“Kamielis”, 10.10.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Am 5:6–7, 10–15; Ebr 4:12–16; Mk 10:17–31

“Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” (Mk 10:25)

Ir sens stāsts par šo Rakstu vietu (es nezinu vai esmu par to runājis šajā draudzē), kas ir ļoti populārs un izplatīts. Es esmu to dzirdējis vairākos sprediķos gan Amerikā, gan Latvijā. Slavenais stāsts ir par vārtiem Jeruzālemes mūrī, kas saukušies “Adatas acs”. Šie vārti bijuši ļoti šauri un zemi, viegli apsargājami, un tikuši atvērti tikai vakaros, lai ielaistu tirgoņus pilsētā kontrolētā veidā – pa vienam. Tiek stāstīts, ka kamieļiem bijis jāiet cauri šiem vārtiem uz ceļiem, tāpēc ka vārti bijuši tik zemi. Kad kārtējais tirgonis nācis pie vārtiem ar savu kamieli, bijušas problēmas, jo pēc ilga un grūta ceļojuma cauri tuksnesim, kad kamielis nolocījies uz ceļiem, lai tiktu cauri vārtiem, tas aiz noguruma nekur negribējis iet. Kamielis tur vienkārši palicis, nobloķējot eju. Tāpēc Jēzus teicis, ka ir vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā.

Kaut stāsts ir labs, ir dažas problēmas ar to. Pirmkārt, arheoloģiski šie vārti nekur nav atrodami. Otrkārt, šie vārti nekur netiek minēti senajos dokumentos. Treškārt, senos laikos visi pilsētas vārti naktī tika slēgti drošības apsvērumu dēļ, un nekur nav piefiksēti šādi mazi, šauri vārti, ko tirgoņi varētu būt lietojuši nakts stundās. Loģiski domājot, pat ja būtu šādi vārti, vārtu sargi zinātu, ka ielaist kamieli būtu problēmas, jo vārti būtu nobloķēti vairākas stundas, un citi tirgoņi, maigi sakot, būtu stipri neapmierināti. Vārtu sargi vienkārši neļautu kamieļiem iet cauri vārtiem.

Varbūt šī ir laba ilustrācija par pazemību, it kā sakot, ka Jēzus ir vārti, un mēs esam kamieļi, kam jāmetas ceļos vārtu priekšā, bet beigu beigās šis ir tikai stāts. Jēzus runāja burtiski par īstu adatu, un ka tas ir faktiski neiespējami kamielim tai izlīst cauri. Ja Jēzus runātu par īstiem vārtiem, kāds varētu domāt, ka ir kaut kāda iespēja vilkt, stumt vai citā veidā izvilināt vai sist kamieli cauri. Bet Jēzus runāja par īstu adatu un īstu kamieli, lai saprastu, ka tas patiešām ir neiespējami. Tāpat tas ir neiespējami mums saviem spēkiem tikt debesīs. Mēs nevaram izpelnīties debesis, nopelnīt debesis vai jebkādā veidā izpelnīties debesis ar saviem darbiem vai pūlēm. Jēzus evaņģēlijos atkal un atkal saka: jūs to nevarat izdarīt, tas nav jūsu spēkos. Jūs to nevarat, bet Es to varu jūsu vietā. Skatieties uz Mani, ticiet uz Mani, un jūs būsiet ar Mani. Kā Pāvils māca: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties.” (Ef 2:8-9)

Šai ziņai vajadzētu būt labajām ziņām tiem, kuri jūtas necienīgi vai vainīgi Dieva priekšā. Caur Kristu mēs tiekam darīti cienīgi Tēva priekšā. Ko jūs esat darījuši, lai izpelnītos jūsu kristības, kas mazgāja jūs no iedzimtā grēka vainas un darīja jūs par Dieva bērnu? Ko mazs zīdainītis ir darījis, lai izpelnītos tādu dāvanu? Neko. Pilnīgi neko. Tā ir Dieva dāvana bez jūsu darbiem. Ko jūs esat darījuši, lai izpelnītos dalību Svētajā Vakarēdienā, kas pēc Kristus apsolījuma dāvā grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi. Mielastā, kas ir maza daļa no Debesu mielasta, kas nāk. Atkal, neko. Pilnīgi neko. Tā ir dāvana, ko Kristus no sevis dod brīvprātīgi ikvienam, kas tic. Ko jūs esat darījuši, lai izpelnītos grēksūdzi un absolūciju? Kristus vārdus, kas izrunāti ar mācītāja lūpām, kas atraisa un atsvabina mūs no visiem mūsu grēkiem un pārkāpumiem. Mēs ar saviem darbiem – domās, vārdos un darbos; ar to, ko esam darījuši un ar to, ko vajadzētu izdarīt, bet nedarījām – esam pelnījuši sodu un mūžīgu pazušanu, kā Mozus brīdināja: “Nolādēts, kas nedara šīs bauslības vārdus un nepilda tos!” (5Moz 27:26 (Gal 3:10)). Citur ir rakstīts: “Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs” (Jek 2:10). Skaudra patiesība ir, ka “mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu” (Jes 53:6), un “visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rm 3:23).

Patiesība ir, ka neviens nav pelnījis Debesis, kur grēks nedrīkst ieiet vai apmesties. Atcerieties, ka gaismas eņģelis Lucifers, līdz ar visiem saviem dēmoniem, tika izmests no Debesīm, kad grēks un lepnība tika atrasti viņa sirdī? Viņš tika izmests par vienu grēku. Par cik grēkiem mēs esam vainīgi? Par cik, kurus mēs apzināmies? Par cik, kurus neapzināmies?

Tāpēc, kad šis jaunais bagātnieks nāk un vaicā, “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Mk 10:17) viņš īstenībā prasa – es visus baušļus esmu turējis kopš manas jaunības, vai ir vēl kas, kas man jādara? Šis ir tik dabiski, pajautāt, kas no manis tiek prasīts? Ar ko es varu tikt cauri? Kas ir tas minimums, kas man ir jādara? Tas ir, kā iekāpt lidmašīnas pilota kabīnē un domāt, ka ja es saprotu, kā stūre un drosele darbojas, es māku lidot. Bet nav tāds minimums. Ir tikai maksimums. Viss, vai nekas.

Bet šis cilvēks, kā arī daudzi citi mūsu pasaulē, to nesaprot. Ko dara Jēzus? Viņš jaunekli saprot un ne tikai saprot, bet arī iemīl. Jēzum ir iejūtība pret šo nabaga pazudušo dvēseli tāpat, kā Viņam ir iejūtība pret mums. Lai atvērtu viņam acis, Jēzus uzdod vēl vienu uzdevumu, lai šis bagātais jauneklis saprot, ka viņš to nespēj. Lai šis bagātais jauneklis beidzot krīt pie Jēzus kājām un atzīst – es to nevaru! Palīdzi man!

Kad bagātnieks aizgāja nomākts, sadrūmis par šo vārdu, ko Jēzus teica, Jēzus pagriezies pret mācekļiem teica, cik grūti ir ieiet debesu valstībā. Var dzirdēt Viņa balsī, cik Viņš pats ir sadrūmis, ne tik daudz, ka bagātnieks nevarēja šķirties no savas bagātības, bet, ka bagātnieks aizgāja prom ar domu, ka viņam nav cerību. Ka viņam neienāca prāta prasīt Jēzum palīdzību. Ka viņš joprojām gribēja paļauties uz saviem spēkiem, nevis uz Jēzus personu.

Kad Bībele runā par bagātības nedienām, ir jāatceras, ka Bībele nerunā, ka bagātība pati par sevi ir ļauna. Salamans bija bagātākais cilvēks pasaulē. No konteksta varam saprast, ka arī Lācars, ko Jēzus uzcēla no mirušajiem, bija bagāts cilvēks. Kad Bībele runā par bagātību un bagātniekiem, parasti līdz ar to ir domāta lepnība. Ka bagātnieks paļaujas tikai uz sevi un savu bagātību. Bagātnieks mūsu stāstā negrib paļauties uz citiem, pat uz Jēzu nē. Tāpēc Jēzus teica, ka ir vieglāk kamielim iet caur adatas aci nekā bagātniekam (t.i., lepnajam) ieiet debesu valstībā. Ja cilvēks, bagāts vai nabags, nāk pie Jēzus ar savu lepnību, domājot, ka “es pats varu tikt Debesīs”, vai vēl skaudrāk “es savā spēkā ar Jēzus piepalīdzēšanu varu tikt Debesīs”, tas cilvēks nesaņems neko un paliks savos grēkos. Bet tas cilvēks, kas pazemībā un ticībā nāk pie Jēzus, saņems visu, ko cerējis – grēku piedošanu un svētību šajā dzīvē, un mūžīgo dzīvi valstībā, kas nāk.

Mācekļi saprata, cik nopietna bija šī saruna. Varbūt viņi domāja, ka tāpēc, ka viņi bija atstājuši visu, lai sekotu Jēzum, tas viņiem piešķīra papildu kredītus. Varbūt viņiem joprojām bija tāda mentalitāte, ka katram ir jādara, cik vien spēj, lai būtu debesu cienīgs. Varbūt mums ir tāda attieksme. Bet, lai Jēzus vārdi mums ir par stiprinājumu un iedrošinājumu, vārdi, kas tika izrunāti pestīšanas kontekstā: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas” (Mk 10:27). Āmen.