Teksti: 5Moz 4:25–31; 2Kor 11: 21b–33; Mt 6:24–34
“Neviens nevar kalpot diviem kungiem.” (Mt 6:24)
Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna ar izvēlēm. Katru dienu mēs pieņemam lēmumus — ko ēst, kurp doties, kā pavadīt laiku. Taču dažas izvēles ir ar mūžīgu nozīmi. Viens no vissvarīgākajiem lēmumiem, kas mums jāpieņem, ir tas, kam mēs kalposim.
Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus iepazīstina ar pamata patiesību: mēs nevaram kalpot diviem kungiem. Šis pants izaicina mūs pārbaudīt savas sirdis, un noteikt, kur slēpjas mūsu patiesā uzticība.
Lai ilustrētu šo patiesību, Jēzus izmanto kalpa tēlu, kurš cenšas kalpot diviem kungiem. Senos laikos kalps bija pilnībā padevies savam kungam. Nebija iespējams būt vienlīdz veltītam diviem dažādiem kungiem, jo viņu intereses galu galā konfliktētu.
Piemēram, kalps mēģina kalpot vienam kungam, kas ir atbildīgs par ostu. Tas liek viņam darīt visādas lietas, kas ir saistītas ar kuģiem. Bet otrs kungs, kam viņš mēģina kalpot, ir atbildīgs par raktuvēm kalnos. Kā šis nabaga kalps var būt divās vietās vienlaikus? Viņš nevar izdarīt abas lietas vienlīdz labi, pavadot rītus ostā, bet pēcpusdienas kalnos. Tāds pusdarīts darbs nevienam nav vajadzīgs. Abi kungi ar viņu būtu neapmierināti. Bet ja viņš izvēlētos kalpot tikai ostā, viens kungs būtu laimīgs un viņu apbalvotu, bet otrs būtu dusmīgs un viņu nosodītu. Kalpot diviem kungiem nav iespējams.
Jēzus lieto šo patiesību, lai raksturotu mūsu garīgo dzīvi: mēs nevaram kalpot gan Dievam, gan naudai. Vārds “nauda” šeit ir mamons, kas attiecas ne tikai uz bagātību, bet arī uz visām materiālajām lietām, kas var kontrolēt mūsu sirdis.
Patiesība ir tāda, ka Dievs pieprasa pilnīgu mūsu uzticību. Viņš nepieņem dalītu lojalitāti. Viņš aicina mūs mīlēt Viņu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku. (Mk 12:30)
Kāpēc mēs nevaram kalpot gan Dievam, gan bagātībai? Jo tie mūs ved pretējos virzienos.
Dievs mūs aicina paļauties uz Viņu. Gudrais Salamans māca, “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (Sak 3:5-6). Salamans saka arī, ka mamons mūs kārdina paļauties uz bagātībām. “Kas palaižas uz savu bagātību, tas ies bojā, bet taisnīgie zaļos kā augoša koka lapas.” (Sak 11:28)
Dievs mūs māca būt dāsniem (2Kor 9:7a), bet mamons padara mūs egoistiskus un mantkārīgus. Labs veids, kā pārbaudīt, kas ir mans kungs, ir ziedošana. Ja es spēju ziedot ar prieku, kā rakstīts, “priecīgu devēju Dievs mīl” (2Kor 9:7b), tad es valdu pār savu naudu, nevis nauda pār mani. Es domāju, tāpēc Dievs teica savai tautai, lai tā ziedotu desmito tiesu. Desmitā daļa no ienākumiem ir pietiekoši maza, lai tā daudz neiespaidotu mūsu budžetu. Bet tā ir pietiekami liela, lai par to domātu un plānotu. Atkal, ja to spējam, mēs sakām sev – nauda, tu esi mans kalps, nevis mans kungs.
Jēzus teica, ka mums vispirms jāmeklē Viņa valstība (Mt 6:33), bet mamons mums liek meklēt mantu un statusu. Tas nenozīmē, ka nevajag strādāt un pelnīt dienišķo maizi. Jautājums vienmēr ir, vai tas ir pašmērķis, jeb vai mēs ēdam, lai dzīvotu, vai dzīvojam, lai ēstu?
Kad mēs cenšamies kalpot abiem, mēs galu galā kompromitējam savu ticību. Tā vietā, lai paļautos uz Dievu, mēs sākam uzticēties saviem bankas kontiem, darbavietām un īpašumiem. Nauda pati par sevi nav ļauna, bet naudas kārība ir visa ļaunuma sakne. (1Tim 6:10)
Jēzus aicina mūs izvēlēties Viņu par mūsu Skolotāju, par mūsu Kungu. Bet kā mēs to varam darīt pasaulē, kas mūs pastāvīgi velk uz materiālismu?
Pirmais un svarīgākais solis ir atzīt, ka viss pieder Dievam. Psalmos ir teikts: “Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo” (Ps 24:1). Mēs esam tikai pārvaldnieki tam, ko Viņš mums ir devis. Jēzus šo domu vairākkārt attīsta Rakstos, kad Viņš māca, ka Dievs ir Ķēniņš, kam ir lieli īpašumi, kurus Viņš uztic pārraudzītājiem. Atvērts jautājums šādās līdzībās ir, vai mēs uzticīgi to darām.
Vēl solis pretim veselīgām attiecībām ar mantu ir būt apmierinātiem ar to, ko Dievs ir devis. Pāvils mums atgādina: “Jūsu dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebr 13:5)
Visbeidzot Jēzus saka: Vispirms meklējiet Dieva Valstību. Bieži cilvēki šo uztver kā bauslību – man ir jāmeklē! Man ir jāatrod! No vienas puses uzticēties Jēzum ir lēmums, kas mums jāpieņem. Bet tas nenotiek bez Dieva žēlastības. Visdrīzāk šis “meklē”, par ko Jēzus runā, ir izvēle neuzticēties sev un savam spēkam, lai sevi glābtu, bet uzticēt vienīgi Jēzum savu pestīšanu.
Tā vietā, lai raizētos par bagātību, koncentrēsimies uz to, lai dzīvotu saskaņā ar Dieva gribu, meklējot Dieva valstību vārdā un sakramentā, grēksūdzē un svētdzīvē. Mamons un bagātības meklēšana nav nekas cits, kā elkdievība, kur meklējam pestīšanu ārpus Jēzus un Viņa žēlastības līdzekļiem. Ja kalpojam mamonam, mēs sirdī sakām – es varu sevi glābt. Man nevajag nevienu citu.
Bet vienīgi Kristū ir pestīšana, kā Pēteris ir apliecinājis, “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apd 4:12)
Ko mēs no tā varam secināt? Jēzus teica, “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mt 6:21). Ja mūsu bagātība ir naudā, tad mūsu sirdīm piederēs zemes rūpes. Bet, ja mūsu bagātība ir Dievā, tad mēs piedzīvosim patiesu prieku, mieru un mūžīgu atlīdzību.
Šodien pārbaudīsim savas sirdis. Kas patiesi ir mūsu Kungs? Vai mēs dzīvojam bagātībai un materiālam labumam, vai arī mēs esam pilnībā uzticīgi Dievam?
Lai Dieva žēlastībā un Viņa spēkā mēs izvēlētos kalpot Tam Kungam no visas sirds, paļaujoties, ka Viņš nodrošinās visas mūsu vajadzības. Āmen.