Teksti: Apd 2:14a, 36-41; 1Pēt 1:17-23; Lk 24:13-35
“Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” (Apd 2:36)
Tie, kuri ir redzējuši Mela Gibsona filmu Kristus Ciešanas, varbūt atceras spilgtu fragmentu, kad Jēzus tika pienaglots pie krusta. Filmēts no Jēzus skatupunkta, kad Viņš gulēja uz krusta, palēninātā tempā mēs redzam spēcīgu roku, kas paceļ āmuru un ar varu iesit naglas Jēzus plaukstā.
Kad filma tika pirmo reizi parādīta, masu mēdijos pacēlās jautājums: kas nogalināja Kristu? Daži uzskata, ka filma bija antisemītiska, jo rāda, ka jūdi nogalināja Jēzu. Citi varbūt domā, ka filma mēģināja vainot Pilātu, romiešus, vai kādus citus pie Jēzus nāves. Varbūt redzot Kristus Ciešanas kādam ir ienākusi prātā doma, ka Jūda Iskariots bija vainīgs pie Jēzus miršanas.
Tomēr, pats režisors Gibsons apgalvoja, ka tas tā nav. Kad prese vaicāja Gibsonam, kurš nogalināja Jēzu, viņš atbildēja: “es”.
Mēs esam vainīgi pie Kristus ciešanām. Mūsu grēki pienagloja Jēzu pie krusta. Jūdas Viņu nodeva—tas bija viņa grēks. Ebreji nepieņēma savu apsolīto mesiju—tas bija viņu grēks. Pilāts notiesāja Viņu—tas bija viņa grēks. Romieši sita Viņu krustā—tas bija viņu grēks. Bet tas viss notika tāpēc, ka pie krusta Kristus izpirka mūsu grēkus. Apustulis Pāvils raksta: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem.” (1Kor 15:3)
Ja cilvēki nebūtu krituši grēkā, krusts nebūtu bijis vajadzīgs. Bet tāpēc, ka cilvēki krita grēkā, tādēļ Jēzus tika piesists krustā. Viņa krustā sišana bija visļaunākā grēka izpausme, kas ir bijusi, kad nevainīgais Jēzus saņēma to, ko nebija pelnījis. Mēs esam vainīgi pie Jēzus ciešanām—mūsu grēki, mūsu nodarījumi, mūsu pārkāpumi.
Skatoties filmu Kristus Ciešanas, var nepamanīt, ka roka, kas piesita naglu filmā, bija paša Gibsona roka. Gibsonam tas bija apliecinājums, ka viņš apzinās, ka ir vainīgs pie Jēzus nāves. To mēs visi varam teikt, jo mēs visi esam vainīgi pie Jēzus krustā sišanas. Bet tas nav viss.
Dievam bija plāns, kad Viņš radīja pasauli. Var teikt, ka Viņa vislabākais plāns bija, ka cilvēki nekristu grēkā. Bet Ādams un Ieva ēda no aizliegtā koka, un grēks un nāve ienāca pasaulē. Varbūt velns domāja, ka ar to ir uzvarējis, kad viņš kārdināja cilvēkus grēkot un pretoties Dievam.
Bet Dievs ir gudrs un Viņam bija cits plāns. Tas, ka cilvēki krita grēkā, nebija pārsteigums Dievam, un Viņam bija plāns, kā izglābt savu mīļo radību no grēka, velna un nāves. Apustulis Pēteris raksta: “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ.” (1Pēt 1:18-20)
“Kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas,” saka Pēteris. Dievs bija lēmis, ka Jēzum jācieš pie Krusta mūsu dēļ. Bībelē ir teikts, ka Jēzus, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus (Jņ 1:29), ir Jērs, kurš ir nokauts kopš pasaules radīšanas (Atkl. 13:8). Šis bija Dieva plāns no paša sākuma. Pirms pasaule bija radusies, Dievs jau plānoja, kā izglābt cilvēkus, kad viņi kritīs grēkā.
Mēģināsim iztēloties, kā tas varēja notikt: Mūžīgais, Trīsvienīgais Dievs sasauca sapulci ar sevi. Tēvs saka, ka radīs pasauli un tur būs cilvēki, kuri tiks radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Svētais Gars saka, ka cilvēki sāpinās Dievu un grēkos, pretosies Dievam un pelnīs mūžīgo sodu ellē par izdarītajiem grēkiem. Dēls, kas jau no iesākuma ir bijis, otrā persona svētajā Trīsvienībā, saka, ka Viņš ir gatavs samaksāt par cilvēku izdarītajiem grēkiem un saņemt pats to sodu, ko cilvēki ir pelnījuši. Tēvs prasa: “Vai Tu viņus mīli tik daudz?” Dēls saka: “Es viņus mīlu tik daudz”. Un, pirms radīšana ir sākusies, ir jau nolemts, ka Jēzus izglābs cilvēkus, mirdams pie krusta, kuri apgrēkosies pret Dievu, kuri zaimos Dievu, kuri nievās Viņu un bēgs no Viņa. Tik liela bija Dieva mīlestība, ka Viņš deva Dēlu, lai atpestītu ikvienu, kas tic, no mūžīgas nāves. Tāpēc ir rakstīts, ka Jēzus tika krustā sists pēc Dieva lēmuma, ka Jēzus pēc Dieva lēmuma bija Jērs, kas ir nokauts kopš pasaules radīšanas.
Tātad viss, kas notika Vecajā Derībā, notika, lai vērstu uzmanību uz to, un vadītu vēsturi līdz tam, ko darīs Jēzus, jo bija jau nolemts, ka tas tā notiks. Tomēr, tas nebija Jēzum uzspiests liktenis. Viņš pats bija gatavs to izdarīt, brīvprātīgi. Viņš gāja brīvprātīgi pie krusta, jo Viņš mūs mīl. Mūsu grēki pienagloja Viņu pie krusta, bet Viņa mīlestība pret mums paturēja Viņu tur.
Tāpēc, ka Jēzus bija nolēmis izdarīt tik cēlu lietu, lai izglābtu mūs—nepateicīgos un necienīgos cilvēkus—Dievs Tēvs Viņu uzcēla no nāves un paaugstināja Viņu visaugstākajā vietā. Tas nevar būt, ka Dievs atstātu Viņu nāvē. Tāpēc ir augšāmcelšanās. Dievs uzvarēja grēku un nāvi un augšāmcelšanās ir uzvaras apliecinājums.
Tos, kuri uzticas Jēzum, Dievs neatstās nāvē. Līdzīgi kā Jēzus ir augšāmcēlies, mēs arī, Pastarā Tiesā celsimies augšā. Tie, kuri uzticas Kristum, saņems to balvu, ko Dievs gribēja dot cilvēkiem Ēdenes dārzā, ko viņi toreiz negribēja saņemt—proti mūžīgo dzīvību Dieva svētlaimē.
Tātad, kad mēs skatāmies uz kādu altārgleznu, svētbildi vai krucifiksu, kur mēs redzam Jēzu—krustā sisto, atcerēsimies, ka tie nebija ebreji, ne Pilāts, ne Jūda, ne romieši, kas Viņu nogalināja, bet gan mūsu grēki. Mēs esam vainīgi pie Jēzus nāves. Bet Viņš staigāja to ceļu, jo Viņš mūs mīl.
Labās ziņas ir, ka tas, ka mēs kritīsim grēkā, nebija pārsteigums Dievam, un ka Jēzus jau pirms pasaules radīšanas skatījās nākotnē un redzēja mūs. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt, Viņš ir Dievs un nav ierobežots laikā, tātad Viņš pirms pasaules radīšanas skatījās nākotnē, un, redzēdams mūs, tagad, kur mēs sēžam, iežēlojās par mums, un teica: “Tēvs, Es viņus tik ļoti mīlu, ka Es negribu, lai viņi iet bojā. Ļauj, ka Es varu atdot savu dzīvi par viņiem. Ļauj, ka ikviens, kas tic Man, Manai krusta nāvei un godpilnajai augšāmcelšanās, var dzīvot ar Mums mūžīgi.” Un Tēvs teica: “Lai notiek.” Āmen.