“Kristus zvaigzne”, 5.jan.2020. (K.Zikmanis)

“Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: «Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt.»” (Mt. 2:1-2)

Kad Jēzus piedzima, tas notika bez ārēja spožuma. Jēzus piedzima kūtī. Tas nebija spoži. Gani — sabiedrības atstumtie — bija pirmie apmeklētāji. Tas arī nebija nekas spožs. Jēzus taču bija piedzimis Jūdu ķēniņš. Vai šādi apstākļi ir piemēroti ķēniņam?

Visi Israēla gudrie zināja, ka mesijai, ka ķēniņam bija jānāk. Viņi pat zināja, kurā pilsētā Viņam vajadzēja piedzimt, bet tas viņiem neinteresēja. Viņi gaidīja kaut ko savādāku. Kaut ko spožāku, nekā Jēzus piedzimšanu kūtī.

Vai tas nav tas pats mūsdienās? Cilvēki meklē kaut ko vairāk, kaut ko spožāku savā Pestītājā, nekā Jēzu, kurš piedzima zemos apstākļos, dzīvoja starp parastiem cilvēkiem, un mira starp zagļiem. Visi kaut ko zina par Jēzu, bet tas viņam nešķiet saistoši.

Mūsdienās cilvēki runā tā: esmu garīgs cilvēks, bet ne reliģiozs[2]. Jēzus savā Baznīcā daudziem nav saistošs. Mūsdienu bīstamā tendence ir pašam taisīt savu garīgo kokteili no visa-kaut-kā, tikai ne no tā, kas ir pieejams Baznīcā. Mazliet no austrumiem, mazliet no dievturiem, mazliet no citurienes, pievienojam dažus gudrus citātus un virsū Tēvreizi – un voila! – mans garīgums. Interesanti, ka neviens nerīkotos tā ar aptiekas zālēm, lai ārstētu savu miesu, bet lai ārstētu dvēseli, tas ir tieši, kas notiek. Daudzi spriež, ka Kristus savā Baznīcā vien, nevar izārstēt dvēseli. Ir jāmeklē ko spožāku, ko saistošāku.

Tolaik raktu mācītāji visu zināja par Mesijas atnākšanu, bet tas viņiem nebija personīgi saistoši, viņi domāja, ka nevajag dvēseles ārstu, tāpēc viņi negāja Viņu meklēt. Atnāca citi gudri vīri, no citām zemēm, kuri ieraudzīja Kristus zvaigzni, un atnākdami, Viņu atrada un pielūdza. Viņu vien.

Kas tas ir – kāpēc vienam tīrās ticības lietas ir saistošas un viņš ar visu sirdi meklē atbildes, bet otram tās neinteresē? Kāpēc viens ierauga Kristus zvaigzni un seko tai, bet otrs—nē? Kāpēc dzirdot par Jēzu, viens kļūst par Viņa mācekli, bet otrs, dzirdot to pašu, to ignorē vai noliedz?

Jēzus saka, ka neviens nevar nākt pie Viņa, ja nav Tēva aicināts (Jņ. 6:44), bet Viņš arī saka, ka ilgojas, lai visi nāktu pie Viņa, bet viņi paši negrib nākt (Mt. 23:37; Lk. 13:34). Jautājums ir, vai daudz cilvēku nenāk pie ticības, jo viņi nav Tēva aicināti? Jeb, vai viņi nenāk pie ticības tikai tādēļ, ka viņi negrib nākt? Vai ir kāds cits iemesls, kādēļ cilvēki nenāk pie Jēzus? Varbūt viņi nav dzirdējuši aicinājumu, un nav redzējuši Viņa gaismu?

Jēzus piedzima Bētlemē un zvaigzne sāka spīdēt. Kosmosā ir tūkstošiem tūkstošu zvaigžņu. Kas ir viena zvaigzne vairāk vai mazāk? Ja es būtu tā zvaigzne, varētu domāt tā: neviens mani neieraudzīs, kādēļ vispār ir jāspīd – neviens mani neredzēs? Tomēr, Kristus zvaigzni kāds ieraudzīja un tai sekojot, tā viņus veda pie Jēzus. Tā viena zvaigzne bija izšķiroša. Bez zvaigznes gudrie nevarēja atrast Jēzu.

Kad Jēzus piedzimst mūsu sirdīs caur ticību, varbūt mēs esam viens starp tūkstošiem, bet tieši tā gaisma, kas ir Kristus mūsos, varētu būt tā gaisma, kas vedīs kādu citu pie ticības.

Kaut Jēzus piedzimšana nebija spoža, Viņš tomēr piedzima, lai sevi atklātu. Viņš piedzima, lai kļūtu par gaismu pasaulei. Viņa atklāšanās, viņa atspīdēšana ir tas, ko mēs svinam šodien ar Zvaigznes dienu. Un līdzīgi, kā zvaigzne bija tā, kas veda gudros pie Jēzus tolaik, Baznīca—mēs kopā, katrs kristietis, katra draudze—ir tā, kas spīd, lai vestu cilvēkus pie pasaules Gaismas, pie Mesijas, pie Pestītāja, pie Kristus. Līdzīgi kā toreiz bija kāds ārējs faktors, ārēja lieta, kas norādīja ceļu pie Jēzus, mēs esam ceļa rādītāji saviem apkārtējiem. Mēs esam mazās Kristus zvaigznes, lai spīdētu tumšajā pasaulē.

Es neesmu dzirdējis, ka kāds tiktu izglābts, vienkārši skatoties uz krustu vai kādu Jēzus attēlu, vai tādēļ, ka dzīvo blakus dievnamam. Tas nenozīmē, ka tas nevarētu notikt, bet parasti tas notiek caur kādu cilvēku. Vai nu vecāki atved bērnus uz baznīcu un Svētdienas skolu, vai kāds draugs ataicina uz baznīcu, vai dzirdot, ko kāds ir stāstījis un kā viņš dzīvo. Tas, ko mēs darām, liecina daudz par mūsu ticību, daudz vairāk, nekā es vai jebkurš cits mācītājs varētu sprediķot no kanceles. Nedomājiet, ka neviens jūs neredz, kad jūs neesat baznīcā – tieši otrādi, ja jūs nākat uz baznīcu, cilvēki vēl vairāk vēro to, ko jūs darāt un kā jūs dzīvojat. Varbūt tas ir biedējoši. Tas ir bijis izaicinājums Baznīcai cauri gadsimtiem – vai tas, ko darām, atspoguļo Jēzus mīlestību, žēlastību un cerību? Neļaujiet sātanam jūs apmelot, ka jūs nevarat ietekmēt nevienu citu. Mēs katrs ietekmējam tos, kas ir mums apkārt ar vārdiem, bet vēl vairāk ar darbiem.

Bija jauneklis. Viņš uzauga baznīcā, bet kaut kādu iemeslu dēļ, jaunības gados aizgāja un sāka domāt, ka Dievs par viņu bija aizmirsis. Vēlāk, viņš domāja vēl ļaunāk – Dievs laikam ir miris, tāpēc viņa dzīvē iet tik slikti. Viņam bija daudz draugu, vismaz tad, kad viņam bija nauda, lai pirktu dzērienus klubos un bāros. Kaimiņos viņam dzīvoja kristietis, kas piektdienas vakaros neatlaidīgi un neuzspiežot aicināja uz kristiešu studentu kopienu. Bet viņš riktīgi apsmēja savu kaimiņu, teikdams, ka piedzerties ir daudz labāk nekā, pielūgt mirušu Dievu. Laiks pagāja un liela depresija nāca pāri jauneklim un viņš nokļuva slimnīcā ar viņa paša rokām. Neviens no viņa “draugiem” neapciemoja viņu slimnīcā. Neviens no “pudeles brāļiem” viņu neatcerējās. Tikai apsmietais kaimiņš kristietis atnāca, lai parunātos un iepriecinātu viņu. Tas bija izšķirošais brīdis jaunekļa dzīvē. “Ja ir kāds, kā tu, kas atceras par mani—riebekli—tad, ir jābūt dzīvajam Dievam.” Jauneklis atgriezās un turpināja savu dzīvi ar Kristu, pats kļūdams par mācītāju, jo bija viens viņa tuvumā, kas atļāva Kristus gaismai spīdēt caur viņu.

Kristus zvaigzne debesīs nedarīja neko neparastu – tā spīdēja, līdzīgi kā visi citi tūkstošu tūkstoši zvaigžņu debesīs. Ja zvaigzne sāktu lēkāt un ripot pa debesīm, visi viņu ieraudzītu, bet maz būtu tādi, kuri vēlētos sekot tādai zvaigznei, jo lēkājoša zvaigzne nedod skaidru virzienu. Mums arī nav jādara kaut kas neparasts, lai cilvēki ieraudzītu mūs. Labāk, lai caur parastiem notikumiem, parastā dzīvē, kāds ieraudzītu kaut ko mūsos, kas liecina par Kristu. Kāds laipns vārds, žēlastības darbs, piedodošs skats. Tas dod skaidru norādījumu uz Kristu – laipnības, žēlastības un piedošanas avotu.

Lai Zvaigznes diena mums atgādina, ka tagad mēs esam tie, kuri rāda ceļu pie Kristus, līdzīgi kā zvaigzne to darīja tolaik. “Celies un staro, jo nāk tava gaisma, Kunga godība pār tevi ataususi!” (Jes. 60:1). Āmen.