Teksti: 2Moz 24:12–18; 2Pēt 1:16–25; Mt 17:1–9
“Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu.” (Mt 17:3)
Es esmu dzirdējis vairākus sprediķus par Jēzus Apskaidrošanu, un esmu drošs, ka jūs arī. Jēzus Apskaidrošana ir unikāls brīdis Viņa kalpošanā, kam nav līdzīgs neviens cits. Pat Viņa brīnumi, kuri ir vienreizēji paši par sevi, nestāv tuvu Viņa Apskaidrošanai. Jo, kaut caur Viņa brīnumiem, it sevišķi Naines atraitnes mirušā dēla augšāmcelšanu, kā arī Lācara augšāmcelšanu, Jēzus demonstrē savu dievišķīgumu, Viņa Apskaidrošana ir pavisam citā kategorijā, pavisam citā pakāpē. Piemēram, Jēzus kristība parāda Viņa dievišķīgumu, kad, iznākot no ūdens, atskanēja Tēva balss no debesīm, “Šis ir Mans mīļotais Dēls, uz ko Man labs prāts” (Mt 3:17), un Gars, kā balodis uz Jēzu nolaidās (Mt 3:16), bet ne tik dramatiskā veidā, kā tas bija Apskaidrošanas kalnā, kad gan Tēva balss, gan Mozus un Elijas parādīšanās, gan paša Jēzus pārvēršana spožumā padara šo notikumu tik īpašu. Tikai Jēzus Augšāmcelšanās to pārspēj savā unikalitātē un brīnumainumā. Nav dzirdēts visā pasaules vēsturē, ka kāds, iedams cauri briesmīgām mokām un nāvi, būtu sevi augšāmcēlis no mirušajiem (Jņ 10:18). Un Apskaidrošana bija ievads tam.
Zīmes norāda un dod ieskatu par Jēzu kā Dieva Dēlu. Bet ne visā pilnībā. Kad Jēzus staigāja pa ūdens virsu, pat mācekļi Viņu neatpazina, bet domāja, ka Viņš ir spoks, nevis visuvarenā Dieva Dēls (Mt 14:26). Kad Jēzus, noguris no dienas kalpošanas, gulēja laivā uz spilvena, un sacēlās vētra un mācekļi sauca palīgā, pat tad, kad ar savu vārdu vien Viņš nomierināja jūras bangas, viss, ko viņi varēja teikt, bija “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam paklausa?” (Mt 8:27)
Toties Apskaidrošanas kalns neatstāj nekādas šaubas par Jēzus īsto identitāti. Paņemot līdzi trīs vistuvākos mācekļus – Pēteri, Jēkabu un Jāni kā lieciniekus šim unikālajam brīdim, Jēzus, kurš pārsvarā savas kalpošanas laikā pazemības dēļ ietērpa un paslēpa savu dievišķo godību cilvēciskā miesā (Fil 2:7), tagad uz brīdi ļāva atmirdzēt savai dievišķajai varenībai un spēkam. Būtu par maigu teikts, ka šie trīs mācekļi bija apstulbuši, redzot savu skolotāju tādu, kāds Viņš patiešām ir.
Šis notikums notika vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai Pēteris, Jēkabs un Jānis beidzot skaidri saprastu, kas ir Jēzus (kaut savas cilvēciskās vājības dēļ viņi arī piemirsa – atcerieties Ģetzemanes dārzu un Pētera trīskāršo aizliegumu?). Viņiem ticība jau bija, jo citādāk viņi nebūtu sekojuši līdzīgi kā mums ir ticība, citādāk nebūtu turpinājuši ceļu ar Jēzu. Šis kalna piedzīvojums stiprināja viņu ticību Kristum, līdzīgi kā dziļi piedzīvojumi ar Dievu stiprina mūsu ticību.
Mozus Ēģiptē redzēja tādus brīnumus, ko neviens cits kopš tā laika nebija redzējis. Ūdens pārtapa asinīs, jūra pāršķēlās uz pusēm, manna lija no debesīm, ūdens iznāca no pāršķeltās klints. Bet tikai tad, kad viņš kāpa kalnā, lai būtu Dieva klātbūtnē mākonī, viņa vaigs spīdēja (2Moz 34:29). Pravietis Elija, nāves bailēs bēgdams no ļaunās karalienes Izebeles, tika uzturēts 40 dienas un 40 naktis tuksnesī, bet tikai tika stiprināts kalnā, kad viņš dzirdēja Dieva lēno, kluso balsi. (1Ķēn 19:11-12)
Kalniem Bībelē ir liela nozīme. Derības tiek slēgtas uz vai pie kalniem. Kalni tiek lietoti kā robežas. Kalni simbolizē Dieva varenību, spēku un patvērumu (Ps 121).
Tāpēc ir nozīmīgi, ka Jēzus uzkāpj kalnā, lai satiktu Mozu un Eliju, jo tūlīt notiks kaut kas svarīgs. Simbolika ir skaidra – Jēzus satikās ar bauslības devēju un praviešu pravieti, kas atgriezdams ļaudis, pasludināja Kristus nākšanu. Ebreju komentāros ir interesants stāsts par Mozu un Eliju. Rabīni saka, ka tad, kad Mozus bija uz Sinaja kalna, viņš satika un runāja ar neko citu kā Mesiju. Un, ka tad, kad Elija dzirdēja lēno, kluso balsi kalnā – tas arī bija Mesija, kas ar viņu runāja. Kaut citā kalnā te viņi atkal ir, visi kopā runājot ar Kristu.
Par ko viņi runāja? Mūsu evaņģēlijā – Matejs neizpauž, par ko šie ievērojamie vīri runāja ar savu Mesiju. Bet evaņģēlists Lūkas raksta, ka tie “runāja par Viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē” (Lk 9:31). Kura aiziešanu? Protams, ka par Jēzus aiziešanu! Bet vai tie tikai prātoja par to, ka Jēzum būs jāaiziet uz Jeruzālemi, vai šeit ir kāda dziļāka jēga?
Vecajā tulkojumā mēs lasām ‘Viņa aiziešana’, bet Glika tulkojumā ir ‘Viņa galu’. Ideja ir skaidra. Viņi apsprieda Jēzus krusta nāvi (Viņa aiziešanu, Viņa galu), kam bija jānotiek Jeruzālemē.
Es negribu ielasīt pārāk daudz šajos dažos vārdos, bet man ir tāda sajūta, ka Mozus un Elija iedrošināja Jēzu Viņa misijā, varbūt līdzīgi kā eņģelis stiprināja Jēzu pēc kārdināšanas tuksnesī (Mk 1:13), vai vēlāk, kad Viņš tika stiprināts Ģetzemanes dārzā. (Lk 22:43)
Jēzus ir Dievs. Bet Viņš arī ir cilvēks. Apskaidrošanas kalns parāda abas Viņa dabas – Viņa dievišķo caur Viņa godību, un Viņa cilvēcisko, kad Mozus un Elija Viņu stiprināja (ja es drīkstu tā teikt).
Bet šo vārdu ‘aiziešana’ vai ‘gals’ var tulkot, un faktiski grieķu vārds, kas šeit parādās ir ļoti nozīmīgs. Tas vārds ir ἔξοδος (exodus), kas ir grieķu nosaukums Otrajai Mozus grāmatai. Kas notika Otrajā Mozus grāmatā? Kaut kas ļoti svarīgs Dieva tautai, ko ebreji piemin ik gadus Pashas mielastā – mielastā, ko mūsu Kungs svinēja ar saviem mācekļiem “Tanī naktī, kad Viņš tapa nodots” (1Kor 11:23), kad Viņš iestādīja Svēto Vakarēdienu. Exodus nozīmē ‘iziešana’. Exodus ir vārds, ko lieto, lai aprakstītu, kā Dieva kalps Mozus caur zīmēm un brīnumiem, kulminējot ar iziešanu caur Sarkano jūru, izglāba Dieva tautu no Ēģiptes verdzības.
Mozus un Elija sarunājas ar Jēzu par Viņa exodus. Šī nav saruna tikai par Kristus aiziešanu no šīs pasaules, vai par Viņa galu pie krusta staba. Nē. Šeit ir runa par to, kā Viņš paveiks mūsu exodus, mūsu iziešanu no grēka un nāves, kas, mūsu gadījumā iesākas ar iešanu caur kristības ūdeni, un kulminēsies ar ieiešanu zemē, kur piens un medus tek. Bet atšķirībā no ebreju iziešanas caur Sarkano jūru, kas notika vienu reizi, un kas pēc Pāvila mācītā simbolizē mūsu kristību (1Kor 10:1-2), mūsu kristību, kas arī ir vienreizīgs notikums dzīvē, ir jāiespaido visa atlikusī dzīve, ka ikdienas nomirstam vecajam cilvēkam, lai Kristus spēkā augšāmceltos kā jauni cilvēki. Kā iziešana cauri jūrai pārvērta Israēlu no vergiem par brīviem cilvēkiem, tā kristība dod Dieva žēlastību, kas atbrīvo mūs no velna gūsta un padara mūs par brīviem cilvēkiem, kuri dzīves laikā varam izvēlēties par labu Dieva pestīšanai, vai to aizmirst, ignorēt vai pat nicināt. Tai Pestīšanai, tai iziešanai, tam exodus, ko Kristus ieguva mums ar savu exodus vai aiziešanu vai galu Jeruzālemē pie Krusta.
Kristus Apskaidrošana ir vairāk nekā skaists stāsts par to, kā Jēzus kļuva spīdoši balts un pie Viņa parādījās divi Bībeles varoņi. Te ir apstiprinājums visam, ko Jēzus mācīja un darīja. Te ir apstiprinājums Viņa dievišķumam un cilvēciskumam. Un te ir apstiprinājums mūsu pestīšanai, mūsu exodus no nāves dzīvībā, no grēka svētdzīvē. Āmen.