Teksti: 1Kor 15:1-20; Jņ 5:24-35
“Bet, ja par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās.” (1Kor 15:12)
Šī gada janvārī es sprediķoju par miesas augšāmcelšanos un teicu: “Ticības apliecībā mēs apliecinām, ka ticam miesas augšāmcelšanai. Šī apliecība ir pārsteidzoša, ja par to padomājam. Man šķiet, ka ir vieglāk domāt, ka mēs pēc dzīves dzīvosim tikai garā, bez miesas. Bet par spīti tam visas vēsturiskās ticības apliecības Apustuļu, Nīkajas un Atanāzija drosmīgi pasludina, ka Pastarā dienā mēs miesā, t.i., fiziski ar ķermeni augšāmcelsimies.”[*] Par to mēs dzirdam arī šīsdienas lasījumos: Jāņa evaņģēlijā un Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem. Pāvila arguments ir tāds: ja Kristus augšāmcēlās ar savu ķermeni, mēs arī augšāmcelsimies ar savu ķermeni. Noliegt mūsu miesas augšāmcelšanos ir tas pats, kas noliegt Jēzus augšāmcelšanos. Vēlos šodien dalīties ar teologa māc. Patrika Rīrdona pārdomām par šo tēmu.
“Dvēseles pastāvība un tās nepārtrauktā dzīve pēc nāves agrīno kristiešu vidū netika apstrīdēta. Patiesi, pa daļai pateicoties Platonam, grieķu-romiešu kultūrā, kur apustuļi sludināja evaņģēliju, bija modē kaut kāda ticība garīgajai dzīvei pēc nāves.
“Apustulis Pāvils no savas puses noteikti paredzēja aizkapa dzīvi, kas nekavējoties seko pēc nāves. Šī pārliecība pamudināja viņu “kāro[t] atraisīties un būt ar Kristu” (Fil 1:23). Šī tūlītējā pēc-nāves dzīve nebija Pāvila centienu īstais mērķis, jo īstais mērķis bija “sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem” (Fil 3:11). Katrā ziņā neviens agrīnais kristietis, cik mēs varam noprast, neapstrīdēja ekspektāciju uz tūlītēju pēc-nāves dzīvi.
“Tomēr, kad apustuļi sludināja Jēzu kā augšāmcēlušo, viņi nedomāja, ka Viņš bija pārdzīvojis krusta nāvi tikai kaut kādā garīgā stāvoklī. Viņi domāja pavisam skaidri, ka Viņš “trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem” (1Kor 15:4). Tas bija notikums, nevis statisks stāvoklis.
“Turklāt tas bija neapšaubāmi fiziski, ne tādā nozīmē kā fizisku spēku izraisīts, bet tādā ziņā, ka tas notika fiziski, t.i., ķermenim. Ja tas tā nebūtu, Jēzus augšāmcelšanās nebūtu notikusi pēc Rakstiem. Augšāmcelšanās cerība, par ko Raksti liecina, bija cieši saistīta ar ķermeni. Kad Jesaja pravietoja “dzīvos tavi miroņi”, viņš turpināja, skaidrojot, “[viņu] līķi celsies!” (Jes 26:19)
“Tā bija šīs kristīgās cerības fiziskā īpašība, kas izrādījās pārāk izaicinoša dažiem Korintas brāļiem. Viņi rezumēja savu argumentu ar sarkastisku jautājumu: “Kā var mirušie augšāmcelties? Kādā miesā viņi nāks?” (1Kor 15:35)
“Tas, ko šie cilvēki apstrīdēja, nebija ticība pēc-nāves dzīvei, bet tās fiziskais aspekts, kas ietverts tēzē “Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu” (Apd 5:30). Viņi nebija spējīgi satvert to, ka evaņģēlijs sludināja šo patiesību, kas aizstāv visas radības uzbūvi. Svētie Raksti, galu galā, nesaka, ka “Dievs atzina visas garīgās lietas, ko bija veidojis,” bet, ka “Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31)
“Caur korintiešu skeptiķu atspēkošanu apustulim Pāvilam nācās saprast Kristus augšāmcelšanos kā Dieva vēsturisku rīcību, lai izlabotu ļaunumu, kas izdarīts pret radīto kārtību caur Ādama krišanu. Augšāmcelšanās bija jābūt fiziskai, jo nāve un satrūdēšana ir fiziska.
“Kaut tā bija vienreizējs notikums pasaules vēsturē, augšāmcelšanās “loģika” netieši norāda uz to, ka visa fiziskā pasaule, iesākot ar kristiešu ķermeņiem, ir paredzēta atjaunošanai un pārveidošanai caur augšāmcelto un apskaidroto Kristus miesu. Tas nozīmē, ka patiesā un galīgā pēc-nāves dzīve, ko kristieši gaida, nav balstīta uz dvēseles nemirstību, bet uz miesas augšāmcelšanos.”
Miesas augšāmcelšanās ir būtiska kristīgajā ticībā, jo kā Dievs bija radījis visu pasauli, kas tika sabojāta grēkā krišanā, tā Dievs ir atjaunojis visu Kristū, un tā Viņš atjaunos visu Kristū – ieskaitot mūsu miesu. Āmen.