Teksti: Ps 8:2-7; Rm 11:33-36; Mt 28:18-20
“Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,—kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” (Ps. 8:4-5)
Cik ir cilvēku, kuri domā šādi: “Es neesmu nekas, man nav nekādas vērtības, neviens mani nemīl…”?
Pusaudžu pašnāvību skaits ar katru gadu ir augstāks un augstāks – kāpēc? Jo daudzi neredz nekādu jēgu dzīvot, nav dota nekāda cerība.
Cilvēki, kas tā domā, var arī neskatīties uz augšu, uz Dievu, lai atrastu cerību, jo “ja tas Dievs tur eksistē, tad Viņš laikam ir dusmīgs uz mani.”
Vai vajag tā domāt?
Un tad ir otra veida cilvēki – pārdroši par sevi, pārdroši par visu, ko domā un dara, un, ja vispār domā par Dievu, tad nedomā, ka ir kādas problēmas ar Viņu. Šādi cilvēki domā, ka viss ir kārtībā, un viņi bez problēmām tiks debesīs.
Varbūt vajag tā domāt?
Paskatieties uz radību, cik tā ir liela! Kādreiz pie planētas Saturns piestājās kosmosa zonde. Zonde veica visvisādus pētījumus par mūsu saules sistēmas sesto planētu. Saturns ir tikai trīs planētas aiz mums (aiz Merkūrija un Jupitera). Vai Jūs zināt, cik ilgs laiks zondei bija vajadzīgs, lai aizlidotu līdz mērķim? Septiņi gadi. Iedomājieties! Septiņi gadi, lai aizceļotu uz planētu, kas ir relatīvi tuvu mums. Un, kaut zonde pārvietojas izšautas lodes ātrumā, tai bija vajadzīgi septiņi gadi, lai tiktu līdz Saturnam. Un, ja gribat tikt laukā no mūsu saules sistēmas, ir jātiek vēl trīs planētas tālāk un jāceļo nez cik vēl gadus. Mūsu saules sistēma ir tikai viena no tūkstošiem mūsu galaktikā (un mūsu galaktika ir viena no tūkstošiem… jūs saprotat, kur es virzos ar šo ideju.) Kosmoss ir neiedomājami liels. Dievs to visu radīja. Visas zvaigznes, planētas, komētas, visu, visu, visu.
Šādā neiedomājami lielā kosmosā viens cilvēks var justies pavisam maziņš līdzīgi, ja kāds no laukiem aizbrauc uz kādu lielu pilsētu – ir tāda sajūta, ka var pazust tajā burzmā. Ir jautājums, vai tādā burzmā vispār kāds tevi pamanīs, un vēl svarīgāk, vai kāds par tevi domās. Ja kāds ir redzējis lielus kalnus, vai ir bijis mazā kuģītī lielā jūrā, vai vienkārši paskatījies uz augšu un mēģinājis saskaitīt visas zvaigznes – var sākt justies pavisam mazs.
Un tādi mēs arī esam. Savā ikdienā ir vienkārši domāt, ka esam noteicēji par savu dzīvi, bet, kad paskatāmies uz plašāku pasauli, ir acīmredzams, ka mēs dažreiz esam mazas pilītes lielākā ūdens straumē.
Tie, kuri nav to jutuši, varbūt nav redzējuši tā saukto “lielo bildi” – redzēt dzīvi, kāda tā ir. Tie, kuri ir to jutuši, varbūt saprot, kāpēc ir tik viegli zaudēt cerību.
Bet Dieva vārdam ir ko mācīt mums visiem. Īsāks veids, lai pateiktu labo vēsti, ko Dievs mums saka, ir: “Dievs tevi mīl.” Dievs ir mīlestība, un Viņš domā tieši par tevi.
Kāpēc es to zinu? Jo Svētie Raksti mums to atklāj. Mūsu šodienas teksts saka, ka mēs esam niecīgi, bet tomēr Dievs par mums domā.
Bet kāpēc lai Dievs domātu par mums? Paskatieties uz cilvēci kopumā. Ļaunums, naids, karš, slepkavības, narkomānija, laulības pārkāpšana, zagšana… Runājot par cilvēci kopumā, mēs dažreiz esam diezgan draņķīgi. Ir žēl to teikt, bet tas tā ir. Jo vairāk ir cilvēki kopā, jo vairāk ļaunums spiežas uz āru – varbūt tāpēc ir labāk dzīvot laukos, kur ir mazāk cilvēku.
Šo sliktumu, kas ir cilvēkā, Bībele sauc par grēku. Mēs visi esam mantojuši šo grēku, jo gribam vai negribam, neviens nav perfekts. Un šis grēks nav tikai tas, kas mums ir jāpārvar, bet tas ir jānogalina, lai kas cits, kas labs var dzīvot tā vietā.
Šeit Dievs parāda, cik ļoti Viņš mūs patiešām mīl un cik daudz Viņš par mums domā. Ir viegli domāt, ka Dievs varētu mūs mīlēt, ja mēs būtu labi un paklausīgi bērni. Bet mēs tādi neesam. Tomēr Dievs parāda mums savu mīlestību. Visskaļākais un redzamākais veids, kā Dievs parāda savu mīlestību ir savā Dēlā, Jēzū Kristū, kurš piedzima kā cilvēks un brīvprātīgi atdeva savu dzīvi pie krusta, lai salīdzinātu mūs ar Dievu.
Dievs ir radījis visu kosmosu, visu radību gan redzamo, gan neredzamo, bet visdārgākais, ko Viņš ir veidojis, tie esam mēs. Kad mēs ejam pa nepareizo ceļu, Jēzus, Dieva Dēls, pats nāk pie mums, lai vestu mūs atpakaļ tur, kur mums vajadzētu atrasties – debesu valstībā.
Kas ir lielākais upuris, ko kāds jelkad ir darījis jūsu labā? Es atceros, ka mans vecaistēvs stāstīja, kā viņa vecākais brālis krāja savus santīmus, lai mans vectēvs – viņa jaunākais brālis varētu studēt universitātē. Varbūt kāds jums ir darījis ko labu? Bet tad iedomājieties, ko pats Dievs ir darījis, lai mums būtu mūžīgā dzīvība. Viņš pats mira pie krusta un samaksāja par mūsu grēkiem, lai mēs varētu dzīvot ar Viņu mūžīgā svētlaimē. Dievs to darīja jūsu dēļ. Mēs esam tik dārgi Dieva acīs.
Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?
Mēs esam ļoti vērtīgi Dieva acīs. Viņš ir samaksājis un devis visdārgāko par mūsu dvēselēm. Šajos Trīsvienības svētkos, kad mēģinām izprast Trīsvienības noslēpumu, apcerēsim, ka Trīsvienīgais Dievs, kas ir lielāks par radīto radību, mūs mīl, uzlūko un piemin. Lai Dieva Svētais Gars dod mums ticību, ka varam saprast šo patiesību, lai pieņemtu šo patiesību, un lai atrastu mieru un cerību šajā patiesībā. Āmen.