Teksti: 2Moz 3:1-8b,10-15; 1Kor 10:1-13; Mt 16:13-19
“Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” (Mt 16:13b)
Kristus vaicāja saviem mācekļiem, “Ko cilvēki saka par Mani – kas Es esmu?” Tas ir būtisks jautājums – kas ir Kristus, jo, kā mēs uzskatām Kristu, tā arī mēs pret Viņu izturamies. Tas, ko mēs domājam, kas Viņš ir, nemaina Viņa īsto būtību. Viņš ir tas, kas Viņš ir. Tāpēc, ka es domāju, ka melns ir balts, nedara melnu gaišāku. Bet jautājums ir par to, ka tas, ko es domāju par Kristus būtību, Viņa dabu, Viņu pašu, savukārt ietekmē to, kā es uz Viņu reaģēju, kādas man ir attiecības ar Viņu. Šis nav tukšs filozofisks jautājums, ko Kristus uzdod mums, bet dziļš praktisks jautājums. Tas, ko es domāju par Kristu, tieši ietekmē manu dzīvi, manas dzīves uzskatus, kā es pieņemu lēmumus, manas dzīves virziens. Tas arī nosaka, ko es domāju par sevi – kas es esmu.
Bet sāksim pēdējo jautājumu – kas es esmu, ko es domāju par sevi? Šeit ticībai ir liela nozīme. Tas, kam es ticu, nosaka to, kā es uz lietām skatos. Man ļoti patika tas, ko māc. Arnis Bušs reiz ir teicis par ticības apliecību. Ar to, ka mēs sakām “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju” mēs līdz ar to apliecinām, ka mēs esam tīšām radītas būtnes, kas sevī nes Dieva tēlu un līdzību, nevis nejaušas radības, kas cēlušās no pērtiķiem v.tml. Ja es ticu, ka Dievs ir mans Tēvs un pie tā mīlošs Tēvs, tad es mēģinu Viņam līdzināties, man ir ko atdarināt, man ir, kas par mani gādā u.t.t., līdzīgi kā bērni atdarina savus vecākus, kas par viņiem rūpējas. Bet, otrādi arī ir loģiski – ja domāju, ka esmu cēlies no dzīvniekiem, un apģērbts mērkaķis vien esmu, tad kam lai es līdzinātos? Mums jāsaprot tas, cik daudz evolūcijas teorija ietekmē mūsu sabiedrību no visām pusēm – zinātni, politiku, ekonomiku, tikumību un kultūru. Tas, ko es domāju par sevi, kas es esmu pēc būtības, ietekmē to, kā es rīkojos. Ja esmu nejaušs, tad es rīkošos nejauši un nekam nav jēgas “tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim” (1Kor 15:32). Bet ja esmu radīts ar nolūku, tad ir vērts meklēt iemeslu un nozīmi manai dzīvei.
Mozus bija gans tuksnesī. Kāda nozīme bija viņa dzīvei? Brīnumainā kārtā bērnībā izglābies no vardarbības, viņš bija uzaudzis labā ģimenē, labi izglītots, ar labām karjeras iespējām, ar spožu nākotni. Bet emocijās nesavaldīgs, viņš nogalināja kādu ēģiptiešu sargu un tā dēļ, aizbēga. Viņš zaudēja visu. Viņš bija noziedznieks un bēglis. Kāda vērtība ir tādai dzīvei? Kādu dienu viņš redzēja dīvainu skatu – ērkšķu krūmu, kas dega ugunīs, bet nesadeg. Šis moments mainīja visu viņa turpmāko dzīvi. Viņam bija satikšanās ar Dievu, savu Radītāju. Mozus vaicāja “Kas tu esi?”, uz ko Dievs teica: “Es esmu, kas Es esmu” (2Moz 3:14). Šis vārds, esmu, ir atvasinājums no ebreju burtiem “JHVH” – esošais. Šis nav tukšs teoloģisks, filozofisks jautājums – kas ir Dievs? Viņš ir tas, kas Viņš ir. Viņš ir tas, kas ir radījis visu, ko mēs redzam un neredzam. Viņa dēļ mēs te esam, kā Pāvils saka “Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam” (Apd 17:28). Šī atklāsme mainīja Mozus perspektīvu uz dzīvi un dzīves jēgu. Tikai pēc Dieva atziņas viņš saprata, kas viņš pats ir, kāda ir viņa vērtība.
Tas pats notika ar mācekļiem. Jēzus prasīja mācekļiem, “kas Es esmu?” Daži teica, ka Jēzus ir Jānis Kristītājs, tāds, kas runā bargi pret pastāvošo iekārtu jeb revolucionārs. Citi teica – Ēlija, brīnumu darītājs vai triku meistars. Citi teica Jeremija vai kāds no praviešiem – respektīvi, labs orators un skolotājs. Tomēr Pēteris atbildēja, “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Kaut visi bija kopā ar Jēzu līdz šim, tikai tagad kaut kas “pielēca” Pēterim, jo klausieties, ko Jēzus viņam teica: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mt 16:17,18). Ievērojiet, Jēzus prasa – kas Es esmu? Kad Pēterim tika atklāts, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls, tad Jēzus atklāja viņam, kas viņš ir: “Tu esi Pēteris.” Saskaroties ar Dievu un Viņa apliecināšana deva nozīmi, jaunu jēgu un saprašanu pašam par sevi. To pašu var teikt par visiem, kuri ir aprakstīti Bībelē un Baznīcas vēsturē, sākot ar Ābrahāmu un patriarhiem Vecajā Derībā, līdz Nikodēmam un Pāvilam Jaunajā, līdz katrai dvēselei šodien, kura, satiekoties ar Dievu, saņem jaunu nozīmi dzīvei, jo kad Dievs mūs sauc, tad mēs sākam redzēt dzīvi no Viņa perspektīvas un mēs saprotam, kas mēs esam un kāda ir mūsu vērtība.
Bet vai mēs saprotam savu vērtību Dieva acīs? Varbūt bija laiks jūsu dzīvē, kad neapzinājāties, cik ļoti Jēzus jūs mīl, un līdz ar to nezinājāt, cik jūs Dievam esat dārgi? Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuri to nezina. Piemēram, jūnijs ir t.s., “Lepnības” mēnesis, kad cilvēki, kuri neapzinās savu īsto Dieva doto identitāti un vērtību, iet praida gājienos, lai pārliecinātu pasauli (un varbūt arī sevi), kas viņi ir. Lepnība ir netikums Baznīcas acīs, jo tā aizšķērso ceļu pie Pestītāja un ved nāvē.
Kas ir nāve, ja ne cilvēka iznīcināšana? Bībele saka, ka grēka alga ir nāve (Rm 6:23). Citos vārdos galarezultāts grēkam ir bojāeja. Kad Ādams un Ieva grēkoja, ēzdami no aizliegtā koka, viņi sevī uzņēma nāvi. Kad grēkojam, iznīcinām paši sevi un citus. Naids, skaudība, iekāre, ķildas, tas viss ir grēka rezultāts. Tas viss sevī nes nāvi. Kad iekārojam to, kas pieder kādam citam, sirdī mēs esam viņus reducējuši uz mantas turētājiem, nevis saviem tuvākajiem. Cik cilvēku ir tikuši noslepkavoti mūsu sirdīs, kad mēs viņus esam ienīduši, aprunājuši, nemīlējuši?
Toties kristīgā vēsts saka, ka ikvienam cilvēkam ir vērtība Dieva acīs. Ījabs brīnās par to, vaicādams: “Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis savu sirdsprātu un savu acu zīles?” (Īj 7:17). Psalmists to pašu pārdomā: “Ak, Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro?” (Ps 144:3,8:5)
Kā mēs varam zināt, ka Dievs mūs piemin un ievēro? Jo Dieva Dēls ir kļuvis par Cilvēka Dēlu. Jēzus vaicā “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu?” Ticības atbilde: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Cilvēkam ir tik daudz vērtības Dieva acīs, ka viņš ne tikai mūs radīja, bet kļuva viens no mums. Tādēļ, pāri nodarīt kādam cilvēkam, t.i., pārkāpt bauslības otro tāfeli, ir, kā bāzt pirkstu Dieva acī (Ceh 2:8). Cilvēks ir dārgs un vērtīgs, tāpēc atpestīt un atjaunot viņu – dot viņam patiesu dzīves jēgu un mērķi dzīvei – ir vērts. Pierādījums tam ir krusts. Cilvēks bija pazudis. Dievs Kristū atpestīja viņu no grēka, nomirdams un samaksādams par viņu ar savām asinīm. Ar savu dzimšanu, Jēzus apliecināja, ka būt cilvēkam ir vērts, jo Dievs uz mūžīgiem laikiem savienoja savu dabu ar mūsu. Caur Kristu šis Dieva tēls un līdzība, kas ir sabojāta katrā cilvēkā, tika atjaunota. Ar savu nāvi, Jēzus apliecināja, ka cilvēka dzīve ir tik dārga un Dieva mīlestība pret mums ir tik liela, ka bija vērts maksāt visaugstāko cenu. Ar savu augšāmcelšanos Jēzus uzvarēja nāvi, kas pēc būtības ir grēka sekas, un ar to visskaļākā veidā apliecināja, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības. (Rm 8:39b)
Kas mums jādara, lai to saņemtu? Ko mēs varam darīt, lai zinātu, ka šī satikšanās ir notikusi, un šīs pārmaiņas turpinās notikt? Tas pats, kas ir noticis ar cilvēkiem cauri gadsimtiem, kuri ir atzinuši Trīsvienīgo Dievu, Tēvu kā radītāju, Kristu kā pestītāju, Garu kā svētdarītāju. Jāatgriežas. Šis vārds nozīmē pagriezties atpakaļ, mainīties. Mainīt savu domāšanu. Kristus vaicā – ko tu saki, kas Es esmu? Ja es domāju, ka Viņš ir tikai kāds labs skolotājs – es reaģēšu uz Viņu, kā tādu, no kā mācīties, no kā kļūt gudrākam. Viņš ir mūsu skolotājs, bet vai Viņš nāca, lai tikai mācītu? Ja es domāju, ka Viņš bija revolucionārs, kas izaicināja tā laika uzskatus – tad es arī sekošu šim piemēram, un mēģināšu izaicināt visu, ieskaitot to, ko Viņš ir dibinājis, savu Baznīcu. Bet, ja es uzskatu Viņu par Dieva Dēlu, kas nāca, lai meklētu pazudušo—lai meklētu un izglābtu mani, tad es redzēšu savu dzīvi caur citu prizmu—piedošanas prizmu. Es varu atzīt, ka neesmu perfekts, varu atzīt, ka esmu kļūdījies, esmu grēkojis—nesis nāvi savā un citu dzīvēs. Bet atzīt Jēzu par to, kas Viņš ir, nozīmē atzīt Viņu par Dievu, kas ir atdevis sevi par mani. Atzīt Viņu, nozīmē saprast, kas es esmu, Viņa acīs – apžēlots grēcinieks. Atzīt Viņu nozīmē saprast, ka Viņš nesa nāvi, lai es varu dzīvot.
Jēzus ir un paliek Dieva Dēls. Viņš ir un paliek Cilvēka Dēls. Viņš ir un paliek Kristus, Dieva sūtītājs. Tas, ko mēs domājam par Viņu, nemaina Viņa būtību. Toties, ko mēs sakām un domājam par Viņu, maina to, kā mēs uz Viņu reaģējam. Tas maina mūsu būtību, jo tas, kā es skatos uz Kristu—ticībā vai neticībā—nosaka to, kā es skatos uz sevi. Āmen.