“Kam dots Svētais Gars?”, 26.05.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: Jl 3:1-5a; Apd 2:1-21; Jņ 9:1-12

“Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu.” (Jl 3:1)

Ir dziesma angļu valodā, kas man ir ļoti mīļa ar šādiem vārdiem: Atver mūsu acis / Mēs gribam redzēt Jēzu / Pastiepiet rokas un pieskarieties Viņam / Un sakiet, ka mēs mīlam Viņu. Kaut kas zūd tulkojumā, bet domu var saprast – mēs gribam redzēt Jēzu. Šodien vēlos izklāstīt divas domas, ko Māc. Patriks Rīrdons ir izteicis: Svētā Gara darbs un mūsu spēja “redzēt” Jēzu.

Svētais Gars, kad Viņš nolaidās uz Baznīcu, lika apustuļiem pasludināt, “Dievs [Jēzu] ir darījis par Kungu un Kristu” (Apd 2:36). Šis pasludinājums nav nojausma vai minējums; tas ir Gara dots stingrs apgalvojums, jo “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā  vien Svētajā Garā” (1Kor 12:3). Bez Svētā Gara apgaismojuma, mēs nevaram ne redzēt Kristu, ne uz Viņu ticēt.

Pravieša Joēla grāmata ir īpaša ar to, ka atšķirībā no citām praviešu grāmatām Joēls nedod mums nekādu kontekstu kad, kur un kam Viņš raksta. Piemēram “tanī un tanī ķēniņa valdīšanas laikā, tādā un tādā vietā, es, pravietis, rakstu tādiem ļaudīm.” Bet Joēla grāmatā šis konteksts trūkst. Mēs arī nezinām, kas Joēls bija – viņš netiek minēts nevienā citā grāmatā Vecajā derībā. Viņš vienkārši parādās, pasaka savu vēsti un pazūd. Sajūta ir, ka šī ir ļoti svarīga grāmata, lai gan rakstītais un tā piepildīšanās laiks paliek apslēpts.

Svarīgākā īpašība šai grāmatai ir tāda, ka tā bija pamats Baznīcas pirmajam sprediķim, kad Pēteris cēlās starp tiem divpadsmit un skaidroja Jeruzalemes vīriem Vasarsvētku notikumu: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi…” (Apd 2:14-16)

Vecā derība un Jaunā derība tika savienoti ar Joēla pravietojumu Pētera sprediķī. Joēls iepriekš sludināja to, ko Pēteris redzēja sev visapkārt – Svētā Gara izliešanu pār cilvēci, kā Kristus augšāmcelšanās būtisko augli. Pēteris saskatīja šo Svētā Gara izliešanu pār Baznīcu kā kaut ko jaunu, unikālu un ekskluzīvu.

Šī jauna Svētā Gara klātbūtne ir kvalitatīvi citādāka nekā Gara darbība pasaules radīšanā vai agrākajā pestīšanas vēsturē. Līdzīga iemiesošanās noslēpumam, Svētā Gara izliešana pār Baznīcu nav salīdzināma ar neko. Tā nav dodama vai saņemama ārpus Baznīcas. Līdzīgi vakarēdienam, Vasarsvētku Gara klātbūtne ir jauna un unikāla tikai un vienīgi Baznīcā.

Faktiski tieši šī īpašā Gara klātbūtne ir tā, kas atšķir Baznīcu no visu citu pasaulē. Jēzus saka: “Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” (Jņ 14:16-17)

Baznīca saņem Svēto Garu kā Kristus īpašo dāvanu, to, kas tikai Kristum ir, un to, ko tikai Kristus var dot. Iemiesotais Vārds ir unikāls Gara nesējs. Viņš ir Tas, uz kura Gars nolaidās un palika. Tātad tikai Dieva Dēls var kristīt Svētajā Garā. (skat. Jņ 1:32-34)

Un šeit es atkārtošu to, ko teicu kā domugraudu Vasarsvētku sprediķī. Runa ir par draudiem dažām mūsdienās pieejamām Svētā Gara darbībām.

Pat kristieši dažreiz zaudē skatu uz Gara unikālo un ekskluzīvo klātbūtni Baznīcā. Ir jūtama tieksme meklēt Svētā Gara aktivitāti pasaulē mums apkārt – politiskās norisēs, filozofiskās kustībās, sociālās tendencēs, un nebijušās teoloģiskās teorijās. Kad biju jauns kristietis, dzirdēju, ka jālasa Bībele vienā rokā un avīze otrajā – it kā jaunumi ziņās varētu būt Svētā Gara vadība. Mūsdienās bieži var dzirdēt to pašu, to, ka Svētais Gars māca mums jaunas lietas, jaunais idejas, vada mūs pa jauniem ceļiem u.t.t.

Kaut mūsu Kungs brīdināja, ka pasaule nevar atzīt vai saņemt Svēto Garu, nav grūti pamanīt noslieci pat starp kristiešiem saskatīt pašreizējās tendencēs un jaunumos Svēto Garu. Vienalga, kas Svētais Gars būtu, Viņš mūsdienās vienmēr tiek attēlots, kā laikmetīgs un, lietojot datoru valodu, —atjaunināts.

Šī novirze ir ne tikai bīstama dēļ tā, uz kurieni tā var vest, bet tādēļ, ka tas atdala Svēto Garu no Kristus. Tā nespēj satvert, ka Svētā Gara misija ir neatdalāma no Dieva Dēla misijas. Tas ir neiespējami, ka Svētais Gars stāstītu mums kaut ko atšķirīgu no evaņģēlija, ko sludināja Kristus un ko caur gadsimtiem atzina Viņa Baznīca.

Un tas ir, ko mēs redzam šodienas evaņģēlija tekstā no apustuļa Jāņa. Kur ir Svētais Gars un kur nav. Kurš var redzēt Jēzu, un kurš nē.

Apustuļa Jāņa stāstam ir morāla kvalitāte. Mēs redzam, ka cilvēkiem ir pārlielu interese par grēku. Tas iesākās ar jautājumu “Kas ir grēkojis?” (Jņ 9:2). Vēlāk, kad Kunga ienaidnieki pratināja tagad jau dziedināto aklo vīru, viņi par Jēzu neapstrīdami apgalvoja, “Mēs zinām, ka šis cilvēks [Jēzus] ir grēcinieks” (Jņ 9:24). Tad, kad dziedināts vīrs nepiekrīt viņu apgalvojumam, viņš tiek apsūdzēts, “Tu viss esi grēkos dzimis” (Jņ 9:34). Šādi viņi paši ir izgudrojuši savu atbildi uz jautājumu, ko sākumā uzdeva mācekļi. Jēzus ir grēkojis un aklais vīrs ir grēkojis. Visi ir grēkojuši, izņemot viņi paši.

Un te ir lielākais aklums un īstais grēks šajā stāstā – nevēlēšanās nožēlot savu grēku. Stāsta pašās beigās Jēzus dod nopietnāku atbildi uz jautājumu, “Kas grēkoja?” Tiem, kuriem bija tik cietas sirdis, kuri pazudināja aklo vīru, Kungs stingri saka: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek” (Jņ 9:41). Viņi negribēja redzēt, un tādējādi grēkoja pret Svēto Garu.

Par problēmām sabiedrībā pasaule saka: “tos mēs redzam!”, “tos mēs varam atrisināt!” Un varbūt pasaule var kaut kādā mērā tās atrisināt, ja risinājumi ir saskaņā ar Dieva atklāto gribu un Dieva doto autoritāti. Bet tūlīt, kad risinājumi un vara iet ārpus šī rāmja, tad ir, kā Jēzus saka “Tie ir akli akliem ceļa rādītāji” (Mt 15:14).

Kristus izlēja savu Svēto Garu pār savu Baznīcu. Šī unikālā un ekskluzīvā dāvana ir dota tikai Jēzus Baznīcā. Un tās mācība ir Kristus nemainīgā mācība. Ir svarīgi, ka mēs to zinām un mācāmies, lai mēs nekļūstam akli un viegli pievilti. Ir Baznīcas, garīdznieki un draudžu locekļi, kuri ir novirzījušies no patiesības, jo ignorē Svētā Gara vadību turēties pie Kristus atklātās vēsts Bībelē.

Mūsu priekšnieks Dzintars nesen vaicāja man, kas tā par baznīcu Amerikā, kas ir konsekrējusi transpersona bīskapu? Es atbildēju: “Lielākā luterāņu baznīca Amerikā. Baznīca, kurā arī pieļauj mācītājus – ateistus, kuri netic Kristus miesas augšāmcelšanai un smejas par Bībeles nemaldīgo autoritāti. Bet tā nav tikai Amerikā. Tādas baznīcas ir visur, pat Latvijā – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (pēc Dr. Leona Taivana intervijā teiktā), Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcā Pasaulē (t.s. Trimdas baznīca), pat dažas draudzes un mācītāji mūsu Baznīcā. Ja dzirdat ko “jaunu” un “nebijušu” par evaņģēliju – bēdziet! Tāpēc ir vitāli svarīgi zināt Baznīcas īsto mācību – lasiet ar Bībeli vienā rokā un katehismu otrā!

Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebr 13:8). Viņš nemainās ar katru pasaules untumu. Viņa mācība nemainās ar katru pasaules kaprīzi. Svētais Gars mums ir dots, lai Viņš atklātu Jēzu. Svētais Gars mums ir dots, lai redzētu īsto Jēzu. Āmen.