“Kas ir mans tuvākais?”, 10.07.22. (K.Zikmanis)

“Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.” (Lk 10:33)

Kad lasām Bībeles tekstus, der tos apskatīt trijos veidos, lai izprastu to nozīmi pilnīgāk. Vispirms apskatīt vēsturiskajā kontekstā, tad apskatīt Rakstu vietu burtiskajā nozīmē, un visbeidzot apskatīt to alegoriskajā nozīmē.

Rakstu mācītāji bija skrīveri vai Rakstu pārrakstītāji, kuri ar lielu precizitāti un bijību pret tekstu ar roku pārrakstīja Svēto Rakstu grāmatas, jo (kā zināms) tanī laikā nebija kopētāji vai iespiestuves. Viņi sava amata dēļ, pārrakstīdami Rakstus, tos pārzināja. Viņi arī savstarpēji daudz debatēja par to nozīmi, meklējot dziļāku jēgu katram burtam, katrai niansei, kas pēc būtības ir laba lieta – iedziļināties Rakstos. Tomēr tas nav labi, kad to dara līdz absurdam – skaldot matus. To mēs redzam mūsu tekstā – rakstu mācītājs “piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja…” Šis cilvēks negribēja dzirdēt mācību, bet meklēja kašķi – teoloģisku strīdu.

Priesteri un levīti savukārt bija Tempļa kalpotāji. Priesteri nesa noteiktus upurus grēku atlaišanai, kamēr levīti templī darīja visu pārējo – no uzkopšanas līdz dziedāšanai. Ja rakstu mācītāji bija pārmērīgi šauri savos uzskatos, tad priesteri bija ļoti liberāli. Mēs lasām, ka viņi pat noliedza miesas augšāmcelšanos un neticēja ne eņģeļiem, ne dēmoniem. Jautājums paliek atklāts, kādēļ viņi turpināja nest upurus grēku piedošanai, ja neticēja mūžīgajai dzīvei pēc augšāmcelšanās? Kāda jēga grēku piedošanai?

Samarieši bija nicināta tauta, ko ebreji ienīda un uzskatīja zemāku par zemu. Savā laikā viņi bija Israēla tautas ziemeļvalsts, kuri pēc ķēniņa Zalamana nāves atdalījās no Jūdejas un sekoja elku dieviem un vēl vēlāk, pēc Babilonijas trimdas, sajaucās ar pagānu tautām. Jūdiem tie bija nešķīsti jaukteņi un nodevēji.

Ceļš no Jeruzālemes, kas ir ap 750 metriem virs ūdens līmeņa, vijās cauri Jūdejas tuksnesim uz Jēriku, kas ir ap 350 metriem zem jūras līmeņa. Ir daudz klinšu un alu, kur var slēpties ļaundari. Tik daudz par vēsturisko kontekstu.

Burtiskā nozīme ir diezgan acīmredzama. Rakstu mācītājs, gribēdams sevi attaisnot, kārdināja Jēzu ar jautājumu – “kas ir mans tuvākais?”. Viņš vilka uz neauglīgu disputu par to, kā definēt šo vārdu “tuvākais”, lai sašaurinātu šo cilvēku loku, lai viņš spētu izpildīt Bauslības prasības “Mīlēt Dievu pāri visām lietām, un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tādēļ Jēzus stāstīja šo slaveno līdzību par Žēlsirdīgo samārieti. Morāle ir skaidra – tuvākais man ir tas, kas man blakus jebkurā situācijā, nevis tas, kas man tuvākais radniecībā vai draudzībā. Dariet citiem, kā paši gribat, lai ar jums apietas.

Bet šajā tekstā ir kas vairāk nekā plika morāle. Ir dziļa analoģija. Baznīctēvi ir sapratuši, ka šajā līdzībā Jēzus atbildēja uz jautājumu “kā es varu iegūt mūžīgo dzīvi?”.

Stāstā mēs tiekam attēloti kā šis cilvēks, kas, savu ceļu iedams, iekrita laupītāju rokās. Laupītāji ir velns ar saviem dēmoniem, kuri nāk vienīgi “lai zagtu, nokautu un nomaitātu” (Jņ 10:10). Velns ir sagrābis visu cilvēci grēka važās, un atstāj mūs pusmirušus, lai mēs mocītos savos pārkāpumos. Velns uzbrūk negaidīti un pēkšņi un līdz ar Luteru mēs varam vaicāt – “kas no viņa var glābties?”

Priesteri un levīti, jeb Vecās Derības paražas un likumi nevarēja izglābt vai palīdzēt, jo tie bija nepilnīgi. Tempļa kalpošana un upurēšana bija tikai norāde uz lielāku un pilnīgu Upuri un kalpošanu Jēzū Kristū.

Samarietis stāstā ir pats Kristus, kas iežēlojās par šo nabagu cilvēku. Jēzus tik ļoti mūs mīlēja, ka atdeva sevi pie krusta, lai izglābtu mūs. Līdzīgi kā samarietis pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu, tā Jēzus pārsien mūsu garīgās brūces. Eļļa ir Svētā Gara simbols Bībelē, kamēr vīns norāda uz Jēzus izlietajām asinīm. Te ir sakramentu simbolika – kristībās tiekam svaidīti ar Svēto Garu kristības ūdenī, vakarēdienā tiekam paēdināti ar Kristus miesu un asinīm. Tas viss, lai dziedinātu mūsu dvēseles.

Mājvieta, kur samarietis aizved cilvēku, ir Baznīca, kur šie sakramenti ir pieejami, kur Viņa vārds tiek sludināts, un kur mēs tiekam apkopti. Baznīca ir vieta, kur atgūt spēkus, kur dvēsele kļūst vesela. Samārietis aizgāja no nama, atstādams līdzekļus, lai saimnieks turpinātu rūpēties par cilvēku. Tā Kristus, uzkāpdams debesīs, kur Viņš sēž pie Tēva labās rokas, ir atstājis Baznīcai savu Svēto Garu, kas ir šī nama saimnieks, kas turpina rūpēties par mums. Baznīca ir Kristus mistiskā miesas virs zemes un Viņa darba turpinājums šajā pasaulē. Kristībās mēs kļūstam daļa no šīs Baznīcas, daļa no Kristus miesas, caur kuru Viņš strādā šodien. Un ir interesanti, ka līdzībā samarietis teica, ja tu kaut ko vēl izdosi, atpakaļ nākdams, es to atmaksāšu. Stāv rakstīts, ka Kristus nāks otru reizi godībā Pastarā dienā, ar savu atmaksu rokās un ikviens saņems, ko miesā darījis, vai labu, vai ļaunu. Pestīšanu – mūžīgo dzīvi ir gādājis tikai Kristus, un tikai Kristus to var mums dot, un tikai ticībā uz Viņu mēs to saņemam. Bet labie darbi – mīlestība pret tuvāko un mīlestības darbi, kas darīti Kristus vārdā savam tuvākajam, netiek aizmirsti, bet Pastarā dienā tiks atmaksāti, apbalvoti.

Kristus ir šis Žēlsirdīgais samarietis, kas iežēlojas par cilvēku nelaimē, un kļūst viņa tuvākais. Kristus ir mūsu tuvākais draugs un palīgs. Vai šis cilvēks līdzībā, kad viņš tika izglābts, nemīlētu šo samarieti? Līdzīgi, kā var nemīlēt tādu Dievu, kas sevi ir atdevis mūsu dēļ? Tāds cilvēks, kas ir sapratis un piedzīvojis Viņa žēlsirdību, izstaro Viņa mīlestību. Tā cilvēki izpilda pirmo Bauslības daļu – mīlēt Dievu pāri visām lietām. Mēs mīlam Viņu, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis.

Kad piedzīvojam to, ir dabiski, ka to, ko saņēmām, dodam tālāk mūsu tuvākajiem. Ir grūti mīlēt nemīļos un ienaidniekus, bet Kristus ir tas, kas mīl caur mums. Lai to darītu, mums ir sev jāpārkāpj, paplašinot savas sirdis, bet ja to darām, kā rakstīts Jesajas grāmatā: “Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs” (Jes 58:7-8).

Sekojot Kristus paraugam, mēs sev vaicājam: kas ir mans tuvākais? Ir vērts par to padomāt! Āmen.