Teksti: 1Pēt 1:1-12; Jņ 21:15-25
“Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi.” (Jņ 21:9)
Es nesen lasīju rakstu, ko sarakstījis Māc. Henrijs Rīrdons par šo rakstu vietu. Viņš izceļ divas lietas. Pirmais, ka epizode ar Pēteri pie ugunskura augstā priestera pagalmā ir saistīta ar gadījumu pie Galilejas jūras, kad Kungs sataisīja apustuļiem brokastis pie ugunskura. Varbūt mēs esam dzirdējuši par to, ka atspoguļojas Pētera trīskāršais Kunga noliegums Jeruzālemē ar viņa trīskāršo Kunga apliecinājumu Galilejā. Bet Rīrdons izceļ valodniecisku saiti, ka abi šie notikumi notika pie kokogļu ugunskura.
Tad Rīrdons rāda uz to, ka Pētera krustā sišana nav tikai Baznīcas tradīcija bez vēstures liecības, bet, ka vienbalsīgi baznīctēvi par to liecina.
Tagad Māc. Rīrdons: Grieķu vārds anthrakia, (no kā latviski ir vārds “antracīts” – kokogļu veids), nozīmē ugunskurs no oglēm un parādās Jaunajā Derībā tikai divas reizes; abas reizes Jāņa evaņģēlijā. Tas ir nozīmīgi. Pirmajā reizē mēs to lasām sakarā ar ugunskuru kādā pagalmā, kur augstā priestera virsnieki un kalpi sildījās vēsajā naktī pirms Jēzus prāvas Sinedrija priekšā. Sīmanis Pēteris arīdzan sekoja līdz uz to vietu un stāvēja tuvu augstā priestera kalpa Malha radiniekam. Tanī vietā blakus kokogļu ugunskuram Sīmanis noliedza Jēzu trīs reizes pat tik tālu, ka zvērēja, ka nepazīst Kungu. Tas ir tik ļoti nozīmīgi, ka šis gadījums ir atstāstīts detaļās visos evaņģēlijos un tādejādi ir nofiksēts Baznīcas atmiņā mūžīgi.
Otrais ugunskurs no oglēm, arī Jāņa evaņģēlijā ir pēdējā ainā, ko pats Kungs sakūra, uz kā Viņš taisīja brokastis saviem nomāktajiem apustuļiem. Pēc brokastīm pie šī ugunskura Jēzus lika Pēterim atbildēt trīskāršo jautājumu, “Vai tu Mani mīli?” Apustulis bez šaubām saprata, kādēļ jautājums tika vaicāts trīs reizes, jo tik reižu viņš bija noliedzis Kungu. Šajā brīdī, nepaļaudamies uz savu spēku, viņš paļaujas vienīgi uz Kungu, un to, ka Kungs pazīst viņa sirdi pilnīgi. (Jņ 21:17)
Un tad šis stāsts turpinās. Pēc Sīmaņa Pētera trīskāršā apliecinājuma ir atsauce uz viņa mocekļa nāvi. Viņa nāve bija jau notikusi, kad šis evaņģēlijs tika uzrakstīts pirmā gadsimta beigās. Ir skaidrs, ka autors pieņem kā priekšnoteikumu, ka evaņģēlija lasītājiem būs jau zināma Pētera mocekļa nāve. Stāsts par apustuļa krustā sišanu pirmā gadsimta 60-tajos gados Vatikāna pakalnā Romā bija tik pazīstams, ka Jānis varēja vienkārši atsaukties uz Pētera roku izstiepšanu, “norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās.” (Jņ 21:18-19)
Tas bija tik skaidrs, ka nevajadzēja vairāk paskaidrojumu. Agrīniem kristiešiem bija tik labi zināms viss, kas saistīts ar Pētera moceklību Romā, ka ap gadsimtu miju baznīctēvs Romas Klements (Ad Corinthios 5.4), rakstot no Romas, kā arī Antiohijas Ignats (Romanis 4), rakstot uz Romu, nejuta vajadzību sīkāk par to skaidrot. Ka šī frāze Jāņa evaņģēlijā, t.i. “tu izstiepsi savas rokas … norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās”, patiešām norādīja uz Pētera krustā sišanu Romā, bija tik nepārprotams baznīctēvam Tertuliānam, kurš no Āfrikas rakstīja trešajā gadsimtā šādus vārdus: “Tad cits Pēteri sasēja (jeb apjoza), kad viņš tika piesists pie krusta.” (Scorpiace 15.3)
Ko mēs varam no šīm pārdomām praktiski pielietot dzīvē? Ir vairākas lietas. Pirmā ir par pazemību. Vienalga, cik mēs domājam sevi stiprus esam ticībā, atkrišana un Kunga noliegšana ir dažu soļu attālumā. Otrā ir par žēlastību. Vienalga, cik tālu esam krituši un cik reižu, Kungs ir gatavs sastapt mūs tur, kur esam, lai dotu mums iespēju nožēlot nodarīto un atgriezties. Trešā ir par Bībeles liecību. Tā ir uzticama un patiesa, par ko vēsta Baznīcas svētā atmiņa un tradīcija. Āmen.