“Kāzu drēbes”, 30.sept.2018. (K.Zikmanis)

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas.” (Mt 22:1)

Bībeles stāstiem var būt dažāda nozīme. Tas ir atkarīgs no teksta, kas mums priekšā. Varu minēt dažus, piemēram, burtiskā nozīme, alegoriskā nozīme, simboliskā nozīme, pravietiskā nozīme, vēsturiskā nozīme. Vēsturiskos notikumus vajadzētu saprast vēsturiski, bet dzeju vajadzētu saprast simboliski vai alegoriski. Bībele ir ļoti daudzšķautņaina grāmata – jo ir teksti, ko var saprast, piemēram, gan alegoriski, gan vēsturiski, vai gan burtiski, gan simboliski. Tas nozīmē, ka Bībele var mūs uzrunāt dažādos veidos dažādās situācijās. Saņemot kopā Svētā Gara apgaismību un Baznīcas divu gadu tūkstošu mācību un pieredzi, mēs varam saprast Bībeles tekstu.

Šo līdzību par ķēniņu, kas rīkoja savam dēlam kāzas, varam saprast kā gan pestīšanas vēstures attēlojumu, gan kā brīdinājumu cilvēkiem (ticīgajiem un neticīgajiem), gan iedrošinājumu mums ticīgajiem. Bet tāpat, kā ar citām Jēzus līdzībām – šī līdzība ir pilna pat ar pārsteidzoši šokējošiem elementiem. Jēzus tā darīja, lai satvertu klausītāju uzmanību un liktu viņiem ieklausīties.

Līdzības forma ir vienkārša. Ķēniņš izsūtīja ielūgumus, bet aicinātie negribēja nākt. Tas ir pirmais pārsteigums – kurš negribētu nākt uz svinībām? Ķēniņš sūtīja otro ielūgumu, bet tad daži aicinātie to ignorēja, citi nogalināja ķēniņa kalpus. Atkal pārsteigums – kurš tā rīkotos? Ķēniņš sadusmojās, izsūtīja karaspēku un nodedzināja viņu pilsētu. Ko?! Viņš darīja ko?!

Mums vajadzētu saprast kāpinājumu te. Negaidītu un pārsteidzošu kāpinājumu. Kas sākās ar jauku ielūgumu uz kāzām, beidzās ar katastrofu.

Jēzus līdzības ir saprotamas dažādos līmeņos. Vienā līmenī varam saprast šo līdzību gan pravietiski, gan vēsturiski – kā stāstu par Dieva attiecībām ar savu izredzēto tautu, Israēlu. Ķēniņš šajā stāstā ir Dievs, tātad ķēniņa dēls – Jēzus. Dievs aicina savu tautu uz mesiānisko kāzu mielastu, kura priekštēlu redzam pie Mozus un Israēla vecajiem Sinajā kalnā, kur rakstīts “Tie skatīja Dievu, ēda un dzēra” (2Moz 24:11). Viņš aicināja nākt pie Kristus, caur saviem kalpiem – praviešiem, ko Viņš bija sūtījis aicināt kāzās. Bet tie negribēja nākt. Vecajā derībā lasām par praviešiem, ko Israēla tauta ignorēja un pat nonāvēja.

Tad atnāca Kristus. Farizeji, saduķeji, rakstu mācītāji un Israēla vecajie – tie visi atteicās nākt pie Viņa. Galu galā pat nonāvēja Viņu. Dieva dusmas pret šo tautu izpaudās taisni tā, kā Jēzus bija teicis līdzībā un citos pravietojumos, kad romiešu leģioni ieņēma Jeruzālemi un to nogrāva līdz pamatiem. Jēzus pravietojums piepildījās.

Bet tas nav vienīgais veids, kā varam šo rakstu vietu saprast. Jēzus stāstīja līdzības, nevis lai izklāstītu vēsturi, bet lai aizskartu mūsu sirdis.

Mums vajadzētu ielikt sevi šai stāstā. Kas ir tās reizes, kad Dievs mani aicina, bet es Viņu ignorēju? Ir daudz cilvēku pasaulē, kuri nedzird Dieva lēno, kluso balsi sirdī sakām “nāc mājās” un ir viegli viņus atrast un teikt – tie ir tie, kur atsakās nākt pie Kristus. Bet jautājums ir dziļāks, nekā atrast vainīgo. Jautājums, ko uzdod Jēzus šajā līdzībā ir, kad es esmu viens no viņiem? Kad es esmu nedzirdīgs? Kad es esmu atturīgs? Kad es ignorēju Dievu? Atgriešanās nav vienreizējs notikums, bet ikdienas izvēle. Mārtiņš Luters par kristībām saka, ka mums katru dienu ir jānoslīcina vecais grēcīgais cilvēks, lai Dieva spēkā jaunais cilvēks mūsos augšāmceltos. Jeb kā Pāvils mums raksta “atjaunojieties savā prātā un garā”  (Ef 4:23). Katru dienu Kristus mūs aicina būt kopā ar Viņu – lūgšanās, Bībeles lasīšanā, kā arī caur tuvākmīlestību savā ģimenē, ar saviem kaimiņiem, ar darba kolēģiem, ar svešiniekiem, ko gadās sastapt ikdienas. Jēzus aicina mūs būt Viņa mācekļiem ikkatrā dzīves sfērā. Vai mēs to dzirdam?

Ir viegli lasīt šo līdzību par kādu citu, bet tas ir brīdinājums mums. “Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās.” Luters par šo pantu saka, ka lauki simbolizē lepnumu mūsu dzīvē, kad nevēlamies griezties pie Dieva, savukārt veikala darīšanas, kad gribam paļauties uz saviem spēkiem, nevis Dieva dāvāto žēlastību. Varam saprast Lutera simbolisko izpratni par šo pantu. Lepnums ir tas, kas mūs attur no Dieva, kas saka “es pats” – tāpat paļaušanās uz saviem spēkiem garīgās lietās ir bīstami. Ikdienā katram ir savas spējas, ko vajag izmantot, lai iztiktu. Bet ja runa ir par garīgo dzīvi un dvēseles pestīšanu, tad mēs esam bezspēcīgi – lepnumam un pašpaļāvībai šeit nav vietas.

Tomēr ir liela cerība šajā stāstā. Kad Dievs ir sagrāvis to iekšējo lepnumu cilvēkā, cilvēks dzird Dieva aicinājumu un nāk. Dievs ir neatlaidīgs meklētājs. Viņš mūs meklē un sauc. Vai dzirdat Viņa saucienu? Viņš aicina uz mielastu, kur mūsu dvēseles var atrast veldzi.

Un tā ir līdzības otrā daļa. Ķēniņš ir aicinājis cilvēkus no malu malām un piepildījis kāzu namu. Mēs esam tie pēdējā brīdī aicinātie. Aicinātie viesi negribēja nākt, tādēļ pestīšana atnāca līdz mums. Mēs – necienīgie esam aicināti pie Ķēniņa galda.

Bet tad mūsu līdzībā ir vēl viens negaidīts pagrieziens. Starp pēdējā brīdī uzaicinātajiem viesiem ir atradies kāds, kam nav kāzu drēbes. Kamēr pārējie ir pieklājīgi saģērbušies, šim nav pareizās drēbes.

Kāds varētu teikt, ka, protams, pēdējā brīdī aicinātajam viesim nav pareizās drēbēs – viņš taču no ielas ir nācis. Kur lai viņš tās ņemtu? Bet ir jāsaprot, ka tajā laikā kāzu viesiem tika uzdāvinātas pienācīgas drēbes, ienākot namā. Visiem ir uzdāvinātas svētku drēbes. Šim cilvēkam nav attaisnojuma, kādēļ tas nav kāzu drēbes uzvilcis. Šis ir otrs gadījums Jēzus līdzībā, kad kāds atsakās no piedāvātā.

Te ir runa par mūsu garīgo dzīvi, kad augam ticībā. Aicināti ir visi uz Dieva namu, tādi, kā esam. Bet, nākot pie ticības, mēs nepaliekam tādi, kādi bijām. Ar Dieva žēlastību mēs maināmies. Pāvils saka “Ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā” (Ef 4:24). Šis ir Svētā Gara darbs pie mums. Tas notiek, lasot un studējot Bībeli, ieklausoties sprediķos un lekcijās, lūdzot Dievu, piedaloties dievkalpojumos un saņemot sakramentus, kalpojot tuvākajam, esot sadraudzībā ar citiem kristiešiem – respektīvi, esot dzīvam loceklim Kristus miesā. Ja esam saskarsmē ar Kristu, Viņš mūs ietērpj šajās jaunajās drēbēs, ja mēs ļaujamies. Tas ir iedrošinājums katram kristietim.

Tas, kas var stāvēt ceļā uz svēttapšanu, ir tās lietas, kas jau pieminētas, proti, es, mans ego, mans lepnums, mans slinkums. Ja es ļauju grēkam, nevis Kristum uzvarēt mani. Ja es ignorēju Dievu un Viņa darbību, nogalinot sirdsapziņu savā dzīvē.

Veco drēbju nomainīšana pret jaunajām var būt sāpīgs process. Ir cita līdzība, ko kristieši mēdz lietot – ka mēs esam māls, bet Viņš podnieks. Lai veidotu skaistu krūzi, māls tiek mīcīts un veidots. No māla puses, tas process var būt nepatīkams. Bet rezultāts ir glīts. Mēs savā kristiešu dzīvē esam procesā. Kristus dēļ mēs jau esam pieņemti un aicināti uz kāzu mielastu. Kristībās tiekam apģērbti ar jaunām drēbēm. Kristus asinīs šīs jaunās drēbes tiek mazgātas. Un, paliekot Viņa žēlastībā, mēs augam Viņā.

Mūsu Dievs, ķēniņu Ķēniņš ir aicinājis visus pie sevis Jēra kāzu mielastā. Lai mēs, kas esam atsaukušies šim aicinājumam, paliekam Viņa žēlastībā, paliekam Viņa dotās kāzu drēbēs un augam Viņā. Lai Dievs dod, ka caur mums Viņš var aicināt tos, kuri vēl nav dzirdējuši Viņa aicinājumu, un tā piepulcināt visas tautas pie sevis Debesu kāzu mielastā. Āmen.