Teksti: Jer 31:31–34; Ebr 5:5–10; Jņ 12:20–33
“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu.” (Jņ 12:24)
Ir dziesma mūsu dziesmu grāmatā ar vārdiem: “Kāpēc Tu miris esi, to dod mums, Jēzu, prast.” Man liekas, ja prasītu vidusmēra draudzes loceklim, kāpēc Jēzum bija jāmirst, atbilde būtu kaut kas līdzīgs šim – lai samaksātu par mūsu grēkiem. Kā Jēzus miršana pie krusta varētu samaksāt tieši par maniem un jūsu grēkiem, varbūt vairākiem nebūs tik skaidrs, bet ticība, ka Jēzus krusta nāve ir cieši saistīta ar manu grēku piedošanu, būs skaidrs visiem. Kā kviešu graudam ir jākrīt zemē un jāmirst, lai nestu jaunu dzīvību, saka Jēzus, tā Viņam ir jākrīt nāvē un jāmirst pie krusta, lai nestu pestīšanas mūžīgās dzīvības augļus mūsos. Ja līdz šim Gavēņa laikā esam vairāk fokusējušies uz sevi garīgajā ziņā – gavēt, lūgt, izsūdzēt savus grēkus, tad ar šo svētdienu mūsu fokuss pāriet uz mūsu garīguma avotu, Jēzu, kurš dod jēgu un piepildījumu mūsu gavēšanai, lūgšanām un grēku sūdzēšanai. Vienīgi Jēzus miršana dod saturu un pamatojumu grēku piedošanai un līdz ar to mūsu pestīšanai un mūžīgajai dzīvībai. Tikai, ja kviešu grauds krīt zemē un mirst, tas nes daudz augļu.
Bet kā viena cilvēka—Jēzus miršana var nest augļus? Kā jebkura miršana var nest labumu citiem? Cilvēks mirst un viss. Paliek tukšums, asaras un sēras. Kāpēc tu miris esi, dod mums, vecmāmiņ, tēti, draudziņ, bērniņ – prast! Šis ir jautājums, ko esmu dzirdējis pie daudziem kapiem no radiem un draugiem, kas sēro par mīļotajam aizgājējam un nevar saprast, kādēļ viņi aizgāja. Mēs viens otru mierinām par to, cik daudz un labu aizgājējs ir darījis savā dzīvē, bet paliek jautājums, ko tad tieši viņi panāca ar savu nāvi? Kāds labums man vai pasaulei, ar vecmāmiņas vai vectēva, māmiņas vai tēta, vai pat vēl neiedomājamāk – no mana bērna nāves? Tāpēc mēs godīgi varam krusta pakājē kopā ar Jaunavu Mariju, Jāni un Mariju Magdalēnu un visu Baznīcu caur gadsimteņiem teikt – “Kāpēc Tu miris esi, to dod mums, Jēzu, prast!” Un šeit neder vienkāršas, no galvas iemācītas atbildes, kas nemeklē to būtības dziļumu. Ir viegli skatīties uz krucifiksu vai svētbildi ar krustā sisto un nedomāt par to, kas tur īstenībā notika. Notika man un tev. Mūžību dāvājot tiem, kam tas nepienākas. Ir lūgšana, kas skan: “Debesu Tēvs, pasargā mūs no līdzjūtības bez pamata! Pasargā mūs no tukšām skumjām, kurām svešs ir ciešanu dziļums! Palīdzi mums ieraudzīt, ka Jēzus ciešanas bija īstas: …krusts bija īsts, …naglas bija īstas, … ka arī mūsu skumjas var būt īstas!”
Šis Jēzus nāves noslēpums, ko mēs šajā laikā pirms Lieldienām pārdomāsim dziļāk un nopietnāk nekā jebkurā citā laikā Baznīcas gadā, varbūt kļūs saprotamāks, kad pārdomāsim gadījumus, kad viens atdeva sevi par citiem.
2001. gada 11. septembrī, kā mēs daudzi atceramies, divas teroristu lidmašīnas ietriecās Pasaules tirdzniecības torņos Ņujorkā un daudzi simti gāja bojā, kad negaidīti torņi sabruka, iesprostojot tos, kuri nespēja tikt drošībā. Bendžamins Kīfs Klārks tajā dienā nepildīja policista vai ugunsdzēsēja pienākumus. Viņš strādāja par šefpavāru un gatavoja maltītes tiem, kas strādāja kādā finanšu firmā Dienvidu torņa 96. stāvā. Kad lidmašīna ietriecās ēkā, viņš pats nemēģināja glābties no katastrofas. Tā vietā viņš palīdzēja citiem tikt drošībā. Bijušais Jūras kājnieks palīdzēja, lai visi darbinieki viņa darba vietas, kā arī visi citi cilvēki no 96. stāva nekavējoties atstāj ēku. Ar savu varonīgo darbu Klārks izglāba 100 dzīvību. Pēdējais cilvēks, ko viņš izglāba, bija sieviete ratiņkrēslā. Kad viņa bija drošībā, viņš iegāja atpakaļ ēkā, lai glābu citus. Šis bija liktenīgs solis, jo tornis virs viņa sagāzās, nogalinot visus, kas vēl bija iekšā. Par savu rīcību viņš pēc nāves saņēma Nacionālo varonības medaļu. Ko nozīmē Klārka nāve tiem simtiem? Daudz. Visu.
Ir daudzi stāsti par drosmīgiem indivīdiem, kuri pašaizliedzīgi riskējuši ar savu dzīvību, lai glābtu citus holokausta laikā. Viens stāsts, ko nav iespējams aizmirst, ir par poļu priesteri Maksimilianu Kolbi, kurš 1941. gadā tika nosūtīts uz Aušvicas koncentrācijas nometni. Nacisti nāves nometnē lēnām badināja gūstekņus, jo katrs saņēma nelielu devu, kas nespēja uzturēt pat bērnu. Katrs cietumnieks no rīta saņēma tasi kafijas surogāta, zupas atšķaidījuma un pusšķēli maizes vakarā pēc darba. Visiem cenšoties nodrošināt vietu rindā, kur saņemt savu ēdiena devu, tēvs Maksimilians stāvēja malā, lai ļautu citiem ēst, kas nozīmēja, ka viņam bieži vien atlika maz vai nemaz ēdiens. Aušvicā arī valdīja noteikums, ka 10 vīrieši tiks nogalināti, ja viens mēģinās izbēgt no koncentrācijas nometnes. Jūlijā tajā pašā gadā kāds vīrietis no Kolbes barakas izbēga, tāpēc tika izvēlēti 10 vīrieši, lai tiktu nomērdēti lēnā badā. Kamēr Frančišeks Gajonņičeks, viens no 10 cietumniekiem izredzēts nāvei, sāpēs raudāja, Kolbe piegāja pie komandiera un sacīja: “Esmu katoļu priesteris. Ļaujiet man nostāties viņa vietā. Es esmu vecs. Viņam ir sieva un bērni.” Komandieris pieņēma viņa lūgumu, un priesteris ieņēma Frančišeka vietu. Pēc divu nedēļu bada un slāpēm Kolbe bija vienīgais cilvēks grupā, kurš bija pie pilnas samaņas. Viņš brīvprātīgi pacēla kreiso roku pret bendi Boku, kurš 1941. gada 14. augustā injicēja priesterim nāvējošu karbolskābes devu.
1982. gada 10. oktobrī Sv. Pētera laukumā Romā Maksimilians Kolbe tika iecelts svēto kārtā. Starp tūkstošiem svētceļnieku bija Frančišeks ar savu ģimeni – bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Glābjot vienu, Maksimilians Kolbe glāba vairākus. Ko nozīmē Kolbes nāve Frančišekam un viņa ģimenei? Daudz. Visu.
Ko Jēzus nāve nozīmē mums? Mums ir šis laiks pirms Lieldienām – Pūpolu svētdiena, Zaļā Ceturtdiena, Lielā Piektdiena un Klusā Sestdiena, lai to apdomātu. Lai dziļi pārdomātu – ko tas tiešām nozīmē man? Tam vajadzētu nozīmēt daudz, visu. Jautājums mums katram pašam ir, vai tas tā patiešām ir?
Man ir trešais piemērs, kas man šķiet pārāk emocionāls, pārāk smags. Bet tomēr, vēlos, kaut sāpīgi, stāstīt īso, vieglo versiju. 1930-ajos gados Amerikā bija vīrs vārdā Džons Grifits, kas bija lielā, garā paceļamā tilta pār Misisipi upi kontrolieris. Kādu dienu viņš paņēma līdzi savu 8 gadīgo dēlu Gregu. Ap pusdienas laiku Džons pacēla tiltu vairākiem kuģiem. Viņš ar dēlu kopā ēda sviestmaizes, ko bija taisījis Džona sieva un skatījās, kā Misisipi tecēja garām. Laiks skrēja ātri, un viņš dzirdēja, ka strauji tuvojās Senluisas ekspresis. Tilts viņam bija jānolaiž, bet Gregs bija pazudis. Jūs varat nojaust kur. Starp galvenajiem tilta zobratiem. Vilciens ar simtiem cilvēku ātri tuvojās, un, ja Džons nenolaidīs tiltu, tie visi ies bojā. Viņam bija jāizdara grūtākā izvēle, kāda vien tēvam var būt. Viens vai simti? Ar asarām acīm viņš piespieda pogu, lai nolaistu tiltu. Kad vilciens ātri paskrēja garām, viņš redzēja biznesmeņus ar avīzēm rokās, cilvēkus dzerot kafiju, sievietes kārtojot matus un klusībā jautāja: “Cilvēki, vai jūs saprotat, ko es upurēju jūsu dēļ? Vai jūs saprotat?”
Mēs jau zinām, kā šīs dienas, kā Jēzus upura nāve beidzās – ar augšāmcelšanos, ar uzvaru, ar tukšu kapu un gavilēm debesīs un virs zemes. Pat zem zemes, jo Jēzus ar savu augšāmcelšanos uzvarēja elli un nāvi. Jēzus uzvarēs!
Bet pirms tam ir krusts. Krusts Kristum, kā arī man un tev. Nāve Kristum, kā arī man un tev. Golgāta Kristum, kā arī man un tev. Debestēvs upurēja savu Dēlu, sūtīja Viņu nāvē, lai glābtu ne simtus, ne tūkstošus, pat ne miljonus, bet visu pasauli. Ikvienu, kas tic. Ikvienu, kas raugās uz šo krustu, un saka dziļi savā sirdī – Tu, Kungs, gāji nāvē, lai es ieietu dzīvībā. Tā tiešām ir tiesa, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. Kāpēc Tu miris esi, to dod mums, Jēzu, prast. Āmen.