“Ko gan Jēzus darītu?”, 31.10.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Atkl 14:6–7; Rm 1:13–17; Jņ 2:13–22

“Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus.” (Jņ 2:15)

Kad Amerikā biju pārdevējs kristīgajā grāmatnīcā, bija slavens teiciens, kas burtiski parādījās uz visādām dāvanām, kaklarotām, rokassprādzēm, Bībeles vākiem, kā arī T-krekliem un cepurēm. Vairāk nekā 20 gadus vēlāk kristieši joprojām sev vaicā “Ko gan Jēzus darītu?” Izklausās kā dievbijīgs jautājums – ir taču svarīgi saskaņot savu ar Jēzus rīcību! Mums vajadzētu mierīgi un paškontrolēti staigāt apkārt, sakot, ka Jēzus visus mīl. Bet šonedēļ redzēju mēmi feisbukā, kas zobgalīgi teica, ka droši vien šis teiciens pieļautu mums arī trakulīgi apgāzt galdus un izdzenāt cilvēkus ar pātagu, vai ne?

Gudrais Zālamans saka, “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt” (Māc 3:1-3). Jēzus, protams, zināja šo sakāmvārdu un tādēļ nesaskatīja pretrunas Viņa pestīšanas darbam ar šo trakulīgo izgājienu templī. Jo tas viss kalpo galvenajam mērķim – vest cilvēkus pie pestīšanas žēlastības.

Templis bija pestīšanas simbols tautai, Dieva mājoklis virs zemes. Piekrāmēt to pilnu ar nevajadzīgām lietām, kas novērš uzmanību no galvenā, nekalpoja mērķim. Tādēļ Jēzum nebija tikai taisnība, bet faktiski pienākums to darīt. “Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis” (Jes 1:11). Vecās Derības upuri bija tikai priekštēls tam, kam bija jānāk. Bet jūdi bija padarījuši to par galveno lietu – it kā vērši un āži būtu svarīgāki par pašu Dievu. Tādēļ viņi piekrāmēja templi ar upurējamiem dzīvniekiem, lai padarītu to upurēšanu vieglāku. “Piedod, Sāra mīļā, atpakaļceļā no tirgus es ieskriešu templī un fiksi upurēšu grēku upuri. Ātri būšu mājās!”

Bet, ko Jēzus saka? “Upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis” un “Viņš vienu upuri par grēkiem upurējis, uz visiem laikiem” (Ebr 10:5,12). Jēzus ir šis vienīgais upuris, kas ir tīkams Dieva acīs, kas izpērk visus mūsu grēkus. Šis ir vitāli svarīgi, ka mēs varam ieraudzīt Jēzu skaidri, un ka nekas cits Viņu neaizēno. Citādāk mēs redzam āžus un vēršus vien un neredzam galveno.

Mārtiņš Luters bija tāds vērsis porcelāna veikalā. Visādi skaisti rotājumi visapkārt, bet kur var ieraudzīt galveno, kas to lai zina? Viņš dzīvoja izdevīgā laikā, kad Gūtenberga spiestuve padarīja vieglāku viņa Reformācijas domu izplatīšanu. Bet viņš nebija vienīgā balss, kas sauca pēc reformas. Jans Huss apmēram simts gadus agrāk Prāgā tika sadedzināts uz sārta, jo pārnestā nozīmē viņš teica, ka ir pārāk daudz vēršu tempļa pagalmā, un nepietiekami Jēzus. Viņa pēdējie vārdi bija, “Pēc 100 gadiem Dievs pacels cilvēku, kura sauciens pēc reformas netiks apklusināts.” Daudzi domā, ka šis vīrs par ko viņš pravietoja bija Luters.

Karls Barts popularizēja Augustīna izteicienu: Ecclesia semper reformanda est, Baznīcai ir vienmēr jābūt reformācijā. Daži ir sapratuši šo teicienu tā, ka Baznīcai vienmēr ir jāpārdefinē sevi, nepārtraukti jāmainās, nemitīgi jāpielāgojas šim laikmetam. Bet tas nav, ko vārds reformācija nozīmē. Mēs varbūt saistām reformas ar tiem nepatīkamajiem darbiem, ko valdība dara, bet vārds reforma nāk no diviem latīņu vārdiem – re un forma. Re nozīmē atpakaļ un forma nozīmē (sākotnējā) forma. Ja jums ir salauzts ritenis, ko meistars salabo, tas ir reformēts ritenis. Lutera un viņu līdzgaitnieku ideja nebija dibināt jaunu, nepazīstamu Baznīcu, bet reformēt veco, labo. Luters un citi gribēja diskusiju ar Romu, bet Roma negribēja klausīties un viņu ekskomunicēja.

Bet Reformācija turpinājās un turpinās vēl šodien. Pareizā veidā, ja meklējām sākotnējo formu, izstudējam Baznīcas tēvus (kuri taču bija tuvāk Jēzus mācībai nekā mēs), paliekam pie galvenajiem Reformācijas saukļiem – Sola scriptura (vienīgi Raksti), Sola gratia (vienīgi žēlastība), un Solo Kristus (vienīgi Kristus). Šie principi un mācības ir apkopotas Vienprātības grāmatā, kas, ticiet vai nē, netīši bija impulss Romas Baznīcai iztīrīt savu namu no ekstrēmiem pārkāpumiem (bet ne visiem).

Katram luterānim ir pienākums izlasīt šo grāmatu, vai vismaz pirmo tās dokumentu – Augsburgas ticības apliecību, kas balstīta uz biblisko un baznīctēvu mācību, lai saprastu, kāpēc mēs, līdz ar vēsturisko Baznīcu (t.i. nedalīto Baznīcu – kad Austrumu un Rietumu Baznīca bija vienotas) ticam tam, kam ticam un noraidām jaunievedumus (lasiet: vēršus un āžus), ko citas Baznīcas ir izgudrojušas. Lai izvairītos no jaunievedumiem, piemēram, krekeriem un alus sakramenta vietā (es esmu lasījis par šādu veidu, lai padarītu vakarēdienu “pieejamāku”), Luteriskā Baznīca ir vienmēr reformācijā – meklējot arvien autentiskākus un uzticamākus veidus, kā sludināt evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus.

Reformācija kļūst par deformāciju, kad atmetam biblisko un apliecību pamatu un darām kā Soģu grāmatā, “ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs” (Soģ 21:25). Esmu runājis par to, ko progresīvā Baznīca dara. Nesen Sanfrancisko tika konsekrēta “trans” persona, kura identificējas kā binārs cilvēks – ne vīrietis, ne sieviete.

Bet ir arī smalkāki veidi. Tas varētu būt šķietami nekaitīgi, kā atmest dievnama sakrālo telpu, lai uzceltu angāru, kas līdzinās kultūras namam ar skatuvi. No vienas puses, kāda tur problēma? Bet kas notiek cilvēku zemapziņā? Pazīstama vieta, kas līdzinās teātrim, slavētāji priekšā, sludinātājs skatuves priekšā – zemapziņā es esmu šeit, lai mani izklaidētu.

Daži saka, ka forma (dievkalpošanas veids) var mainīties, bet saturs nedrīkst mainīties. Kaut patiess, tas ir slidens ceļš. Dievkalpojuma formu (kas seko kam) mēs esam mantojuši no senbaznīcas, un tai ir dziļa loģika. Bet forma iespaido saturu, gribam to vai negribam. Līdzīgi kā ūdens pieņem tādu formu, kāda ir glāzei – vai dievkalpojums un sludināšana formu izceļ vai nomāc evaņģēliju? Pirms mēs visi kļūstam par mūsdienu reformētājiem, atcerieties šo: es neesmu mehāniķis. Gandrīz neko nesaprotu par dzinējiem. Kas notiktu, ja es sāktu izplēst vadus un lampas un citas lietas tikai tāpēc, ka es nesaprotu, ko tie dara? Es sabojātu mašīnu.

Luters ar saviem laikabiedriem bija Baznīcas doktori. Viņi saprata lietas būtību un es teiktu pat ķirurģiskā veidā izņēma liekās lietas no Baznīcas dzīves (svēto pielūgšanu, pāvesta varu, šķīstītavu, mācību, ka esam glābti caur žēlastību UN darbiem u.c.). Vēlāk nāca tie, kuri “zināja labāk” un izplēsa ērģeles, sadauzīja vitrāžas, izjauca altārus un apšaubīja mācības par kristību un vakarēdienu sakramentiem, kam Baznīca bija ticējusi no iesākuma.

Jūs neesat Jēzus, kurš var iztaisīt pātagu un izdzīt āžus un vēršus no tempļa. Viņš zina, ko Viņš dara. Kā ir parādījies atkal un atkal Svētajos Rakstos, Dievs pats reformē savu Baznīcu. Mūsu uzdevums ir būt uzticīgiem Bībelei un tām apliecībām, kas skaidro Rakstus, lai Dieva mācība paliktu nesakropļota un sakramenti tiktu pareizi pārvaldīti, lai šie žēlastības līdzekļi netiktu aizēnoti, ka mēs varam redzēt Jēzu skaidri. Āmen.