģetzemanes dārzā ar vienu vārdu atvairīdams karaspēku. Tādēļ apustulis saka nevis, ka Kristu kāds ir iztukšojis, bet gan – ka Viņš ir iztukšojis pats sevi – kā gudrs vīrs, kas nevis atklāti noliek malā savu gudra vīra izturēšanos līdz ar pašu gudrību, tomēr noliek to malā tādā ziņā, ka lieto savu gudrību, lai kalpotu negudrajiem – tiem, kam drīzāk gan pienāktos kalpot viņam. Šāds cilvēks, būdams gudrībā un gudra vīra veidā, iztukšo sevi.
Otrkārt, Kristus pieņēma kalpa veidu, tomēr palika Dievs un Dieva veidā, tas ir, Viņš bija Dievs, un visus dievišķos darbus un vārdus, ko Kristus darīja un runāja, Viņš darīja un runāja mūsu labā, kalpodams ar tiem mums – gluži kā kalps. Viņš neprasīja, lai kalpojam Viņam kā Kungam – kaut arī Viņam būtu tiesības to darīt –, un nemeklēja savu godu, nedz labumu, bet vienīgi mūsu labumu un pestīšanu. Tā bija labprātīga kalpošana bez atlīdzības, par labu citiem. Taču šī kalpošana ir neizsakāma, jo šoreiz kalps ir tik neizsakāma persona – pats mūžīgais Dievs, kam kalpo visi eņģeļi un visa radība. Tas, kuru šāds brīnišķīgs piemērs nepamudina labprāt kalpot citiem cilvēkiem, drīz vien iet pazušanā, top cietāks par akmeni, tumšāks par elli, un viņam nav iespējams atrast aizbildinājumu savai cietsirdībai.
Treškārt, Viņš tapa cilvēkiem līdzīgs. Piedzimstot no Sv. Marijas, Viņš kļuva dabīgs Cilvēks, taču vēl būtu varējis paaugstināties pār visiem cilvēkiem un nekalpot nevienam; to Viņš negribēja, bet kļuva “cilvēkiem līdzīgs”. Ar vārdu “cilvēks” tev šeit jāsaprot parasts cilvēks un nekas vairāk; bet, ja tā, tad šis Cilvēks pēc savas dabas nav pārāks par citiem. Tā tu sapratīsi, ko Sv. Pāvils gribējis izteikt: Kristus kļuva tāds pats kā ikviens cilvēks, kas nav pārāks par citiem ne bagātības, ne goda, ne varas ziņā; lai gan dzimst tik daudz cilvēku, kuri manto varu, godu un mantu. Bet Kristus ir kļuvis pavisam necils un par tādu arī ticis uzskatīts – neviens cilvēks nav bijis tik neievērojams kā Viņš; tā Kristus kļuvis līdzīgs arī kalpiem, nabadzīgiem ļaudīm. Tikai Viņš bijis vesels un bez miesīgiem trūkumiem – tāds, kādam būtu jābūt dabīgajam cilvēkam.
Ceturtkārt, Kristus izturējās kā cilvēks, tas ir, Viņš darīja visu to, ko dara ikviens cilvēks: ēda, dzēra, bija nomodā, staigāja, stāvēja, cieta izsalkumu, slāpes, aukstumu, nogura, svīda, strādāja, ģērbās, lūdza, apmetās kādā mājvietā – Viņš darīja to pašu, ko ikviens cilvēks savā dzīvē dara attiecībā pret Dievu un pasauli. Bez visām šīm lietām Viņš būtu varējis iztikt un, būdams Dievs, izturēties citādi. Bet, kā iepriekš sacīts, kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš pieņēma visas lietas, kādas vien cilvēkam vajadzīgas, un pieļāva, lai Viņam klājas tāpat kā citiem cilvēkiem; tomēr tajā pašā laikā Kristus arī parādīja Dieva veidu, kurā Viņš bija.
Piektkārt, Viņš pazemojās jeb pazemoja pats sevi, tas ir, ne vien apliecināja pieņemto kalpa veidu, kļūdams cilvēkiem līdzīgs un dzīvodams tā, kā dzīvo cilvēki, bet darīja vēl vairāk – kļuva neievērojamāks par visiem cilvēkiem, pakļāvās un kalpoja ikvienam no tiem ar visaugstāko kalpošanu – nodeva savu miesu un dzīvību mūsu labā.
Sestkārt, to darīdams, Kristus pakļāvās ne vien cilvēkiem, bet arī grēkam, nāvei un ellei, panesdams mūsu labā to visu; turklāt Viņš pieņēma visapkaunojošāko nāvi, proti, pie krusta – ne kā cilvēks, bet kā tārps, Ps 22:7, jā, kā visu neliešu nelietis. Tā mirdams, Viņš zaudēja pat sava pieņemtā un apliecinātā kalpa veida godu, pateicību un labvēlību – Viņš tika pilnīgi iznīcināts.
Septītkārt, to visu Viņš darīja ne tādēļ, ka mēs būtu cienīgi vai pelnījuši, lai Kristus mums šādi kalpotu. Un kurš gan varētu būt tāda Cilvēka kalpošanas cienīgs? Kristus kalpoja mums, paklausīdams Tēvam. Te Sv. Pāvils ar vienu vārdu atver mums debesis un ļauj saskatīt Dieva godības bezgalīgumu, redzēt Dieva Tēva sirds neizsakāmo žēlastību un mīlestību pret mums, lai jūtam, kā Dievam mūžībā ir paticis tas, ko Kristum vajadzēja paveikt un ko Viņš ir paveicis mūsu labā. Kā gan lai cilvēka sirds nekūst priekā, to redzēdama? Kurš, to redzēdams, vēl varētu nemīlēt un pats nekļūt par visas pasaules kalpu, kas labprāt pazemojas, redzot, ka pašam Dievam viņš bijis tik dārgs – Dievs parādījis tam savu tēvišķīgo prātu, bagātīgi apliecinādams to sava Dēla paklausībā! Ak, kādus vārdus šeit runā Sv. Pāvils! Laikam gan nekur citur tādi nav atrodami; tos rakstīdams, viņš nudien ir bijis patiesi dedzīgs, priecīgs un līksms. Domāju, ka tieši to izsaka vārdi – caur Kristu nākt pie Tēva; un – neviens nenāk pie Kristus, ja Tēvs viņu nevelk jeb neaicina. Tik brīnišķīgi, jauki un mīļi!
“Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis…”
Kā Kristus, paklausīdams Dievam un kalpodams mums, pats kļuvis par viszemāko, par visu velnu kalpu, tā savukārt Dievs Viņu ir paaugstinājis – ka Viņš kļuvis Kungs par visiem eņģeļiem un visu radību, nāvi, velnu un elli un nu, bija sevi pilnīgi iztukšojis, tagad noliek kalpa veidu, turpmāk palikdams tikai Dieva veidā, turklāt tiek apskaidrots, slavēts, sludināts, atzīts, godāts un apliecināts kā Dievs. Tas viss gan vēl nav kļuvis redzams – kā Sv. Pāvils 1Kor 15:27 saka: visas lietas ir Kristum nodotas, tikai mēs vēl neredzam, kā tās pakļautas Viņam. Tomēr Viņš kā persona patiesi ir tā paaugstināts, pilns godības un varenības, tā kā viss, ko Viņš grib, notiek – kā debesīs, tā ari virs zemes; lai gan tikai nedaudzi tic, ka šīs lietas notiek Kristus dēļ. Notikumi risinās brīvi, it kā paši no sevis, tāpat kā mūsu Kungs ir brīvs, sēdēdams savā godībā. Taču mūsu acis paliek tumšas un aklas – tās neredz, ka Kristus ir Kungs, kuram paklausa visas lietas. Pastarā dienā tas kļūs redzams – tad savām acīm redzēsim to, kas notiek jau tagad, proti: kā Kristus, Dieva veidā būdams, sevi iztukšojis, kļūdams cilvēkiem līdzīgs utt. Tāpat arī – kā Viņš nolicis kalpa veidu, kļūdams Dievam līdzīgs – viens Dievs debesu godībā, Kungs pār dzīvību un nāvi, visas godības Ķēniņš utt.
Noslēdzot Luters pamudina: Dievs grib, lai esam cits cita kalpi ar savu miesu, mantu, godu, garu un dvēseli – tāpat kā Dieva Dēls ir kalpojis mums.
Šajā vissvētākajā nedēļā, kā es jau teicu, mēs caur dievkalpojumiem un Bībeles lasījumiem redzēsim un piedzīvosim tieši šo brīnumu – Dieva Dēls, Dieva visspēcīgais Vārds noliks savu dievišķīgumu un sevi iztukšodams un, pazemodams pie krusta, tiks pagodināts un paaugstināts, lai ikviens, kas Viņam tic, dabūtu mūžīgo dzīvību (Jņ 3:16). Āmen.
[1] Luters, Dr. Mārtiņš, Baznīcas Postilla II, (Luterisma mantojuma fonds, Rīgā, 2002), 487.-490.lpp.