“Kristības trūkums?”, 02.10.2024. (K.Zikmanis)

Teksti: Est 7:1–10; Apd 19:11–20; Lk 4:14–30

“Viņš jautāja: Ar kādu kristību jūs esat kristīti? Tie atbildēja: Ar Jāņa kristību.” (Apd 19:3)

Apustuļu darbu grāmatā ir aprakstīti vairāki neparasti Baznīcas vēstures notikumi. Starp tiem ir šodienas lasījums, kur Pāvils Efezā sastop dažus mācekļus un prasa viņiem neparastu jautājumu – “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” (Apd 19:2). Kādēļ viņš viņiem jautāja šo jautājumu par Svētā Gara saņemšanu, jo šķiet, ka citiem un citur viņš to nav vaicājis, un kas viņu mudināja šajā gadījumā par šo apjautāties, nav skaidrs. Varbūt bija kaut kas viņu izturēšanās ziņā vai veidā, kā viņi rīkojās, kas lika Pāvilam aizdomāties. Visdrīzāk Pāvils kā apustulis caur garu atpazīšanas dāvanu vienkārši zināja, ka kaut kas trūkst šajos mācekļos, ka viņos nemājoja Gars.

Tāpēc, ka šie mācekļi saka, ka viņi pat nav dzirdējuši par Svēto Garu, ir daži pētnieki Baznīcas vēsturē un mūsdienās, kuri domāja, ka problēma ir atrodama mācībā. Šie mācekļi nesaņēma Svēto Garu, jo viņiem netika mācīts par Viņu. Tas ir informācijas trūkums. Ja vien viņi tiktu pareizi apmācīti par Garu – kas Viņš ir un ko Viņš dara – tad viņi varētu lūgt Svētajam Garam nākt, un Viņš viņus piepildītu. Problēma ir neziņā.

Bet, ja problēma būtu neziņā un mācības trūkumā, tad varētu gaidīt, ka Pāvils tūlīt viņus apsēdinātu un noturētu iesvētes mācības stundu. “Svētais Gars ir Trešā Persona Trīsvienībā, kas iziet no Tēva un Dēla un dara mūsu ticību dzīvu. Viņš dod ikvienam ticīgajam žēlastības dāvanas, lai celtu draudzi un kalpotu tuvākajam.” Bet viņš tā nedara. Mācība ir svarīga, bet Svētais Gars nāk caur citu līdzekli.

Ievērosim, ko Pāvils darīja tālāk. Viņš prasīja, ar kādu kristību šie mācekļi tika kristīti. Pāvils saista Svētā Gara saņemšanu ar kristību. Un ne ar jebkādu kristību, bet ar specifisku kristību. Šie mācekļi tika kristīti ar Jāņa Kristītāja kristību. Kas šī Jāņa kristība bija un kā tas notika, nav īsti skaidrs. Vai viņi tika kristīti Jāņa Kristītāja vārdā, šķīstījoties ūdenī pēc senām jūdu paražām, vai kā citādāk, ir skaidrs no Pāvila teiktā, ka tā nebija pareizā kristība, jo “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum” (Apd 19:4). Ar nožēlu vien nepietiek. Ir svarīgi, ka šī nožēla tiek saistīta ar ticību Jēzum.

Matiasa Grīnvalda slavenajā altārgleznā Jānis Kristītājs ir redzams gleznas malā ar izteiksmīgi izstieptu roku, norādot uz Krustā sisto, kas ir gleznas centrā. Jānis Kristītājs Rakstos skaidri norādīja uz Kristu nevis uz sevi. Viņš nav pestīšanas centrā, kā viņš pats atzīst, “[Kristum] vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ 3:30). Ja nožēlojam grēkus, bet šī nožēla neved pie Jēzus, tad varam teikt, ka esam palikuši Jordānas upē, kamēr Jēzus ar mācekļiem ir gājis tālāk uz Galileju. Pestīšana atrodas Jēzū nevis mūsu nožēlā.

Kas vēl ir svarīgs šajā Rakstu vietā?  Tas, ka Pāvils viņus kristīja Jēzus vārdā. Viņš ne tikai mācīja viņus, kas ir pareizais ceļš, resp., pie Jēzus, bet arī kristīja viņus Jēzū Kristū, t.i., iekš Kristus. Citos vārdos, viņi tika uzpotēti Vīnakokam, kas ir Jēzus.

Ir kristieši, kuri māca, ka kristība ir tāda ārēja zīme, kas atspoguļo iekšējo patiesību – ka tā neko garīgi nedara. Bet ja tas tā ir, kāpēc Pāvils izprašņāja par viņu kristību un steidzās viņus kristīt Jēzus vārdā? Kā jau minēju, viņš varēja pasniegt izsmeļošu lekciju par grēcinieku lūgšanu un to, kā aicināt Jēzu savā sirdī. Bet viņš tā nedarīja. Viņš arī varēja klāstīt par Svētā Gara spēku un kā mums pēc pestīšanas ir jālūdz Viņu mūs pildīt Svētā Gara kristībā. Bet viņš tā arī nedarīja. Viņš prasīja, vai viņi saņēma Svēto Garu savās kristībās. Ja ne, tad ar kādu kristību viņi tika kristīti? Ja tā nebija kristība Jēzus vārdā, viņš laboja šo kļūdu un tūlīt nokristīja viņus ar Jēzus kristību – Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, kā Jēzus mums pavēlēja (Mt 28:19). Un tad viņš uzliek viņiem rokas, lai saņemtu Svēto Garu.

Šeit ir nepieciešams skaidrojums – par veidu, kā Svētais Gars tiek saņemts. Baznīca nekad nav noliegusi, ka Svētais Gars nāk ar roku uzlikšanu. Roku uzlikšana tiek lietota vairākos liturģiskos rituālos, lai lūgtu Svētajam Garam nākt – no iesvētībām līdz ordinācijai, no grēku atlaišanas līdz aizlūgšanai un svētīšanai. Ir skaidrs, ka roku uzlikšana ir saistīta ar Svēto Garu.

Bet ir svarīgi ievērot, ka Pāvils pašā sākumā saista kristību ar Svētā Gara saņemšanu. “Vai jūs saņēmāt Garu?”, “Nē”, “Ar kādu kristību esat kristīti?” Pāvils saprot, ka, ja šie mācekļi nav kristīti iekš Kristus, protams, ka viņi nav saņēmuši Garu, kas iziet un ir sūtīts no Jēzus. Tikai, ja mēs esam Jēzū, varam saņemt Viņa Garu.

Ir svarīgi arī ievērot, ka Gara saņemšana un kristība ir saistīti. Vārds “un” grieķu valodā sevī nes tikai šo saikli, šo savienojošo funkciju. Vārds “un” grieķu valodā norāda, ka šīs lietas ir saistītas, ka tās iet kopā. Līdzīgi, kā mēs sakām, “debess un zeme”, “dāmas un kungi”, “pērkons un negaiss”. Ne viena no šīm lietām nav ne pirmā, ne pēdējā. Tās ir kopā.

Vārds “un” Bībelē nav jāsaprot laikā, it kā vispirms šis un tad tas. Pāvils nokristīja šos Efezas mācekļus, un viņi saņēma Garu. Kristība un Gara saņemšana ir saistītas nevis divas dažādas darbības. Līdzīgi ir tādi, kas vēlas nošķirt Jēzus teikto, “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” divās daļās (Mk 16:16). Viņi māca, ka vispirms ir jātic un tikai tad ir jākristās. Bet šīm lietām – ticībai un kristībai jāiet kopā. Bet, mācītāj! Kā bērni var ticēt? Jautājums: vai zīdaiņi spēj ticēt, ir cita sprediķa tēma, bet Baznīca no iesākuma ir ticējusi, ka bērni var ticēt un tādējādi var tikt kristīti – Apustuļu darbu grāmatā veselas ģimenes tiek kristītas, kas norāda arī uz bērniem; un Jānis Kristītājs, pirms viņš bija piedzimis, lēkāja aiz prieka savas mātes miesās, kad Jēzus savas mātes miesās bija tuvumā. (Lk 1:41)

Svētais Gars ir tas, kas atmodina ticību mūsos, kad un kur Viņš grib. Bet Viņa nākšana pie mums un pār mums nenotiek caur mūsu sagatavošanos, līdzīgi kā Gars nenāca pie Efezas mācekļiem caur viņu šķīstīšanos pēc jūdu paražām Jāņa grēku nožēlas kristībā. Jāņa kristība bija ūdens vien. Jāņa kristība tiešām bija tikai ārējā darbība bez iekšējā satura, jo šī kristība nebija iekš Kristus. Tā nebija Jēzus vārdā. Toties Jēzus kristība nav ūdens vien, bet ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu, ar Jēzus vārdu, ar Jēzus spēku un ar Viņa Garu. Kā pasaules radīšanā Gars lidinājās pāri ūdeņiem, tā cilvēku pārradīšanā Gars ir kopā ar kristības ūdeni, lai Jēzus vārdā viņš atdzimtu no jauna. Āmen.