“Kam kalpot?”, 27.feb.2019. (D.Sargūns)

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mt 6:24-34) 

Šovakar, mīļā draudze, mēs meklēsim atbildes uz trīs jautājumiem, kas var rasties, lasot un iepazīstot šos Jēzus vārdus: kam kalpot, kā kalpot un – ko nozīmē kalpot? Šie visi ir svarīgi jautājumi, kad domājam par savu dzīvi un lēmumiem, kurus mēs pieņemam ik dienu. Mūsu šī vakara evaņģēlija vārdi sniedz atbildi uz šiem jautājumiem, un ir mums kā gaisma, gluži kā rakstīts Psalmos : “Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām!” (Ps.119:105)

Lai zinātu, kā kalpot, jānoskaidro, ko nozīmē kalpot? Vispirms vajag noskaidrot, kam būtu vislabāk kalpot? Droši vien tāpat kā es arī jūs, ja kāds jums šādu garīgu jautājumu jautātu teiktu: “Labs jautājums!”. Tomēr šāda atbilde neder, ja vēlies patiesi izvēlēties priekš sevis labāko. Kā mēs to visi vienmēr vēlamies visās dzīves jomās.

Jēzus teica: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds nodod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 15:13). Lūk, Dievs mums atklāj savu attieksmi pret saviem kalpiem. Jēzus norāda, ka mūsu uztraukumam par naudas vai laika trūkumu, kalpojot Viņam, nav pamata. Jēzus atdeva savu dzīvību mūsu grēku dēļ, lai mēs Dieva priekšā varētu tapt attaisnoti. Tāpēc Viņš pēc sava labā prāta noteikti piešķirs mums laiku, naudu un jebko citu, kas būs nepieciešams kalpošanai, lai tikai mēs Viņam varētu kalpot.

Jēzus, nododot savu dzīvību par mums, atklāj, ka Viņš par mūsu kalpošanas algu ir parūpējies. Esam noskaidrojuši, ka kalpot Jēzum ir labi, jo viņš par mums no visas sirds rūpējas un nežēloja mūsu dēļ pat visdārgāko – savu dzīvību…

Tomēr – bez Jēzus mīlestības pret saviem kalpiem, ir vēl kas īpašs, kas kalpošanu Jēzum atšķir no kalpošanas Mamonam. Jēzum ir nezūdoša vērtība. 2000 gadu laikā, kopš tiek sludināta vēsts par Jēzu, Jēzum ir bijusi nemainīga vērtība. Turpretim, apkārtējo lietu vērtība cauri gadu simtiem ik pa laikam ir stipri mainījušās. Piemēram, vai kāds mūsdienās norēķinās denārijos – Jēzus laika Romas impērijas valūtā, vai šeķeļos, kas arī bija izplatīta valūta Izraēlā, kas atradās Romas impērijas sastāvā, un kas tika lietota paralēli denārijiem?

Mēs paši Jēzus vērtību varam novērtēt un apjaust, vien paskatoties uz lietām, kas tika uzskatītas par vērtīgām padomju gados, bet tagad ir mazvērtīgas. Piemēram, žigulis, televizors, vai vēl labāk veļas mašīna Rīga – tās tagad ir pilnīgi pašas par sevi saprotamas un ikdienišķas lietas, bet pirms 45 gadiem tās bija grūti iegūstamas. Tāpēc to vērtība toreiz bija daudz augstāka, nekā to vērtība ir tagad. Svarīgi iegaumēt, ka šādu absurdu ilgus gadus uzturēja tieši ateistiska valsts, kur par Dievu runāt nedrīkstēja. Dzīvs piemērs vecāko ļaužu atmiņās, kas notiek kad Dievu cenšas izsvītrot no valsts dzīves!

Ko vēlos teikt ar šiem piemēriem: ja mēs nolemjam par savas dzīves augstāko vērtību ņemt jeb kādu mantu vai valūtu, tad mēs veidojam savu dzīvi uz tāda pamata, kas vētras laikā sagrūs.

Piemēram, kardināli mainoties politikai Eiropā, nereti mainās pat valūtas. Tā tas ir bijis gandrīz jebkurā Eiropas valstī pat mūsu mazajā Latvijā pēdējos 30 gados nomainījušās ir trīs valūtas, bet cauri visām šīm jukām cilvēki vienmēr gāja uz Baznīcu, un ticīgajiem Jēzus saglabājās nemainīgā vērtībā. Cilvēkiem, kuri izvēlējās sekot Kristum, šajos juku laikos noteikti nebija viegli, bet bija vismaz mierīgs prāts un mazāk pārdzīvojumu, jo viņi saprata kam sekot. Jēzum sekot ir daudz vērtīgāk, īpaši, ja skatāmies uz dzīvi pēc nāves, kur šī laika manta un dzīves līmenis nebūs paņemams līdzi. Kā tautas paruna saka: “Pliki mēs pasaulē ienācām, un pliki mēs no tās iziesim!”.

Kad mēs esam Dieva žēlastības aizskarti un kalpojam Kristum, tad rodas nākamais jautājums: “Kā kalpot Kristum?” Kalpošanai noteikti nevajadzētu izvērsties par tādu sava veida egoisma pabarošanu. Tas ir – kalpot Kristum nevis aiz mīlestības pret savu tuvāko, bet aiz mīlestības pret sevi. Lai saņemtu no citiem labus vārdus, uzslavas, uzmanību, naudu vai ko citu.

Ja mēs kalpojam, lai saņemtu kādu no šīm iepriekš minētajām lietām, tad mēs vairs nekalpojam Kristum, bet sev. Pat ja mēs kalpojam ar Vārdu vai slavējam Dievu. Mēs to vairs nedarām, liecinot vai sludinot par Kristu, bet izceļot sevi, savus talantus un dāvanas. Kristus citviet evaņģēlijā saka: “Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” (Mt. Ev. 6: 3,4)

Ja mums jautā: “Kā kalpot Kristum?”, mēs īsi varam atbildēt – kalpot Kristum nozīmē nedomāt par to, ko kalpošana dos vai nesīs man, bet kalpot uzticībā Dievam. Ja mēs kalpojam no sirds, tad Dievs mūs caur citiem cilvēkiem uzslavēs un neaizmirsīs mums pateikties par uzticību viņam.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais jautājums: “Ko nozīmē kalpot Kristum?” Tas nozīmē kalpot nevis savām vēlmēm, bet Kristum. Kas nozīmē mācēt iet ceļu kopā ar “nepareizajiem”, tiem, kuri mums ir neērti. Ja esam Kristus kalpi, tad mūsu rīcībai jāatbilst Kristus vārdiem. Vienlaicīgi tas nozīmē – atļaut Dievam mūs lietot un neteikt: “Stop!”, zaudējot paļāvību uz Kristu vien tādēļ, ka varbūt nav pieredzes šādā kalpošanā vai šķiet, ka nav nepieciešamās prasmes. Ja Dievs aicina kalpot, tas nozīmē, ka Dievs ar laiku dos arī pieredzi un zināšanas. Ja Dievs mūs aicina, Viņš par mums arī parūpēsies, lai mums kalpošanā sekmējas un iet no rokas.

Dievam arī neviens mūsu grēks nevar būt par lielu, lai mūs nemudinātu staigāt Viņa ceļus ar savu žēlastību – šādos grēka brīžos mums jāpaļaujas uz Dievu. Ka, Viņam ienākot mūsu sirdī, Viņš to attīrīs no visa nešķīstā un visa, kas nav labs un nav no Dieva.

Dievs ir labs un mīlošs Dievs, tāpēc pazemībā paklausīsim Dievam, Viņa žēlastībā kalpojot Kristum. Vienlaikus paturot prātā, ka kalpošanai Kristum ir arī savi likumi, un tā nav kāda visautļautīga un pašu izdomāta kalpošana. Kalpošana ietver sevī ne tikai mīlestību pret savu tuvāko, bet arī paklausību Dievam. Jēzus saka: “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā” (Jņ. Ev. 15: 10). Baušļu turēšana, ja vienmēr saglabājam paļāvību uz Kristus nopelnu, ir neatņemama mīlestības pilnas kalpošanas sastāvdaļa. Paliksim paļāvībā uz Kristus žēlastību Viņa vārdu paklausībā!

Āmen!