“Kas ir Bībele?”, 17.jūn.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Tim 3:14–16; Mt 12:46–50

“Ikviens, kas darīs Mana debesu Tēva gribu, ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mt 12:50)

Es nesen lasīju par “Gallop Poll” aptauju Amerikā par to, kā cilvēki uzskata un uztver Bībeli. Atbildes sniedzās, sākot no konservatīviem uzskatiem, ka Bībele ir “burtiski Dieva vārds”, līdz nedaudz niansētākam uzskatam, ka Bībele ir “iedvesmots Dieva vārds”, līdz pat uzskatam, ka Bībele ir “senu fabulu grāmata”. Kamēr atšķirība starp pirmajiem diviem uzskatiem, šķiet, nav tik liela, ir skaidrs, ka trešais uzskats, ka Bībele ir fabulu grāmata, ir pavisam kas cits, un atrodas citā kategorijā. Tā, faktiski, ir neticīgs uzskats.

Bet nianse starp uzskatu, ka Bībele ir burtiski Dieva vārds vai iedvesmots Dieva vārds, var arī būt diezgan tālu viens no otra. Pirmais uzskata, ka visa Bībele ir Dieva dota un iedvesmota, burtiski Gara dvesta, kamēr otrais uzskata, ka Bībele satur Dieva vārdu – ka daļa no Bībeles ir no Dieva, bet cita ir no cilvēkiem un mums ir jāatšķir viena no otras. Ir jautājums par autoritāti – vai es turu Bībeli augsti un ticu, ka tā ir Dieva vārds? Vai Bībelei nav tik augsta autoritāte manā dzīvē, un uzskatu, ka kaut kur Bībeles lapaspusēs ir kaut kas no Dieva, un man tas pašam ir jāmeklē, jāierauga un jāatšķir no liekā.

Jautājums: Kas ir visbīstamākais šajās izvēlēs – ticēt Bībelei pilnībā, ticēt Bībelei pa daļai vai neticēt Bībelei nemaz? Manuprāt, visbīstamākais ir otrais – ticēt Bībelei pa daļai. Skaidrošu kāpēc. Ja es uzticos Bībelei pilnībā, ticu, ka tā ir Dieva iedvesmota, ka Svētais Gars ir bijis klāt, kad Bībeles autori pierakstīja tās vēsti, tad es turu Bībeli par autoritāti pār sevi. Tas stāv man pāri, un es stāvu zem Bībeles autoritātes. Bībele māca man, saka, kas man jādara, diktē, kā man ticēt un kam man ticēt. Tas nenozīmē, ka es uztveru visu Bībeli burtiski – Bībele sastāv no dažādiem žanriem: tur ir vēsturiski apraksti, dzeja, līdzības, mācība, pravietojumi u.t.t. Katrs žanrs ir jāsaprot atbilstoši. Dzeju netulko burtiski un vēsturisku aprakstu nelieto par mācību. Bet šāds augsts uzskats par Bībeli tur to par kristietības normatīvo grāmatu, doktrīnas avotu un ticības mēru.

Ja cilvēks uztver Bībeli kā fabulu grāmatu, tad viņš neņems to vērā savā dzīvē. Ja cilvēks ir godīgs, ir pat iespēja ar šādiem cilvēkiem sarunāties un pārliecināt viņus par Bībeles vēsturisko patiesīgumu. Vai vismaz ir iespējams ieinteresēt viņus palasīt kādu evaņģēliju un ar Svētā Gara apgaismību, cerēt, ka viņi tiks uzrunāti.

Bet cilvēkus, kuri uzskata, ka Bībele ir tāds jaukts saputrojums starp Dieva vārdu un cilvēku vārdu, ir visgrūtāk pamācīt, visgrūtāk mainīt viņu viedokli, un tas ir visbīstamāk ticības ziņā. Jo viņi liek paši sevi par autoritāti pār Bībeli. Viņi ieceļ sevi par tiesnešiem, kuri drīkst pateikt, kas ir un kas nav Dieva inspirēts vārds Bībelē. Bieži komentāri no šādiem cilvēkiem ir “Bet tie ir tikai Pāvila vārdi”, vai “Tas bija tikai Pētera uzskats”, vai “Apustuļi dzīvoja sabiedrībā, kas apspieda sievietes, tādēļ neordinēja viņas.”

Pirms vairākiem gadiem bija Bībeles pētniecības komisija ar nosaukumu “Jēzus semināru”, kas nobalsoja par to, kuri Jēzus citāti un notikumi bija īsti un kuri izgudroti vai pielikti klāt. Lietojot četras krāsas, melns—nē, pelēks—visdrīzāk nē un, rozā—visdrīzāk jā, un sarkans—jā, viņi vērtēja visus Jēzus citātus un notikumus Jaunajā Derībā. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka šī komisija vērtēja gandrīz visus Jēzus citātus un notikumus pelēkā krāsā, dažus, notikumus, tādus, kā Viņa brīnumus un pat Viņa augšāmcelšanos melnā krāsā, un vienu vienīgu notikumu sarkanu. Komisija bija pārliecināta, ka Jāņa 11:35 bija patiess. Kas tur rakstīts? “Jēzus raudāja.” Šī “izcilā” komisija spēja vienoties, ka Jēzus asaru kanāli bija lietošanas kārtībā. Kad cilvēki uzstāda sevi augstāk par Bībeles autoritāti, tāds ir iznākums.

Ir baznīcas, kas ieņem šo, es negribu teikt liberālo pozīciju, jo ir arī baznīcas, kas sevi neuzskata par liberālām, bet pieņem šo kritisko uzskatu par Bībeli. Kad es bija pusaudzis, Amerikā bija kustība ar mērķi apvienot visas luterāņu draudzes. Luterāņu konfesijas (manas Baznīcas) satversmes preambulā bija rakstīts, ka “Bībele ir nekļūdīgs Dieva vārds.” Jaunizveidotajā luterāņu konfesijas preambulā bija rakstīts, ka “Bībele ir uzticamais Dieva vārds.” Kā pusaudzis es nevarēju saprast, kādēļ tik lieli strīdi par vārdu, kas izklausās līdzīgi. Bet šī apvienotā luterāņu konfesija, par kuru runāju, kļuva par visliberālāko luterāņu baznīcu Amerikā, ja ne pat visā pasaulē, kas ordinē sievietes un homoseksuāļus, veic geju un lesbiešu laulības, aizstāv transpersonu tiesības, ir par abortiem un eitanāziju, nemaz nerunājot par to, ka viņi noliedz Kristus fizisko augšāmcelšanos, ir mainījuši Tēvreizes vārdus uz “Mūsu Māte debesīs”, regulāri notur starpreliģiju dievkalpojumus ar musulmaņiem, pagāniem, ņūeidžistiem un citiem Kristus noliedzējiem zem virsraksta, ka “mēs jau pielūdzam vienu un to pašu dievu tik-un-tā.”

Jēzus teica: “Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: ‘Kas ir Mana māte un Mani brāļi?’ Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, Viņš teica: ‘Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Ikviens, kas darīs Mana debesu Tēva gribu, ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte” (Mt 12:48-50). Tas, kā mēs ticam, iespaido to, kā mēs rīkojamies. Ir teiciens no senbaznīcas, ka, kā mēs lūdzam, tā mēs ticam. Veids, kā mēs uzskatām Bībeli, nav tikai gaumes jautājums. Tas ir pestīšanas jautājums, jo tas iespaidos visu mūsu pasaules uzskatu – sākot no pamatjautājumiem, tādiem kā: kā un ko mēs uzskatām par grēku un vai tas, ko darām, ir grēcīgi, un vai mēs tādējādi esam grēcinieki, kam ir nepieciešams Pestītājs; līdz ikdienas jautājumiem, tādiem kā: ko mēs uzskatām par pareizo morāli un morālu dzīvi; kas ir labs un ļauns; kas ir īsta mīlestība un ko nozīmē mīlēt Dievu un tuvāko. Kā mēs uzskatām Bībeli, un kādu autoritāti tā ieņem mūsu dzīvē, ir bezgala svarīgi jautājumi mūsu dzīvēs.

Aptaujai, par ko minēju sākumā, bija interesanti rezultāti. Tikai 24% uzskatīja Bībeli par burtisku Dieva vārdu, un 26% uzskatīja to par fabulu grāmatu. Visvairāk – 47% uzskatīja Bībeli par grāmatu, kas kā es to raksturotu “dod man iedvesmu dzīvei.” Respektīvi, nav autoritātes, bet atbalsts, kad man tas nepieciešams, vieta, kur smelties stiprinājumu, kad tas vēlams. Bet tas nav tas pats, kas autoritāte. Tas nav tas pats, kas stūrakmens un pamats. Tas nav tas pats ticības likums un norma. Ir atšķirība, ja mēs uzskatām Bībeli par Dieva vārdu, vai par grāmatu, kas satur Dieva vārdu.

Jēzus saka, ka mēs esam Viņa brāļi un māsas un mātes tad, kad mēs dzirdam Viņa vārdu un, dzīvojot pēc tā, to darām. Lai katrs vaicā sev: kādu vietu es atvēlu Bībelei savā dzīvē, un lai Dievs dod, ka es varu pēc Tās dzīvot. Āmen.