“Ko darīt, lai būtu Dieva mīlestības cienīgi”, 09.aug.2020. (K.Zikmanis)

Teksts: Ps 85:2-8; Fil 1:6-11; Mt 22:15-22

“Tu, ak, Kungs, esi apžēlojies par savu zemi, esi atsvabinājis Jēkaba gūstekņus; Tu esi piedevis savai tautai noziegumu, pārsedzis ar aizmirstību visus viņas grēkus… Parādi mums, Kungs, savu žēlastību un dāvini mums savu pestīšanu!” (Ps 85:2-3,8)

Mēs visi esam dzirdējuši šādu, vai līdzīgu stāstu: kāds puisis ir iemīlējies kādā meitenē un parāda viņai mīlestību ar puķēm un dāvanām. Viņš raksta viņai mīlestības vēstules un zvana pa telefonu, lai tikai dzirdētu viņas balsi. Puiša mīlestība pret meiteni ir neapšaubāma.

Tomēr šaubas mīt meitenes domās un viņa nepārtraukti sev vaicā: “Vai viņš mani tiešām mīl? Kaut viņš mani mīlētu! Ko darīt, lai viņš mani mīlētu?”

Puisis jau meiteni mīl, bet viņa to nesaskata. Viņa nevar noticēt, ka puisis viņu mīl, un tāpēc domā, ka ir vajadzīgs darīt kaut ko vairāk, lai to iegūtu. Un tādējādi situācija ir mazliet komiska un pat nožēlojama: Viņš viņu mīl un parāda to, bet viņa nespēj to saprast un saskatīt.

Līdzīga doma bija Vecās derības cilvēkiem. Dievs apsolīja ar derību būt par sargu un pestītāju saviem ticīgajiem ļaudīm (1Moz 12:1-3; 15:18). Dievs viņiem parādīja savu mīlestību, izvedot viņus no Ēģiptes verdzības. Dievs viņiem parādīja savu mīlestību, dāvinot viņiem apsolīto zemi. Dievs viņiem parādīja savu mīlestību, neatstājot viņus kā trimdas gūstekņus Babilonijā, bet atveda viņus atpakaļ uz Jeruzalemi. Dieva mīlestība pret savu tautu ir neapšaubāma.

Bet tauta šaubās. Mēs lasām, ka psalma autors atzīstas, ka Dievs par viņiem ir apžēlojies un atsvabinājis, ka Dievs viņu noziegumus ir piedevis un aizmirsis. Bet viņš šaubās par Dieva žēlastību un pestīšanu, jo viņš raksta: “Parādi mums, Kungs, savu žēlastību un dāvini mums savu pestīšanu!” Citos vārdos: “Kaut Tu mūs mīlētu, Kungs!”

Ko viņi gaida? Ko vēl Dievam vajadzētu darīt, lai parādītu mīlestību un uzticību savai tautai?

Bet vai mēs esam savādāki? Vai arī mums dažreiz nav šaubas par Dieva mīlestību, sevišķi, kad esam grūtā situācijā? Bet Dieva mīlestība uz mums var tikt parādīta dažādos veidos: caur putnu dziesmām, caur saules staru, caur mīļu vārdu no drauga vai vienalga, kas aizskar sirdi pareizā brīdī. Dievs komunicē savu mīlestību uz mums nepārtraukti, ja mēs atveram acis un to ieraugām.

Bet ko Vecās Derības tauta gaidīja no Dieva? Mēs zinām, ko viņi gaidīja – Mesiju. Dievs apsolīja tautai sūtīt Kādu, kas pilnībā parādītu savu mīlestību, un reiz par visām reizēm atbrīvotu un piedotu savai tautai.

Bet tanī laikā bija ticējums, ka mesija nāks tikai tad, kad tauta visā pilnībā turēs sabata dienu. Tas nozīmē ievērot visas paražas, pateikt visas lūgšanas, darīt visus rituālus pilnīgi perfekti un precīzi. Viņi domāja, ka Dievs nevar tāpat parādīt savu mīlestību un viņiem piedot, bet, ka viņiem tā ir jānopelna, – kā meitenei, kura vēlas darīt kaut ko, lai iegūtu puiša jau esošo mīlestību, viņi gribēja kaut ko darīt, lai būtu Dieva mīlestības cienīgi.

Un, kā tas bija toreiz, tā ir arī tagad. Cik ir kristieši, kas domā līdzīgi? Dzirdot vārdus: “Kristus nopelna dēļ, tavi grēki ir piedoti” dažreiz ir grūti to pieņemt. Tiešām – mani grēki? Ar prātu mēs saprotam, bet sirdī vēl ir nemiers, jo skan jautājums: “Vai es esmu darījis visu, lai Dievs mani mīlētu?”

Pie dievgalda varbūt kāds nenāk, jo domā, ka neesmu to pelnījis vai neesmu cienīgs. Dievs aicina, bet viņi nenāk, un varbūt arī atmet dievkalpojumus vispār, jo domā, ka nav darījuši visu, lai Dievs viņus pieņemtu. Tas ir velna triks—veids kā sātans apmāna cilvēkus, lai viņi atmet dievkalpojumus, atmet ticību, atmet Dievu. Mūžībā aizgājušajam mūkam, Brālim Rožē ir grāmata, kas ir tulkota latviski ar nosaukumu “Dievs var vienīgi mīlēt”. Tā ir patiesība. Tikai Dievā mēs varam atrast to mīlestību, kas katram ir vajadzīga. Ja mēs atmetam Dievu, mēs atmetam vistīrāko un visaugstāko mīlestību, kas vien var būt. Mēs neesam Dieva mīlestības cienīgi. Dievs vienkārši mūs mīl. Tā ir dāvana. Tā ir žēlastība. Un tas ir fakts.

Var jautāt, vai ticīgie ļaudis Vecajā Derībā, kā mūsu psalma autors, bija Dieva mīlestības cienīgi? Nebūt nē! Viņi daudz grēkoja pret Dievu, bet Dievs viņus mīlēja.

Tāpat ar mēs. Ja jautāsim, vai esam pelnījuši Dieva mīlestību, atbilde noteikti arī būtu nebūt nē! Stāv rakstīts: “Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rm 5:8)

Bet ir ļoti daudz cilvēku, kam ir grūti noticēt, ka Kristus, mirstot pie krusta, ir samaksājis par viņu grēkiem. Viņi vēlas kaut ko pielikt klāt. Viņi gribētu darīt kaut ko, lai nopelnītu piedošanu vai viņu izpratnē, pabeigt to darbu, ko Kristus ir sācis.

“Nesaprotu,” teica kāds galdnieks savam draugam, kurš mēģināja skaidrot ar vārdiem, ka Dievs viņu mīl, ka Kristus nāve reiz par visām reizēm salīdzina grēciniekus ar Dievu. Kad ar vārdiem viņš nevarēja galdnieku pārliecināt, viņš ņēma ēveli un tēloja, ka ēvelē galdu, kas bija ļoti smalks, nopulēts un gatavs pārdošanai.

“Izbeidz!” kliedza galdnieks. “Vai neredzi, ka galds ir pabeigts? Tu tikai to sabojāsi, ja sāksi to ēvelēt!”

Bet draugs atbildēja: “To es esmu mēģinājis tev parādīt par Kristus pestīšanas darbu. Tas tika pabeigts, kad Viņš atdeva savu dzīvi par tevi. Un, ja tu mēģini kaut ko pielikt šim pabeigtajam darbam klāt, tu to tikai sabojāsi. Pieņem to tādu, kāds tas ir – Viņš ir atdevis savu dzīvi par tavējo, un tu vari būt brīvs.”

Psalmists lūdza, lai Dievs viņiem parāda savu žēlastību un dāvina savu pestīšanu. Dievs atbildēja, dodot savu Dēlu, Jēzu Kristu. Viņā Dievs parādīja savu mīlestību pret mums, “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:16)

Šī mīlestība ir saņemama jau šodien. Pēc brīža mums būs dievgalds, kurā Dievs apliecina savu mīlestību pret mums ar derību – Jauno Derību, Viņa miesā un asinīs. Ikvienam kristītam un iesvētītam kristietim ir iespēja saņemt to mīlestību, ko Dievs ir devis caur savu Dēlu. Ticība to saņemt ir vienkārša – saproti un pieņem, ka neesi to pelnījis, nedz tās cienīgs. Bet caur savu darbu pie krusta, Kristus ir pabeidzis pestīšanas darbu, un darījis mūs, grēciniekus, cienīgus. Tā ir dāvana, jo Viņš mūs mīl.

Pabeigšu ar mazu stāstiņu. Pie dievgalda kāds mācītājs ieraudzīja pavisam noskumušu meiteni. Kad mācītājs pienāca klāt, lai pasniegtu viņai Kristus miesu, viņa pat nepacēla acis. Viņas sirds bija satriekta, jo viņa zināja, ka nebija Kristus mīlestības vērta. Mācītājs, nojauzdams viņas stāvokli, izstiepa savu roku ar dievmaizi un maigi teica: “Meitiņ, ņem to! Tas ir domāts grēciniekiem.” Ja tas esi tu, kas domā, ka neesi pelnījis Dieva mīlestību – tad esi drošs, tu neesi. Bet ikkatrs, kas nāk pie Dieva, saņem Viņa nenopelnīto mīlestību. Saņemiet to! Āmen.