“Kas ir kristietis?”, 3.mai.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 2:42–47; 1Pēt 2:19–25; Jņ 10:1–10

“Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.” (Apd 2:42)

Mazs zēns sēdēja baznīcā ar savu mammu un klausījās sprediķi ar nosaukumu “Kas ir kristietis?” Katru reizi, kad mācītājs vaicāja šo jautājumu, viņš, uzsvērti ar dūri sita pa kanceles malu.

Sasprindzinājums, ko izraisīja sprediķis, palielinājās zēna sirdī, un viņš beidzot čukstēja mammas ausī, “Mammu, vai tu zini? Vai tu zini, kas ir kristietis?”

“Jā, mīļais,” viņa atbildēja. “Tagad: kušš, un esi mierīgs!”

Beidzot, kad mācītājs sāka noapaļot sprediķi, viņš vēlreiz skaļi sauca, “Kas ir kristietis?!” un sevišķi stipri sita pret kanceles malu. Šoreiz mazais zēns nevarēja izturēt, tādēļ viņš uzlēca kājās un iekliedzās, “Pasaki viņam, mammu! Pasaki!”

Mums visiem ir savi priekšstati par to, kas ir kristietis. Šie priekšstati varētu saistīties ar mūsu morālo stāju, dzīvesveidu, garīgo dzīvi, uzskatu sistēmu vai pat ģērbšanas stilu, ēšanas paradumiem vai ko citu. Šie priekšstati, vairāk vai mazāk, ir balstīti uz Bībelē lasīto, sevišķi uz to, kas rakstīts Apustuļu darbu grāmatā.

Uzreiz gribu izteikt vienu piebildi šai metodei. Angļu mēlē ir labs teiciens ar atskaņām, kas raksturo Biblisko tekstu un izsaka tā lietošanu. Daži teksti ir “proscriptive”, bet citi “descriptive”. Latviski bez atskaņām tas būtu: daži teksti ir “aizliedzoši” vai “ierobežojoši”, bet citi “aprakstoši”. Latviski neskan tik labi, kā angliski, bet doma ir šāda: ir teksti Bībelē, līdzīgi baušļiem, kur aprakstīts “Tev būs” vai “Tev nebūs.” Ir citi teksti, kur ir aprakstīts vienkārši, kas notika, nesakot, vai tas ir labi vai slikti. Piemēram Vecajā Derībā ir rakstīts, ka “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (1Moz 2:24) un “Tev nebūs laulību pārkāpt” (2Moz 20:14). Doma skaidra. Laulība ir mūža derība starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Bet ja tā, kādēļ lasām par gudro ķēniņu Zālamanu, ka “viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakussievu” (1Ķēn 11:3). Vai tas nozīmē, ka tādēļ, ka Zālamans piekopa daudzsievību, mēs tā arī drīkstam? Protams, ka nē! Jo bauslis “Tev nebūs pārkāpt laulību” ir aizliedzošs un ierobežojošs, bet stāsts par Zālamanu ir aprakstošs; tas vienkārši apraksta to, ko viņš darīja. Ir svarīgi ievērot šo tekstuālo atšķirību, citādāk mēs sāksim ievērot kā likumu to, kas tikai domāts par ilustrāciju vai piemēru.

Apustuļu darbu grāmatā ir daudz, kas ir aprakstošs. Mēs lasām to, kā apustuļi darīja lietas. Baznīca bija jauna un viņi daudzējādā ziņā vēl mācījās, kā labāk organizēt lietas. Dažas lietas Svētā Gara vadībā ir attīstījušās, citas, tā paša Gara vadībā, ir zudušas. Dažas lietas bija paliekošas, citas pārejošas.

Tas, kas pārejošs, ir aprakstīts šīsdienas teksta otrajā daļā, par to, ka visi pārdeva savas mantas un dzīvoja kristīgajā komūnā. Nekur Bībelē nav teikts, ka visiem kristiešiem, visur un vienmēr ir tā jādara, un nav ziņas, ka agrīnie kristieši ārpus Jeruzālemes tā darītu. Šī detaļa ir aprakstoša un parāda, ko kristieši darīja konkrētā laikā un vietā. Ja kāds vēlas tā darīt, tas nav aizliegts, un to dara klosteros un citās kristīgās kopienās, bet nekādā ziņā tā nav normatīva rīcība visām draudzēm. Kas ir normatīva rīcība visām draudzēm, ir, ka tās locekļi uztur draudzes darbu ar saviem ziedojumiem un desmito tiesu. Bez šiem ziedojumiem draudze nevarētu pastāvēt, jo ziedojumi ir tās vienīgais ienākumu avots.

Apustuļu darbu grāmatas 2:42 ir paliekoša vērtība tāpēc, ka šī doma ir sastopama arī citur Jaunajā Derībā, un tā ir redzama viscaur Baznīcas vēsturē. Te ir četras Baznīcas vai kristīgās dzīves pazīmes: “Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām.”

Pirmā zīme bija uzticība apustuļu mācībai. Tas, ko apustuļi mācīja, tika uzticīgi nodots nākamajam paaudzēm. Šis ir būtisks uzdevums katrai paaudzei – nepielikt un neatņemt no šīs mācības. Šis bija Reformācijas sauciens “ad fontes”, pie avotiem! Luters mācīja piecas solas: “sola scriptura” (tikai caur Rakstiem), “sola fide” (tikai caur ticību), “sola gratia” (tikai caur žēlastību), “solo Kristo” (vienīgi Kristus), “soli Deo gloria” (vienīgi Dievam par godu). Ir svarīgi zināt, ko Baznīca māca, lai varam atpazīt viltojumus. Tādēļ notiek iesvētes mācība un Alfa kurss, Bībeles stundas, sprediķi, lekcijas. Patlaban ir tik daudz labu mācību (un arī ne tik labu) internetā. Skatieties LELB Youtube kanālā un atradīsiet labu materiālu.

Sadraudzība arī ir Baznīcas pazīme. Sanākt kopā pie kafijas tases dažiem varbūt šķiet banāli un nesvarīgi, bet no pirmbaznīcas laikiem sadraudzība (grieķiski “koinania”) bija dievkalpošanas būtiska daļa. Cieši saistīts ar dievkalpojumu bija agapes mielasts, kur katrs ņēma līdz cienastu un visi baudīja kopīgu mielastu. Ir kaut kas atbrīvojošs, kad cilvēki ēd kopā. Valodas raisās, un mēs varam iepazīt cilvēkus labāk tādā veidā, kas nav iespējams, lūdzoties kopā. Agrīnā baznīca to saprata, un tādēļ sadraudzība vienmēr ir bijusi ticības dzīves sastāvdaļa. Diemžēl šī privilēģija mums tagad ir liegta. Gaidīsim ar ilgām, kad varēsim to atjaunot, ar jaunu degsmi un saprašanu piedaloties šajā “koinania”, sadraudzībā.

Kad Jaunā Derību runā par maizes laušanu, konteksts gandrīz vienmēr ir Svētais Vakarēdiens. Tas, ka šeit noteikti runa ir par Svēto Vakarēdienu un nevis vienkāršu maizes laušanu pie ēšanas, ir fakts, ka grieķu valodā tiek lietots noteiktais artikuls “tas”, kas latviešu valodā nepastāv. Glika tulkojumā—tā maizes laušana. Runa nav par jebkādu maizes laušanu, bet par “to” maizes laušanu, kaut ko specifisku, kaut ko konkrētu. Par dievgaldu. Baznīca vienmēr, visās vietās un visur ir svinējusi Svēto Vakarēdienu, pieminot Jēzus nodošanu, krustā sišanu, miršanu, augšāmcelšanos un otro nākšanu godībā. Par Vakarēdienu esmu runājis arī citos sprediķos, tādēļ gribu šodien tikai uzsvērt, ka Vakarēdiena svinēšana ir bijusi no iesākuma, un ir neatņemama kristīgās dzīves sastāvdaļa.

Pēdējā Baznīcas pazīme, vai tas, kas dara kristieti par kristieti, ir lūgšanas. Mēs visi zinām, ka, lai uzturētu draudzību ar cilvēku, ir nepieciešama komunikācija. To pašu var sacīt par mūsu attiecībām ar Dievu. Ir daudzas reliģijas, kas lūdzās, bet kā kristieši mēs lūdzam mīļajam Tēvam kā mīļotie bērni. Ja musulmaņi pielūdz savu dievu aiz bailēm, bet ebreji pielūdz Dievu aiz pienākuma, tad kristieši to dara attiecībās. Protams, ir bijība un savā ziņā pienākums, bet pienākums un bijība, mums arī ir piezvanīt mammai vai tētim. Mēs esam priviliģētā stāvoklī, ka varam uzrunāt visvareno Dievu par Tēvu, par mūsu Tēvu.

Bet ir vēl kas, kas tiek atklāts šeit ar vārdu “lūgšana”, jo arī šajā teikumā ir lietots noteiktais artikuls – tās lūgšanas. Noteiktas lūgšanas. Līdzīgi, kā ebrejiem bija noteiktas kopīgas lūgšanas noteiktās stundās, tā agrīnie kristieši pārņēma šo tradīciju un ar laiku izveidoja to, ko mēs pazīstam kā dievkalpojumu un stundu lūgšanas. Agrīnie kristieši neatstāja šo svarīgo nodarbi garastāvoklim, bet nozīmēja konkrētus laikus un vietas, kur un kā lūgt. Dievkalpojums ir svarīgākais no tiem. Kopā sanākot, lūdzot vienā garā un prātā, dievkalpojums ir veidots tā, lai vestu mūs no grēkatziņas līdz visaugstākajai pielūgsmei dievgalda svinēšanā.

Lai atbildētu uz jautājumu “Kas ir kristietis?”, mēs varam teikt, ka kristietis ir tas, kurš paliek apustuļu mācībā, iesaistās sadraudzībā, piedalās tajā maizes laušanā (dievgaldā), un pielūdz Dievu tajās lūgšanās (dievkalpojumos un lūgšanās). Kaut visas lietas nevaram patlaban realizēt, toties gatavību un sirds degsmi par šīm lietām var vienmēr izlūgt no Svētā Gara, lai Viņš iededz mūsos ticību, cerību un mīlestību. Āmen.