Teksti: 1Ķēn 19:9–18; Rm 10:5–15; Mt 14:22–33
“Ļaudis atlaidis, Viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, Viņš tur palika viens pats.” (Mt 14:22–33)
Kalni spēlē zīmīgu lomu Svētajos rakstos. Daudz svarīgu un ievērojamu notikumu norisinājās tieši kalnu galotnēs. Noas šķirsts pēc Grēku plūdiem nolaidās uz Ararata kalniem (1Moz 8:4), glābjot viņus no posta, atjaunojot dzīvību un vēl svarīgāk – parādot Dieva uzticību. Kad Israēla dēli devās uz Apsolīto zemi, ļaunais ķēniņš Balaks atalgoja pravieti Bileāmu, lai viņš nolādētu Dieva tautu no Mideāna augstienēm. Dievs ar Bileāmu satikās kalnā un ielika viņa mutē svētības vārdus (4Moz 22.-23. nod.). Un, protams, kurš var aizmirst, kā Mozus runāja ar Dievu Sinaja kalnā? (1Moz 19:20)
Ir kaut kas kalnos, kas iedveš izbrīnu un pat dievbijību. Varbūt tas ir tāpēc, ka līdzīgi pasaulslavenajām katedrālēm, kas sniedzas augšup pie Dieva, tā arī kalni, ar majestātiskām priedēm liek dvēselēm vērst savu skatu uz debesīm. Kāds garīdznieks reiz teica, ka viss, kas latviešu dvēselēm ir vajadzīgs, lai piedzīvotu garīgu pārdzīvojumu, ir kalni. Varbūt tādēļ tik daudz klosteru atrodas kalnu galotnēs?
Bet kalni ir nozīmīgi vēl kāda iemesla dēļ. Tās ir vientuļas vietas, un tās ir vientuļas vietas tāpēc, ka tās ir grūti sasniegt. Lai kāptu kalnā, ir nepieciešama piepūle un spēja koncentrēties uz mērķi. Cilvēki nekāpj kalnos tāpat vien. Viņi vēlas nokļūt kalna virsotnē.
Kad kāds kāpj kalnos Bībelē, bieži vien tas ir tādēļ, lai sastaptos ar Dievu vienatnē, prom no pūļa, lai koncentrētos uz savu svētlaimības mērķi.
Pravietis Elija, par ko dzirdējām pirmajā lasījumā, atrodas alā Horeba kalnā, jo viņš slēpjas no saviem ienaidniekiem. Viņš ir aizbēdzis no Svētās zemes uz šo svēto kalnu, kur kādreiz Mozus ar Dievu runāja vaigu vaigā. Varbūt Elija vēlas runāt ar Dievu? Varbūt viņš vienkārši meklē patvērumu no tiem, kuri grib viņu nogalināt? Bet rezultāts ir viens. Ar koncentrēšanos un piepūli viņš ir sasniedzis mērķi, un tagad Dievs ar viņu runā.
Esat jau dzirdējuši citos sprediķos, ka Dievs parasti nerunā vētrā, zemestrīcē vai kaut kādās lietās, kas ir kliedzošas vai uzkrītošas. Dievs runā ar lēnu, klusu balsi. Šie vārdi liek domāt par sirds čukstiem. Kaut kas tik maigs un kluss, ka, ja mēs apzināti nekoncentrējamies un apzināti neieklausāmies, mēs varam palaist to garām un to nesadzirdēt.
Tas neizslēdz to, ka Dievs varētu runāt caur vētru vai zemestrīci – dažreiz Viņš tā dara, lai pievērstu mūsu uzmanību, jo mēs esam tik kurli. Bet tas ir izņēmums. Tas nav, kā Dievs parasti runā ar mums. Savukārt seno laiku dievi, šķiet, runāja tikai tā. Iedomājieties Zevu no grieķu panteona, senlatviešu Pērkonu vai Šivu no hinduistu vēdām. Lai iebiedētu un pieprasītu pielūgsmi no cilvēkiem, šie viltus dievi sarīkoja šovu, līdzīgi iluzionistiem uz skatuves ar sprādzieniem, dūmiem un miglu. Māksla bez satura.
Toties mūsu Dievs, Bibliskais Dievs no iesākuma nevēlas atstāt iespaidu uz mums, bet dibināt attiecības ar mums. Attiecības prasa tuvību. Aktieris uz skatuves var izlikties, ka viņš ir tuvs draugs visiem skatītājiem, bet tas ir viņa meistarības dēļ, nevis īstenība. Īstas attiecības notiek pie kafijas tases, pie sarunām, pastaigās un kopā būšanā. Attiecības veidojas nevis kliedzot, bet caur sirds čukstiem.
Tāpēc Dievs, kurš bija tālu debesīs, nāca tuvu savā Dēlā Jēzū Kristū. Ar Jēzu varam sarunāties. Ar Jēzu varam pastaigāties dzīves gājumā. Ar Jēzu varam dalīties sirds čukstos lūgšanā. Jēzus ir te – Vārdā un Sakramentā, lai veidotu attiecības ar mums. Ne kā teātrī caur aktieri, kas ar savu meistarību liek mums justies kā draugiem, uz kuru mēs skatāmies un tiekam garīgi izklaidēti. Nē. Jēzus ir šeit, lai būtu un paliktu ar ikkatru, kas uz Viņu tic un cer. Jēzū mēs dzirdam Dieva lēno balsi.
Bet tas nenotiek automātiski. Tas nav kā elektrības slēdzis – ieslēgšu un Jēzus būs man klāt. Problēma nav ar Jēzu. Līdzīgi, kā Ēdenes dārzā Viņš mūs meklē un sauc, “Kur tu esi?” (1Moz 3:9). Problēma ir ar mums un mūsu grēcīgo dabu, kas drīzāk bēg prom no Dieva un Viņa lēnās balss, paslēpdamies krūmos, vai ikdienas darbos, raizēs un rūpēs, nekā atgriežas, kā Pazudušais dēls mīlošās Tēva rokās. Ir viegli mums ieslīgt domā, ka mūsu attiecībās ar Dievu viss ir kārtībā. No Dieva puses tā ir vistīrākā patiesība. Kurš ir redzējis Mikelandželo fresku no Siksta kapelas “Ādama radīšana”, kur Dievs izstiepdams izstiepj savu roku pretī Ādamam, bet Ādams, ļengani pastiepj savu roku, it kā sakot, “eh, varu tev pieskarties, varu arī nepieskarties.”
Tādi mēs esam. Varu lūgt, varu arī nelūgt. Varu lasīt Bībeli, varu arī nelasīt. Varu ar nodomu piedalīties dievkalpojumā, varu būt vienaldzīgs skatītājs. Varu ar ilgām saņemt Sakramentu, varu to darīt aiz ieraduma. Dievbijība ir apzināta izvēle. Tas prasa piepūli un koncentrēšanos būt klātesošam šinī brīdī, apzināties Dieva klātbūtni šinī brīdī, saklausīt Dieva lēno balsi šinī brīdī. Ir ļoti vienkārši, ka mūsu uzmanība tiek novērsta. Velns to tik vien gaida, kā brīdi, kurā novērst mūsu uzmanību. Baznīcā ir par karstu vai par vēsu. Garīdznieks runā par skaļu vai par klusu, par ātru vai par lēnu. Tas cilvēks dzied par skaļu vai par klusu. Kāpēc altārpuķes ir tādas? Ir miljoniem lietu, kas var novērst mūsu uzmanību, ja mēs apzināti, ar nodomu un piepūli nekāpjam šajā garīgajā kalnā, kas mums priekšā – vai tas būtu baznīcā, mājās, rekolekcijās, brīvajā laikā, vai pat darbā (jo pat darbā ir iespēja atcerēties, ka Dievs ir mums klāt, lai mēs darām, kā raksti saka, “it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem” (Ef 6:7)).
Kas vēl – pieminiet šodienas evaņģēlija lasījumu, kur Jēzus, pēc garas, kalpošanas pilnas dienas uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Jēzus ir Dievs. Viņam bija kontakts ar Tēvu visu laiku. Kādēļ Viņam bija atkal un atkal jāmeklē nomaļa vieta (šinī gadījumā kalns), lai komunicētu ar savu Tēvu? Tam ir vismaz divi iemesli.
Pirmais – jo Jēzum nav tikai Dievišķa daba, kas vienmēr ir kopā ar Dievu, bet Jēzum ir arī cilvēciska daba, ko Viņš iemantoja no Jaunavas Marijas. Dievišķā daba nevarēja just atšķirtību no Dieva. Toties cilvēciskā daba varēja. Jēzus ir Dievs-Cilvēks. No cilvēciskās puses Jēzum bija nepieciešama garīgā atpūta Dieva klātbūtnē tikpat daudz, kā mums.
Un tas ir otrais iemesls. Jēzus ir mūsu piemērs garīgās lietās. Ja Viņam bija nepieciešama garīgā atpūta, mums arī tā ir nepieciešama. Jā Jēzum bija vajadzīgs kāpt kalnā, t.i., pielikt pūles, lai Dievu lūgtu un pielūgtu, mums arī. Ar šo mēs pestīšanu nepelnām, bet padziļinām savu ticību, kā rakstīts, “gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” (Fil 2:12)
Ko es gribu uzsvērt ir, ka, kaut ticība un pestīšana ir dāvana no Dieva, tuvība un svētība prasa no mums apzinātu rīcību, jo velns un grēks ir vienmēr gatavi mūs novērst no šaurā ceļa. Kā kalnā kāpšana ir grūta un prasa pūles no mūsu puses, lai sasniegtu virsotni, tā arī garīgā kalnā kāpšana prasa uzmanību un izvēli no mūsu puses. Neviens nekāpj kalnā tāpat vien, bet ar nolūku. Tāpat mēs kāpjam ticības kalnā ar nolūku, ar uzmanību un ar Dieva palīgu. Āmen.