Teksti: 1Moz 1:1–2:4a; 2Kor 13:11–13; Mt 28:16–20
“tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 28:9)
Kristiešu Dievs ir citādāks, nekā visi citi dievi, kuri var tikt nosaukti zem debess. Kā kristiešiem mums tas var likties skaidrs. Kristieši teiktu, ka mums ir vienīgais patiesais Dievs, pārējie ir dēmoni un elki; mums ir vienīgais mīlestības Dievs, pārējie nīdēji un viltvārži; mums ir vienīgais pestīšanas Dievs, pārējie slepkavas un pazudinātāji.
Bet, ja būsim godīgi, šie raksturojumi ir subjektīvi un atkarīgi no skatupunkta. Musulmanis varētu teikt to pašu par savu Allāhu, ebrejs (kas ir Dieva izredzētais, kurš vēl nav pieņēmis savu mesiju Kristu par pestītāju) sacīs, ka JHVH viņam ir vienīgais Dievs, budists varētu pozitīvi aprakstīt savu Nirvānu, jaunpagāni un ezotēristi varētu atrast mierinājumu savos maģiskajos rituālos, astroloģijā vai citās enerģiju manipulācijās.
Tas nozīmē, ka vienkārši teikt, ka mans Dievs ir vislabākais, jo es tā jūtu, un esmu piedzīvojis Viņa labumu, nav labs un pamatots arguments. Tas ir subjektīvs arguments, balstīts uz personīgo pieredzi, nevis objektīviem faktiem. Es varu subjektīvi teikt, ka balts ir melns, jo es tā jūtu, bet tas nemaina objektīvo faktu, ka balts pēc fizikas likumiem ir balts. Lai runātu par objektīvu faktu, tam ir jābūt patiesam neatkarīgi no manām izjūtām.
Un šeit kristietība atšķiras no citām reliģijām. Kristietībā pastāv objektīvi fakti, kas apstiprina tās patiesīgumu. Vislielākais un svarīgākais no tiem ir Kristus augšāmcelšanās. Tā laika avoti liecina par augšāmcelšanas patiesīgumu – ebreju, romiešu un grieķu vēsturnieki – visi savos darbos liecina par Jēzus Kristus eksistenci, par Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Bībeles manuskriptu daudzums, ko varam salīdzināt un pētīt, arī liecina par kristietības īstumu, kas balstās nevis uz privātu atklāsmi un fantāziju, bet uz īstiem, pārbaudāmiem faktiem.
Ir arī daudz citu pierādījumu ārpus Bībeles liecības, kuri apkopoti dažādās mūsdienu grāmatās, piem. “Kas ir šis Cilvēks?” (Džošs Makdauēls), “Vēstures Jēzus un ticības Jēzus” (F.F.Brūss), vai angļu valodā grāmata vai filma “The Case for Christ” (Lee Strobel). Pat Alfa kursa lekcija “Kas ir Jēzus?” apskata objektīvus faktus, kādēļ kristietība nav akls lēciens ticībā, bet racionāls solis sperts patiesībā.
Šī patiesība sevī ietver ticību Trīsvienībai. Ir viena dievišķā Būtība, kas parādās trijās personās – Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā. Trīs personas, viens Dievs. Bibliskie autori uzsver šo konceptu vairākkārt.
Citas reliģijas ir lietojušas šo Trīsvienības mācību par ieganstu pret kristietību. “Kā trīs varētu būt viens?” ir jautājums, ko parasti dzird. Matemātiski tas nav iespējams. Trīs nav viens un viens nav trīs. Pat neizglītoti zvejnieki saprastu šo patiesību. Tomēr apustuļi runāja gari un plaši par šo tēmu, mācot par Trīsvienību. Jautājums ir, vai viņi bija kļūdījušies, apmāti, mēģinot dibināt jaunu reliģiju uz neiespējamiem pamatiem? Nē! Viņi visi saprata matemātiku, bet tomēr uzsvēra šo atklāto patiesību par Dieva neizprotamo būtību. Ja viņi gribētu izgudrot sevis izdomātu reliģiju, vai viņi nebūtu izgudrojuši ko loģiskāku, ko saprotamāku? Kāpēc mācīt sarežģītu doktrīnu par Trīsvienību, ja kaut kas vieglāks būtu derējis? Trīsvienības komplicētā mācība pati par sevi norāda, ka tā nav cilvēku izdomāta.
Bet, ja domājām par Dievu, tas, ka Viņš varētu eksistēt Trīsvienībā, ir loģisks secinājums. Kristīgs autors un apoloģēts Klāvs Steipls Luiss skaidrojis Trīsvienību šādi: Ja mēs sākam ar vienu dimensiju, mums ir noteiktas iespējas – mēs varam zīmēt līniju. Ja pievienojam otru dimensiju, parādās vēl vairāk iespējas – mēs varam zīmēt figūru. Ja pievienojam trešo dimensiju, iespējas vēl vairāk vairojas – varam zīmēt objektu. Ar katru dimensiju vairojas iespējas. Katra dimensija pastāv pati par sevi, un ar katru pievienoto dimensiju sarežģītība palielinās. Mēs esam ierobežotas būtnes, kas dzīvo ierobežotas dzīves. Mēs piedzimstam un mirstam, un iespējas, kā mēs varam izpausties, ir ierobežotas. Tagad padomāsim par Dievu, kas ir neierobežots, kam nav ne sākums ne gals, un kura izpausmes ir neierobežotas. Komplicētība, kurā dievišķā Būtība var izpausties, ir neaprakstāmi daudz lielāka, nekā mēs savā ierobežotībā varam iedomāties.
Vai nav tā, ka Trīsvienības komplicētībai daudz vairāk atbilst šī realitāte, ka Dievs eksistē ārpus laika un telpas, ko paši varam piedzīvot un aprakstīt? Aprakstīt neierobežotu un mūžīgu Dievu ar vārdiem un terminiem, ar ko varam aprakstīt lietas mūsu ierobežotajā un laicīgajā pasaulē, šķiet, neiespējami un neadekvāti. Tādēļ es saku, ka mācība par Trīsvienību, ka ir viena dievišķā būtība, ko mēs pareizi saucam par Dievu, un trīs personām, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kas ir šajā vienīgā dievišķajā būtībā, ir pierādījums, ka šī mācība nav izdomāta, bet atklāta un norāda uz augstāku patiesību, par Dievu, kas stāv ārpus laika un telpas.
Ir arī loģisks jautājums, ko varam sev uzdot. Bībele saka, ka “Dievs ir mīlestība” (1Jņ 4:8). Lai mīlētu, ir vajadzīgas vismaz divas būtnes – viens, kas mīl, otrs, kas saņem mīlestību un otrādi. Islama ticībā Allāhs ir viens. Ir viens dievs—Allāhs. Viņš ir monāde. Jautājums: kā šī monāde varēja mīlēt pirms radīšanas, kad nepastāv objekts, kuru mīlēt? Kristīgajā ticībā šis jautājums ir viegli atbildēts. Pirms radīšanas Dieva mīlestība izpaudās starp Trīsvienības personām. Dievišķās personas Tēvs, Dēls un Svētais Gars mūžīgi mīlēja cits citu dievišķīgajā Vienībā. Trīsvienība pēc būtības ir mīlestības izpausme tieši tādēļ, ka Viņš ir trīs Personas vienā Būtībā. Viņš ir mīlestība tieši tādēļ, ka Viņš ir Trīsvienīgs. Dieva mīlestības būtība pierāda, ka Viņš ir Trīsvienīgs.
Bībele runā par Dieva Trīsvienīgo būtību dažādi. Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka Dievs runā par sevi daudzskaitlī, teikdams: “Taisīsim cilvēku pēc Mūsu tēla, pēc Mūsu līdzības” (1Moz 1:26). Dievs runā ar sevi daudzskaitlī. Nevis “taisīšu cilvēku” (vienskaitlī), bet “taisīsim” (daudzskaitlī), un “pēc Mūsu tēla” nevis “pēc Mana tēla”. Turklāt vārds “Dievs” ebreju Bībelē ir Elohīm, kas gramatiski ir daudzskaitlinieks.
Tomēr Dievs mācīja Israēlu apliecināt savu ticību šādi: “Klausies, Israēl! Tas Kungs, mūsu Dievs – Tas Kungs ir viens!” (5Moz 6:4). Visapkārt Israēla nācijai bija tautas, kas ticēja daudzdievībai, ka pastāvēja vairāki dievi. Dievs, kas sevi atklāja Ābrahāmam, Jēkabam un Īzakam, Tas Kungs, kas sevi atklāja Mozum degošajā ērkšķu krūmā, kā JHVH – “Es esmu, kas Es esmu” (2Moz 3:14) jeb Esošais, kas slēdza derību ar Israēla tautu pie Sīnaja kalna, saka, ka Viņš ir viens, viens Dievs.
Bet šajā teikumā “Klausies, Israēl! Tas Kungs, mūsu Dievs – Tas Kungs ir viens” vārds “viens” ebrejiski ir echad. Echad var tulkot, kā viens vesels, kas var sastāvēt no citām vienībām, līdzīgi kā vīnogu ķekars ir viens, bet sastāv no daudzām vīnogām. Dievs ir singularitāte, kas pastāv pluralitātē. Dievs ir viens, bet reizē arī vairāk.
Ir daudzreiz mēģināts ar dabiskiem piemēriem izskaidrot Dieva Trīsvienīgo būtību. Bet visi piemēri ir nepilnīgi un galīgi neadekvāti, jo mēģina izskaidrot neierobežotu un mūžīgu ar to, kas ir ierobežots un laicīgs. Piemēram: ir leģenda par Sv. Patriku, kas skaidroja Trīsvienību ar āboliņa lapiņu – trīs lapiņas, viens augs. Problēma ir tas, ko sauc par partiālismu, ka šīs lapiņas ir tikai daļa no kopuma. Tas kļūdaini izsaka, ka katra persona ir tikai viena trešdaļa no dievišķās būtības, nevis ka katra persona pati par sevi ir pilnīgs Dievs. Šis piemērs ved pie nepareizas saprašanas par Trīsvienību.
Citi piemēri ir par sauli: saule ir kā Tēvs, saules stari kā Dēls, siltums uz sejas kā Svētais Gars. Šo herēzi sauc par ariānismu. Tas galīgi neder, jo tas saka, ka saule pastāvēja pirms Dēla, un, ka Dēls līdzīgi, saules staram ir radīts, kaut Tēvs un Dēls ir vienlīdzīgi mūžīgi. Visbeidzot Svētais Gars tiek aprakstīts, kā jūtamu efektu, nevis Personu, kas to izraisa. Varam arī piebilst, ka saule, stari un siltums nesastāv no tās pašas būtības, bet katram ir sava būtība, turpretī Trīsvienības personām ir tā pati dievišķā būtība.
Ļoti populārs Trīsvienības skaidrojums ir, lietojot ūdeni. Ūdens būtība ir tā pati, bet tā var parādīties kā šķidrums, kā ledus vai kā gāze. Izklausās labi. Bet tas ir modālisms, kas neadekvāti izskaidro Trīsvienību, jo liek saprast, ka Trīsvienība parādās vai nu kā Tēvs, vai nu kā Dēls, vai nu kā Svētais Gars. Nepareiza skaidrošana, kas ved pie nepareizas saprašanas.
Šie populārie Trīsvienības skaidrojumi visi īstenībā sakņojas kādā kristīgā herēzē, un neder, lai izskaidrotu Biblisko saprašanu par Trīsvienību.
Vienīgais veids, kā pareizi saprast, mācīt un apliecināt Trīsvienību, ir, lietojot vēsturiskās ticības apliecības, kas izsmeltas no Bibliskās mācības. Agrīnajā Baznīcā cīnījās pret dažādām nepareizām domām par Dievu, par Kristu un par ticību vispār.
Viena ķecerība noliedza Kristus dievišķo pusi[1], cita noliedza Kristus cilvēcisko pusi[2]. Daži uzskatīja, ka Jēzus dzima kā cilvēks, bet kļuva par Dievu[3], citi uzskaitīja, ka Jēzus bija tikai Dievs, bet cilvēks—nē[4]. Varbūt šķiet nesvarīgi dzirdēt par šīm ķecerībām tagad, bet velns šajā ziņā nav oriģināls. Visas sektas un kulti savā teoloģijā seko kādām no senajām ķecerībām un novirzās no pareizās ticības, vai tie būtu mormoņi, Jehovas liecinieki, Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze (ko nesajaukt ar LELB Jēzus draudzi), Kristīgā zinātne, Mūnisms, daži Mesiānisko jūdu atzarojumi, Jaunapustuliskā baznīca, musulmanisma, vai kādi citi. Ir arī vesela virkne citas filosofiski un pseido reliģiski organizācijas, kas piedāvā zināšanu (gnosis) pestīšanas vietā: Scientoloģija, Bahāisms, Rosikruciānisms, austrumu reliģijas vai filozofijas, Brīvmūrnieki un Masoni un daudz citi. Kristiešiem nav ko pīties šādās organizācijas, kas apdraud pestīšanu.
Vēsturiskās ticības apliecības, ko lieto mūsu Baznīca un citas tradicionālās kristīgās konfesijas, ir ortodoksijas garants, ka šīs Baznīcas māca un seko pareizajai ticībai par Trīsvienību un citām pamata kristīgajām mācībām.
Tātad, atgādinu, ka vienīgais veids, kā pareizi mācīt, saprast un apliecināt ticību Trīsvienīgajam Dievam ir lietojot vēsturiskās Ticības apliecības. Atanāzija ticības apliecība, ko lietosim šodien, Trīsvienības svētkos, ir rakstīta, lai aizstāvētu un paplašinātu Nīkajas ticības apliecību. Lietojot specifisku valodu, kas apraksta kas Trīsvienība ir, un kas tā nav, sekojot, bet, nepārsniedzot Biblisko atklāsmi, šī apliecība nosaka, kam un kā mums būs ticēt Trīsvienībai kopumā, un kā mums būs saprast katras dievišķās personas lomu šajā dievišķajā vienībā.
Trīsvienības būtība ir sarežģīta. Izskaidrot to citos vienkāršos vārdos nav iespējams. Cilvēki ir mēģinājuši, un katrs mēģinājums ir cietis herētisku neveiksmi. Atcerieties, ka ķecerība nav tikai kļūda mūsu saprašanā par ticību, tā ir ticības noliegšana, aizstājot īsto ticību ar izgudrotu. Tikai īstā ticība spēj izglābt. Neīstā ticība ved postā, tādēļ Atanāzija ticības apliecība beigās stingri brīdina: “Kas nopietni un neliekuļodams tai netic, nevar tikt glābts.”
Mēs netiekam pestīti caur zināšanām. Mēs tiekam pestīti ticībā. Bet pareizas zināšanas nosaka, kā un kam mēs ticam. Ir svarīgi zināt, ka tas, kam mēs ticam ir pareizs un patiess, lai varam paļauties uz to, kam ticam un ceram – mūsu dvēseļu pestīšanu. Ir labi zināt, ka kristietība nav tāds ziepju burbulis, kas pārsprāgs, līdzko to aiztiksim. Gadsimtiem ilgi baznīctēvi, teologi un vienkārši ticīgie ir pārbaudījuši no visām pusēm mūsu ticību un atraduši, ka tā ir stabila un uzticama. Vai tā ir vienkārša doma, ka Kristus par mums ir miris, vai sarežģīts formulējums, aprakstot Trīsvienības būtību, kristietība ir patiesa, pārbaudāma, un pamatota. Lai Svētais Gars apgaismo mūsu sirdis, ka ieejam ticības noslēpumos un tiekam nešaubīgi stiprināti to patiesībā uz mūžīgo dzīvošanu. Āmen.
[1] Ariānisms, mūsdienās: Jehovas liecinieki
[2] Docētisms
[3] Nestoriānisms, mūsdienās: mormonisms
[4] Gnosticisms, mūsdienās: jaunais laikmetisms (New age)