“Krusts”, 19.09.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: Jer 11:18–20; Jk 3:13–4:3,7–8a; Mk 9:30–37

“Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Mk 9:35)

Krusts ir kristietības simbols. Daudzi uzlūko krustu, lai iegūtu mieru dvēselei. Krusti tiek dāvināti un iesvētīti kristībās un iesvētībās. Draudzes visā pasaulē, kā arī Latvijā, tai skaitā mūsu – Rīgas Krusta draudze tiek sauktas krusta vārdā. Cilvēki, pat tie, kas ir ārpus kristīgām ģimenēm, valkā krustus ķēdītēs vai auskaros. Krusts tiek uzskatīts par svētu simbolu, spēcīgu simbolu. Tas ir simbols, kuru retais nepazīst.

Tomēr krusts ir pretrunīgs simbols. Pretrunīgs, jo tā ir gan nāves vieta, kur Kristus mūsu vietā nomira, gan vieta, kur mēs zemojamies un nomirstam sev, lai Kristus var mūsos dzīvot. Krusts ir vieta, kas nes ticīgajiem svētību un grēku piedošanu, un krusts ir arī vieta, kas nesa mūsu Pestītājam mokas un nāvi. Mums tā ir dzīvība. Viņam tā bija nāve. Kā viena vieta var nest tik pretrunīgas lietas – nāvi un dzīvību?

Dievgalda prefācija, ko dzirdam Ciešanu laikā, skan tā: “Jo pēc Tavas gribas pestīšana nāca caur krusta koku: kā no koka nāca nāve, tā no koka atplauka dzīvība.” Velns caur Ēdenes koku pievīla Ādamu un Ievu un veda viņus grēka gūstā, un līdz ar to arī mūs. Velns Ēdenē uzvarēja caur koku. Bet velnam nepieder pēdējais vārds. Dievam vienmēr ir pēdējais vārds. Kristus caur krusta koku atbrīvoja mūs no grēka gūsta, un tā uzvarēja velnu. Kristus Golgātā uzvarēja caur krusta koku. Redziet to simetriju? Velns domāja, ka viņš atkal uzvarēja, kad Kristus tika piesists krusta kokā, bet īstenībā tā bija viņa sakāve. Pāvils saka, ka pie Krusta Dievs izdzēsa mūsu grēka parādu, parādu, kas tika iegūts Ēdenē, un svinēja uzvaru pār velnu ar visiem viņa dēmoniem: “Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – Viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū” (Kol 2:14-15). Tāpēc krusts ir piedošanas un uzvaras vieta.

Pēteris atgādina kristīgajai draudzei, ko Dievs ir teicis: “Ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts!” (1Pet 1:16). Kad Bībele saka, ka kaut kas ir svēts, tas nozīmē nošķirts, atdalīts Dievam. Kā ticīgajiem mums ir jābūt nošķirtiem Kristum. Mūsu dzīvesveidam un stilam ir jāatšķiras no pasaules tā, kā gaisma atšķiras no tumsas. Kā tas izdarāms? Caur krustu. Krusts ir mūsu svētdarīšanas instruments. Jēzus teica: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man!” (Mt 16:24). Krusts ir jebkas, kas liek mums praktizēt Gara augļus: “mīlestību, mieru, prieku, izturību, krietnumu, labestību, uzticamību, lēnprātību, savaldību” (Gal 5:22), kas liek mums darīt mīlestības jeb labos darbus mūsu tuvākajam vai jebkura no kristīgajām disciplīnām – lūgšana, Dievvārda apcerēšana, v.tml, kas liek mums tuvoties Dievam. Protams, ka Gars mums palīdz šajās lietās, bet tās neparādās no “zila gaisa” – mūsu svētdarīšana ir žēlastības darbs mūsos, un arī mūsu apzinātā rīcība. Mums ar Dieva palīgu ir jāpaceļ savu krustu, un jāseko Kristum. Nest krustu ir mūsu gribas akts. Ir dziesma, kas skan “Tu esi Podnieks, mēs esam māls.” Lai veidotu mālu kaut kādā derīgā traukā, ir jālieto spiedienu. Dievs veido mūs caur krusta spiedienu. Tātad, krusts ir mūsu svētdarīšanas rīks, un spiediens, kā Viņš mūs veido skaistā traukā.

Bet Jēzus laikā krusts nozīmēja tikai un vienīgi vienu lietu – nāvi. Šausmīgu, spīdzinošu nāvi.

Mūsu lasījums šodien ir sadalīts divās daļās. Jēzus runā par savu krustu un ciešanām un aizrāda mācekļiem par viņu augstprātību. Šīs lietas ir saistītas.

Pagājušās nedēļas lasījumā Jēzus prasīja, ko cilvēki domā, kas Viņš ir. Atbildes bija dažādas, bet Pēteris izcēlās, atbildot “Tu esi Kristus” (Mk 8:29). Pēteris bija trāpījis 10-niekā. Sakot “Tu esi Kristus”, viņš saka, ka tagad es saprotu – Tu esi Tas, uz ko mūsu tauta ir gaidījusi visus šos gadsimtus. Tu esi mūsu atbrīvotājs. Pēteris droši vien jutās diezgan apmierināts ar sevi. Ir skaidrs no rakstiem, ka Pēteris tika uzskatīts par mācekļu vadītāju – pirmo mācekli starp līdzīgajiem. Droši vien pēc šīs izcilās atbildes, kā skolnieks, viņš jutās augstāk un respektablāk savā pozīcijā.

Tad Jēzus sāka runāt par savām ciešanām. Vai mācekļi to pamanīja vai nē, visa Jēzus dzīve bija vērsta uz krustu. Katra diena veda Viņu tuvāk krustam – mērķim, kādēļ Viņš bija nācis pasaulē. Krusts bija mokas Jēzum, bet brīvība mums. Krusts arī bija uzvara Jēzum, bet sakāve velnam. Krusts bija iemesls, kādēļ Jēzus nāca.

Un tagad Pēteris izgāzās. Dzirdot, ka Jēzum ir jācieš krustā, Pēteris stājās Jēzum pretī. Jēzus pat nosauc Pēteri par sātanu, jo viņš domā kā pasaulē. Kad ir bijušas tās reizes, vai varbūt tas ir patlaban, kad stājamies pretī Jēzum un tiem krustiem, ko Viņš mums dod svētdarīšanai?

Varbūt šodienas lasījumā, kad Jēzus atkal runā par krustu, mācekļi to nesaprazdami, sāk runāt par ko jaukāku. Redzot, ka Pēteris varbūt ir zaudējis savu pirmo vietu starp mācekļiem, viņi sāk “štukot”, kas ieņems viņa vienu. Jeb, varbūt zinot, ka Jēzus ir Kristus, tas, kas atbrīvos tautu, viņi domā par Romas gāšanu, un kurš māceklis ieņems kādu amatu jaunajā Mesiāniskajā valdībā. Problēma ir tā, ka viņi joprojām domā ar pasaulīgo prātu, nevis Dieva prātu. Dieva valstība nav par varu un amatiem. Vēsture ir pilna ar piemēriem, kad Baznīca pārņem laicīgo varu, un kristieši sāk cīnīties par amatiem. Tas šodien notiek draudzēs, kad cilvēki cīnās par vietu padomē vai kļūšanu par kādas nozares vadītāju, lai pavairotu savu ietekmi draudzē. Vai darbā. Vai valstī. Tas ir sātana viltīgs kārdinājums, likt cilvēkam domāt – “Es varēšu darīt tik daudz laba, ja sasniegšu tādu amatu.” Ir teiciens – vara samaitā, un absolūta vara samaitā absolūti.

Jēzus rāda citu ceļu. “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Jēzus bija pirmais, Viņš ir Dieva Dēls, bet Viņš mazgāja mācekļu kājas. Viņš rāda citu ceļu. Kalpošanas ceļu. Krusta ceļu. Dieva valstībā tā nav pretruna – mācītājs—kalps, arhibīskaps—kalps, priekšnieks—kalps, vadītājs—kalps, priekšsēdētājs—kalps, prezidents—kalps. Dieva valstībā vadības struktūra ir kājām gaisā. Tas, kas ir pirmais, lai ir pēdējais un kalps visiem.

Šis ir izdarāms tikai un vienīgi, ja mēs sekojam Jēzus piemēram – ņemt savu krustu un sekot Viņam. Tas ir grūts un sāpīgs process – ļaut krustam veidot mūs, nevis veidot krustu pēc mūsu patikas. Tas prasa stingru apņemšanos, bet caur žēlastības līdzekļiem Gars mums ir dots, ka mēs gribam un spējam to darīt. Atcerieties, ko Jēzus saka: “Uzņemieties Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo Mans jūgs ir tīkams un Mana nasta viegla”” (Mt 11:29-30). Tas izklausās otrādi. Kā nasta var mūs atvieglināt, un kā jūgs var būt tīkams? Kā krusts var nest dzīvību, un kā kalpošana var nest brīvību? Bet tas ir Jēzus apsolījums. Tādēļ, nebaidīsimies no saviem krustiem, ļausim tiem mūs veidot un darīt svētus Dieva valstībai. Āmen.