Teksti: Jes 60:1–6; Ef 3:1–12; Mt 2:1–12
“Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri.” (Mt 2:1)
Es teikšu godīgi, teikt sprediķi par ļoti pazīstamu tekstu kādā lielo svētku reizē ir grūti. Ko jaunu varu teikt, piemēram, par Jēzus Bērniņu silītē vai par eņģeļu vēstījumu ganiem, vai kā šodien, par Austrumu gudrajiem? No otras puses Bībele mums ir viena un, jo vairāk mēs atkārtojam tās patiesību un jo vairāk mēs iedziļināmies tās vēstījumā, jo labāk mēs pazīstam un atpazīstam mūsu Pestītāju, un jo vairāk mūsu ticība aug. Šodien vēlos dalīties pārdomās par Zvaigznes dienu, ko ir rakstījis Māc. Pauls Andersons, mana garīga tēva garīgais tēvs.
Kad es biju maziņš, es skaidri atceros, ka mana mamma un vecvecāki sauca Zvaigznes dienu par Trejķēniņu dienu. Un, uzaugot Amerikā, mēs dziedājām populāro angļu dziesmu “Mēs – Trīs ķēniņi no austrumiem nākam.”
Mūsu Bībeles tulkojumā ir rakstīts pareizi, ka šie bija “gudri vīri” no austrumiem, nevis ķēniņi. Es nezinu, no kurienes nākusi šī ideja, ka šie vīri bija ķēniņi. Varbūt izklausās iespaidīgāk, ka sveši ķēniņi nāk pielūgt ķēniņu Ķēniņu. Bet oriģinālais grieķu vārds ir magoi, no kurienes mums ir vārds mags. Šie bija ķēniņa padomdevēji, gudri vīri, kuri spēja tulkot sapņus, lasīt zvaigznes un atklāt mīklas. Kad jūdi tika sūtīti Babilonijas trimdā, pravietis Daniēls, līdz ar saviem biedriem Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego kļuva par ķēniņa Nebūkadnecara padomdevējiem, jeb “gudrajiem”. Daniēls bija visgudrākais un ar Dieva palīgu tulkoja ķēniņa sapni.
Doma, ka vīri bija trīs, nāk no dāvanu skaita. Bet ja godīgi, Raksti nemin, kāds bija vīru skaits. No austrumiem varēja ierasties daudz vīru, jo ir tikai rakstīts, ka “no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri”, neminot skaitu. Šis fakts varbūt neietekmē mūsu pestīšanu, vai bija trīs vai trīsdesmit, bet tas iezīmē svarīgu principu, kad lasām Rakstus – ka mēs lasām tieši to, kas ir rakstīts, ne mazāk, ne vairāk. Ir viegli ielasīt savas domas tekstā, t.i. veidot Rakstus pēc mūsu prāta, bet Raksti ir tie, kam ir jāveido mūsu prāts un jāmaina mūsu domas.
Viņi nāca no austrumiem, varbūt Persijas (mūsdienu Irānas), Babilonijas (mūsdienu Irākas) vai Arābijas. Tāpēc, ka viņiem bija kaut kāda saprašana par ebreju Bībeli, jo viņi nozīmīgi saka: “Mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumos” (Mt 2:2), atsaucoties uz mesiānisko pravietojumu “radīsies zvaigzne no Jēkaba” (4Moz 24:17), iespējams viņi bija no Babilonijas. Tas ir tāpēc, ka Babilonijas trimdas laikā ap 20 000 jūdi tika izsūtīti un veidoja spēcīgu jūdu centru tajā reģionā. Bija tikai normāli, ka ķēniņa padomdevēji mācītos visu, ko vien viņi varēja, tai skaitā ebreju Rakstus, lai dotu labākus padomus ķēniņam. Kā mēs zinām no savas vēstures, izsūtīšana ir briesmīga lieta, bet tas nav šķērslis Dievam panākt labu no sliktā. Krusts tam ir pierādījums. Velns caur augstajiem priesteriem un Romas varu gribēja panākt visļaunāko – Kristus nāvi. Bet caur krustu nāca vislabākais – augšāmcelšanās un Dieva uzvara pār velnu, grēku un nāvi.
Gudrie nāca, lai pielūgtu, nevis veiktu pētījumu. Lai veiktu 1300 km garu ceļojumu (ja no Babilonijas) uz Betlēmi ir nepieciešams kas vairāk nekā tikai ziņkārība. Dievs darbojās viņu sirdīs, jo viņi teica Hērodam, ka viņi bija nākuši pielūgt jaunpiedzimušo Ķēniņu (Mt 2:2b). Viņi rīkojās saskaņā ar to, ko viņi zināja. Viņi nesaprata visu. Viņi nāca godināt laicīgu valdnieku, jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu. Bet Dievs deva viņiem vairāk. Viņi redzēja ne tikai jaunu valdnieku, bet valdnieku Valdnieku. Viņi bija pirmie ārzemnieki, kuri atzina un pielūdza Jēzu – Dievu virs zemes. Mums jārīkojas tāpat. Mums nav jāzina viss, tāpēc mēs lūdzam Dievu, zinot, kā ir teikts dziesmā “Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī!”
Viņi atnāca Dieva vadībā. Mēs lasām, ka zvaigzne gāja viņiem pa priekšu. Tas tiešām bija brīnums. Vai tas bija caur dabiskiem kosmiskiem atklājumiem, jo “Debesis daudzina Dieva godu” (Ps 19:2), vai īpaša zvaigzne, kurai Dievs lika spīdēt speciāli šim brīdim – viens ir skaidrs, Dievs viņus vadīja pie Svētās ģimenes. Gudrie nenāca tajā pašā laikā, kā gani. Viņi ieradās vairākus mēnešus, pat gadus pēc Jēzus piedzimšanas. Pirmkārt, Gudrie neatrada Jāzepu, Mariju un Bērniņu kūtī, bet mājā, un Jēzus netika saukts par zīdaini (gr. “brephos”), bet par bērnu (gr. “paidion”). Un tad Hērods, uzzinājis, ka ticis apmānīts, lika nokaut visus zēnus zem diviem gadiem “pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem” (Mt 2:16). Kāpēc visus zēnus zem diviem gadiem, ja ne tāpēc, ka Jēzus bija ap diviem gadiem, kad šis notika? Tad, kad lasām Rakstus, ir detaļas, kas palīdz mums izprast tekstu dziļāk, skaidrāk. Varbūt uzreiz to nepamanām, bet ar laiku un Svētā Gara palīgu, mēs atklājam ko jaunu, kas palīdz mums saprast kontekstu un situāciju. Un caur to iepazīt un iemīlēt Jēzu vēl tuvāk.
Gudrie bija meklētāji, nevis atsēdētāji. Ir atšķirība starp cilvēku, kas aktīvi meklē Jēzu dievkalpojumos un savā ikdienā, un atsēdētāju, kas atnāk uz baznīcu, atsēž savu laiku, bet nesaņem neko ne liturģijā, ne ikdienā, jo neko nemeklē. Tas apraksta atšķirību starp gudrajiem un rakstu mācītājiem. Rakstu mācītāji skaidri zināja no Rakstiem, sevišķi no Daniēla grāmatas (Dan 9:24-27), jo viņš precīzi noskaita gadus no tempļa atjaunošanas pēc trimdas un Mesijas nākšanas, ka Viņa atnākšanas laiks bija tuvu. Bet, kad atnāk Austrumu gudrie un vēsta par jaunpiedzimušo ķēniņu, ko viņi dara? Neko. Viņi paliek, sēdēdami ķēniņa pilī. Toties gudrie cēlās un gāja. Mēs neesam glābti caur darbiem, bet kā Jēkabs saka “ticība bez darbiem ir nedzīva” (Jk 2:20b). Mums ir jārīkojas ar to, ko mēs zinām un ticam. Ticība ved pie rīcības, kā mēs redzam pie Austrumu gudrajiem. Viņiem bija jautājumi, viņi dabūja atbildes. Kā Jēzus teica “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs” (Mt 7:7). Mums nav nepieciešams saprast visu patiesību, mums ir jāzina tikai nākamais solis. Dievs saka: “Jūs meklēsiet Mani un atradīsiet – ja meklēsiet Mani no visas sirds!” (Jer 29:13).
Zvaigznes dienai ir daudz ko mums mācīt. Kaut vai par to, ka pat arī pazīstamos tekstos var atrast ko jaunu un neatklātu. Visvairāk, man šķiet, ka šī Rakstu vieta ir par meklēšanu un atrašanu, par ticību un rīcību, par pielūgšanu no sirds un dvēseles. Lai šajā jaunajā gadā Dievs piepilda mūsu sirdis ar bijību un mīlestību pret mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu – Dievu ar mums. Un lai šī jaunā bijība un mīlestība ved pie jaunas rīcības izdzīvot savu ticību rīcībā un meklēšanā. Āmen.