Teksti: Jes 25:6–9; Atkl 21:1–6a; Mt 22:1-10
“Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu.” (Jes 25:6)
Kad Jēzus apraksta Debesu valstību, Viņš lieto dažādas līdzības. Debesu valstība līdzinās sēklai. Debesu valstība līdzinās raugam. Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam. Bet līdzība, kas, manuprāt, ir visjaukākā un visskaidrākā, kurai ir dziļas saknes kā Vecajā derībā, tā arī Jaunajā ir par mielastu, kas tiek rīkots Dievam par godu un savai tautai par iepriecinājumu. Tas ir mielasts, kā Jesaja saka, “ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu.” Mūžībā Dieva tauta ies uz milzīgām svinībām, pat uz dzīrēm, kā Gliks to tulkoja. Tie, kuri iztēlojas dzīvi Debesīs, kā cilvēkus baltos halātos uz mākoņmalas, kas trinkšķina arfas mūžīgā garlaicībā, nav lasījuši savas Bībeles un nesaprot, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņus mīl (1Kor 2:9). Debesīs nebūs garlaicīgi.
Mēs zinām no citām Rakstu vietām, piem., Atklāsmes grāmatas, ka debesīs notiek nepārtraukts dievkalpojums, kur 24 vecajie, četras dzīvās būtnes, visi eņģeļi un ercenģeļi kopā ar neskaitāmiem atpestītajiem un svētajiem krīt uz vaiga un slavē Dievu, sacīdami, “Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas” (Atkl 4:1-11). Kāds mācītājs reiz teica, ka šajā dzīvē, kad pielūdzam un slavējam Kungu, tas ir tikai ģenerālmēģinājums tam, ko darīsim debesīs.
Notiks mielasts, par ko jau minēju, kur ne tikai Dievs tiks slavēts un godināts, bet Viņš dalīsies savā priekā par to, ka viens grēcinieks – mēs esam atgriezušies. Kā līdzībā tēvs rīkoja dzīres pazudušajam dēlam, tā arī Dievs Tēvs rīkos svinības debesīs par mums, jo tāds ir mūsu Dievs. Viņš vēlas priecāties un līksmoties par tiem, kas Kristū atpestīti. Kaut Viņš ir cienīgs saņemt visu slavu, visu godu un visu pielūgšanu, Viņš vēlas dalīties priekā ar mums, kuri caur Jēra asinīm esam glābti. “Atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” (Lk 15:23-24). Mēs esam atpirkti nevis, lai būtu Dieva vergi – apspiesti un nicināti, bet lai līksmotos kopā ar Viņu, kā Viņa dēli un meitas. Kad Debesu valstība tiek attēlota kā mielasts, tas atgādina mums, ka Dievs vēlas dalīties mīlestībā un priekā ar mums. Tas ir daudz interesantāk nekā bezgalīgi trinkšķināt arfas.
Lai svinētu lielus notikumus, cilvēki rīko svinības. Jo lielāks un svarīgāks ir notikums, jo lielāks un svinīgāks mielasts. Iedomāsimies vislielākās svinības – kāzas. Mūsu kāzas tika svinētas divas dienas. Pazīstu citus pārus, kuri svinējuši trīs un vēl vairāk. Ebreji svinēja septiņas dienas. Liels pulks radu un draugu sanāk kopā, lai svinētu jauno pāri un lai svinētu dzīvi. Ne tikai dzīvi tagad, bet par dzīvēm, kas nāks pasaulē caur šo jauno pāri. Laulības ir cerības svētki. Ar dejām un dziesmām viesi godā jauno pāri. Bet jaunais pāris ir aicinājis visus viesus, lai dalītos savā priekā.
Mūžība tiek salīdzināta ar kāzu mielastu, kurā mēs esam tie jaunlaulātie. Atkal un atkal Svētajos Rakstos Dieva tauta tiek salīdzināta ar līgavu, kas tiek gatavota savam Līgavainim – Kristum (Atkl 21:2). Plīvurs no mūsu acīm tiks noņemts (Jes 25:7), un mēs redzēsim Jēzu vaigu vaigā (1Kor 13:12). Vai tas nav iemesls gavilēt? Vai tas nav iemesls sagatavoties? Vai tas nav iemesls aicināt citus?
Jēzus līdzībā par ķēniņu, kas rīko kāzas savam dēlam, runā tieši par šo. Ķēniņš saka, “Redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām!” (Mt 22:4). Dievs caur gadsimtiem, gadu tūkstošiem ir saucis – Nāciet, visi! Kādēļ nākt? Jo Viņa mielasts ir sagatavots, un viss ir gatavs! Viss, kas mums atliek, ir nākt.
Bet bieži, ja ne vienmēr, mēs esam kā Ādams Mikelandželo slavenajā freskā Siksta kapelā. Dievs izstiepdams izstiepj savu roku pretī Ādamam, bet Ādams, atguldamies uz zemes, vienaldzīgi pastiepj savu roku Dieva virzienā. Nav runa par to, ka mums kaut kādā veidā ir jānopelna Debesis. Runa ir par to, cik nopietni mēs tās gaidām, gribam un ar Dieva palīgu ejam tām pretī? Ja jūs zinātu, ka karalis Čārlzs aicina ikvienu (un ar to es domāju ikvienu, arī jūs) uz lepnu mielastu Bekingemas pilī, kā jūs reaģētu? Pieņemtu ielūgumu, vai nē? Domātu, ka tas nav priekš manis, ko es tur darīšu? Bet, padomājiet! Tā ir Bekingemas pils, un vairs nebūs šāda iespēja, un pats Anglijas karalis jūs aicina!
Varbūt tas ir par tālu, par grandiozu? Tad iztēlojieties, Latvijas Valsts prezidents aicina uz mielastu Rīgas pilī? Joprojām pārāk neiedomājami? Iedomāsimies, ka arhibīskaps Jānis uz savu pensijā aiziešanas ballīti aicina ikkatru draudzes locekli. Vai jūs ietu?
Dievs mūs aicina uz ko lielāku, diženāku, neiedomājamu Debesīs. Ik dievkalpojumā mēs saņemam sīku, sīku daļiņu maizē un vīnā no tā, kas mūs sagaida mūžībā. Vai jūs varētu iedomāties lielu balli? Debesīs būs lielāka. Vai varat iedomāties lepnu mielastu? Mūžība to pārspēs. Vai varat iedomāties prieku un līksmību? Tas nav nekas, salīdzinot ar to, ko Dievs ir sagatavojis.
Kas no mums ir nepieciešams? Vēlme. Gribēšana. Jēzus līdzībā dēlam bija vienkārša vēlme atgriezties pie tēva, bet tēvs bija tas, kas skriedams skrēja pretī pazudušajam dēlam. Dēlam bija vēlme. Tēvs skrēja viņam pretī. Viņš skrien mums pretī. Vārds un sakraments mūs sagatavo atgriešanās brīdim. Ja nejūtamies saviļņoti par Mūžību, kas nāk un nejūtamies pārāk dedzīgi savā ticībā, tas nav jāiekur mums pašiem. Tas ir Svētā Gara darbs iekurt mūsos mīlestības uguni pret Dievu un visu, kam Viņš mūs ir sagatavojis. Vienkārši izstiep rokas, kā fizisku zīmi, ka esi gatavs saņemt no Dieva, un lūdz Viņam žēlastību to arī saņemt. Viņš skriedams skriesi pretī! Kā bērns ir priecīgs un jau sajūsmināts par dāvanu zem egles, kaut viņš to vēl nav atvēris, tā mēs – Dieva bērni varam būt sajūsmināti un priecīgi par sagatavotām dāvanām Debesīs. Viss, kas nepieciešams, ir gribēšana.
Pirms es noslēdzu, ir neatbildēts jautājums, kas varbūt kādam ir? Kā tas mums palīdz šeit un tagad? Kā zināšana par to, ka Debesīs ir ballīte, palīdz mums šajā tumšajā ielejā, ko saucam par pasauli? Ja, esot kristietim, man tagad ir jānes krusti, kā lai es priecājos par to, ko neredzu, nesataustu un arī nedzirdu? Tas ir jautājums vietā. Pasaulē mēs nesam daudz krustu – miesas vājību (slimībās, vecuma nespēkā), neuzticību no draugiem un kolēģiem, apsmieklu par mūsu ticību, uzbrukumus no velna un kārdinājumus no miesas. Ir daudz grūtību, kas dzīvē ir jāpanes un jāpārdzīvo. Tādēļ daudzi nomet savu krustu un pamet Kristu. Pravietis Maleahijs teica, “Viņš ir kā uguns, kas tīra no sārņiem, Viņš ir kā sārms, ko lieto velētājas! Viņš sēdīsies atsārņot un šķīstīt sudrabu, Viņš šķīstīs Levija dēlus, kā zeltam vai sudrabam” (Mal 3:3-4). Dievs lieto mūsu krustus, visas grūtības un pārbaudījumus, lai šķīstītu mūsu sirdis, lai mēs būtu, kā rakstīts, sagatavoti “kā savam vīram greznota līgava.” Sievietes mēdz iet dažādas (es teiktu – sāpīgas) procedūras (vaksācija, uzacu korekcija), lai būtu skaistas. Ja domājam par mūsu grūtībām nevis kā mocībām šajā pasaulē, kas jāpacieš ciešanu dēļ, bet kā izrotāšanu nākamajai, varbūt tas liks mums vairāk domāt par Kristus tēla atjaunošanos mūsos?
Dievs caur praviešiem ir devis mums šo mazo ainu no Debesīm ar lepnu mielastu, kas mūs gaida, lai mēs tagad varam pacelt savas galvas (Lk 21:28), un zināt, ka kaut pasaulē mums ir bēdas, Kristus pasauli ir uzvarējis (Jņ 16:33), un Debesīs gaida ar izstieptām rokām. Āmen.