“Kas gan ir Vārds?”, 2.jan.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 4Moz 6:22–27; Gal 4:4–7; Lk 2:15–21

“Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4Moz 6:22)

Tad, kad bērni tiek adoptēti, viņi pieņem adoptētāju uzvārdu. Viņi vairs netiek saukti pēc dzimtā uzvārda, bet pēc jaunā, adoptētā uzvārda. Man ir pazīstami vairāki šādi cilvēki. Kamēr bērns ir aizbildniecības statusā, viņam ir savs dzimtais uzvārds. Šis laiks vecākiem un audžubērniem ir nosacīti nedrošs, jo bāriņtiesa var atņemt aizbildniecības statusu un atgriezt bērnu valsts aprūpē. Bet, kad vecākiem ir dotas adoptēšanas tiesības, bērnam uzvārds tiek mainīts par apliecinājumu, ka viņš ir jaunās ģimenes pilntiesīgs loceklis un mantinieks. Viņa nākotne ir droša.

YouTube kanālā ir video, kur kādas kuplas ģimenes vidū audžubērnam Kārteram Ziemsvētkos tiek uzdāvināta šīs audžuģimenes bilde. Video ir nofilmēts, kā viņš skaļi lasa kartiņu: “Kārter! Šī ir mūsu ģimenes bilde. Mēs visi ļoti vēlamies, lai uz nākamās būtu arī tu kā daļa no mūsu ģimenes. Kārter, vai tu vēlies kļūt par Kiphartu un būt mūsu dēls un brālis?” Aizkustināts līdz sirds dziļumiem, viņš sāka raudāt, audžu mamma viņu apkampa, un audžutēvs aizkadrā saka: “Mēs gribam tevi adoptēt draudziņ!” Pēc vairākiem gadiem kā bārenim Kārteram bija ģimene.

Kārtera stāsts ir mūsu stāsts. Pirms mēs bijām kristieši, mēs bijām bāreņi, bez Tēva, bez ģimenes. Mūs no Viņa šķīra grēks. Vēl sliktāk, mēs bijām velna gūstekņi, bez spējas sevi atbrīvot.

Kad domāju par mūsu stāvokli pirms atgriešanās, man nāk prātā tautas dziesma: “Kas tie tādi, kas dziedāja / Bez saulītes vakarā? / Tie ir visi bāra bērni, / Bargu kungu klausītāj’.” Bargais kungs ir velns, kas, tēlaini sakot, sēž mums uz muguras, mūs dīda un moka.

Šis ir katra neticīgā, neatgrieztā cilvēka stāvoklis. Un sliktākais ir, ka lielākā daļa cilvēku to neapjauš. Mācītājs Jānis Bitāns ir teicis, ka grēkā kritušam cilvēkam ir iemaukti mutē, un grēks vienmēr viņu stūrē tur, kur viņš negrib iet, kamēr pats cilvēks domā, ka viņš ir brīvs un pats izvēlas. (Rm 7:19)

Ir četras lietas, ko mēs meklējam, lai aizvietotu Dievu: cieņa, vara, bauda un bagātība. Tas ir, pēc kā pasaule dzenas, kas stūrē prom no Dieva. Pat atgriezts cilvēks var apzināti vai neapzināti dzīties pēc šīm lietām un padarīt tās par elku savā sirdī. Atšķirība starp ticīgo un neticīgo ir, ka ticīgajam ir dota iespēja to ieraudzīt, nožēlot, un atgriezties pie īstā Dieva. Neticīgie ir važās saistīti, līdzko Dievs viņus atbrīvo.

Un tas ved atpakaļ pie domas, ka pirms atgriešanās mēs esam bāreņi. Mēs esam velna varā un nesam velna vārdu. Bet atnāca Dievs miesā, Jēzus Kristus, lai mainītu mūsu vārdus, lai mūs atbrīvotu no grēka un velna verdzības, adoptētu un darītu par Dieva bērniem. Mēs nesam Dieva vārdu, kā, rakstīts Atklāsmes grāmatā, “[Dieva] vārds būs uz viņu pierēm.” (Atkl 22:4b)

Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām to, ko sauc par Ārona svētību: “Tas Kungs tevi svētī un pasargā, Tas Kungs apgaismo savu vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs, Tas Kungs paceļ savu vaigu uz tevi un dod tev mieru!” Par to Dievs saka Mozum: “Un lieciet Manu Vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” Dievs liek savu vārdu uz mums, mēs tiekam saukti pēc Viņa vārda un tādēļ tiekam svētīti.

Ir daudz svētības vārdu Bībelē, bet ievērojiet, ka Ārona svētības vārdi ir trīs daļās. Trīs reizes tiek minēts ‘Tas Kungs’. Vai tas ir tāpēc, ka starp teikumiem tauta būtu aizmirsusi, kurš ir Svētītājs? Protams, ka nē. Mēs ar to saprotam, ka mūs svētī katra Trīsvienības Persona – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tādā pat veidā Dievs liek savu vārdu uz mums kristībās, kad tiekam kristīti Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. To pašu varam teikt, kad mums tiek piedots Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Dievs liek savu vārdu uz mums un mūs svētī. Un Vakarēdienā mēs saņemam Dieva vārdu burtiski uz lūpām.

Latviešu valodā ir interesanti, ka personvārds, par ko es runāju līdz šim, ir tas pats vārds, kā lietvārds. Abi divi var apzīmēt vārdu ‘vārds’. Tas dažreiz sarežģī lietas – kad ir domāts personvārds un kad lietvārds? Piemēram, Jņ 1:14: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) ir domāts lietvārds, nevis personvārds. Savukārt Jesajas grāmatā, kur rakstīts, “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds” (Jes 42:8) ir domāts personvārds. Tāpēc ir labi, ja iespējams lasīt Bībeli svešvalodā, kur šie vārdi tie atšķirti, piemēram, angliski, vāciski vai krieviski. Pārsvarā pēc konteksta var saprast, kurš ir kurš, bet lasīt citā tulkojumā vienmēr ir labi, lai saprastu teksta nianses.

Bet vienalga vai ir domāts lietvārds vai personvārds, ir svarīgi zināt un ticēt, ka Dieva Vārds ir tas, kas mūs svētī un glābj. Luters teica, ka Dieva vārds ir ‘tutwort’ – darīšanas vārds, jeb tas, ko tas saka, tas arī dara. Ja Dieva vārds saka, ka kristība glābj (1Pet 3:21), tad Dieva vārds savienots ar ūdeni mūs glābj. Punkts. Ja Dieva vārds saka, ka Jēzus dēļ mums ir piedots, tad mums ir piedots. Punkts. Ja Dieva vārds saka, ka maize ir Kristus miesa un vīns Viņa asinis, tad tas tā ir. Punkts. Visu darbību dara Dieva vārds. Mācītājs ir tikai aicināts un iecelts vīrs, kas sūtīts, lai sludinātu šo tutwort, lai mēs varam to dzirdēt un tam ticēt. Bez ticības šis vārds ir tikai vārds, bez iedarbības. Ar ticību šis ir Dieva spēcīgais vārds, ko Dievs liek uz mums, iekš mums un pār mums, lai mūs svētītu un pestītu. Un ar vārdu ‘ticība’ es domāju stingru paļāvību uz šo Dieva vārdu, un Viņu, kas to ir teicis, ka Viņš ir uzticīgs to arī darīt, nevis vārga vēlēšanās, kas šaubās un tiek šaustīta ar katru jaunu domu, cerot, ka dzirdētais ir patiess. (Heb 11:1)

Vakardien bija Jēzus vārda došanas diena, jo tā bija astotā diena pēc tam, kad svinējām Jēzus piedzimšanu, kad Viņš pēc Bauslības tika apgraizīts, un Viņam tika dots vārds Jēzus. Šis vārds Jēzus satur sevī Dieva vārdu un misiju, jo vārds ‘Jēzus’, ‘Ješua’, nozīmē ‘Dievs glābj’. Viņā vārds – Dievs glābj – tiek dots mums, kas ticam, un mēs nesam šo vārdu kā Viņa bērni.

Kas netika stāstīts tajā YouTube video, ir, ka tētis, mamma un visa ģimene bija jau lēmuši pieņemt Kārteru par savu bērnu. Kā es saku iesvētījamiem, Dievs ir jau nolēmis tevi ņemt par savu bērnu – tas ir pierādīts tavās kristībās, kad Viņš uzliek savu vārdu uz tevi. Luters teica, ka mums ir jāizdzīvo savas kristības ikdienas grēksūdzē un ticībā. Un līdzīgi kā Kārteram tika vaicāts, vai tu “vēlies kļūt par Kiphartu un būt mūsu dēls un brālis?”, katru dienu Dievs mums vaicā: “Vai tu vēlies turpināt būt Mans bērns un nest Manu vārdu?” Ko tu atbildēsi Viņam šodien?